Daugavpils Universitāte Latvijas intelektuālajā telpā

Īstenojot reformas izglītībā, tai skaitā augstākajā izglītībā, ir aktualizējies jautājums par universitātēm reģionos. Jautājums skar Daugavpils Universitāti un Liepājas Universitāti. Kādu iespaidu statusa maiņa var atstāt uz reģiona sabiedrības apziņu un novadu saimniecisko attīstību? Kādā mērā tā veicina valstiskuma jēdziena izpratni sabiedrībā un studējošajos? Kā tiek realizēta izglītības pieejamības ideja?

Pētījuma “Letonika” ieguldījums valstsapziņas stiprināšanā

Valstiskuma jēdziens nav mirkļa atskārta, bet veidojas praktiskās pieredzes un zināšanu rezultātā. Šī jēdziena apjēgsmi par to, kas mēs visi, šeit Latvijā dzīvojošie, esam, par Latvijā mītošo cittautiešu etnisko, etnodemogrāfisko un sociālo situāciju zināmā mērā veicinājusi arī Valsts pētījumu programma „Letonika”. Tas bijis pētījums vairākos posmos un vairāku gadu garumā (2005 – 2009; 2010 – 2013; 2014 – 2017; 2018 – 2021). Pētījuma rezultāti tikuši prezentēti un apspriesti vairākās vietēja rakstura konferencēs un starptautiskos kongresos, ka arī publicēti monogrāfijās, kolektīvās monogrāfijās un rakstu krājumos. Pētījuma pirmo posmu gūto rezultātu apkopojums un galvenās atziņas tikušas publicētas apjomīgā četrsējumu izdevumā „Latvieši un Latvija” (2013), kura galvenais redaktors un iedvesmotājs bija prof. Jānis Stradiņš.

Pirmais no „Letonikas” kongresiem norisinājās Rīgā, 2005. gada 24. – 25. oktobrī vairākās sekcijās. Jāatzīmē, ka šī kongresa pirmā sekcija „Latgale kā robežsituācijas fenomens” notika Daugavpils Universitātē. Jau 21. oktobrī tā norisinājās tādēļ, ka mēs, tās organizētāji, gribējām justies piederīgi šim lielajam pirmreizīgajam notikumam. Gribējām kopā ar visiem Latvijas intelektuālajiem spēkiem izjust kongresa gaisotni, Latvijas izcilāko personību klātbūtni, kopību ar visas Latvijas akadēmisko saimi. Būt piederīgi Latvijas intelektuālajai telpai, jo mēs visi esam tās veidotāji.

Sekcija „Latgale kā robežsituācijas fenomens” tika organizēta trīs apakšsekcijās. Tās vadīja pazīstami mūsu universitātes profesori (Fjodors Fjodorovs, Arvīds Barševskis, Irēna Saleniece kopā ar Mg. hist. Dmitriju Oļehnoviču, Elīna Vasiļjeva, Anna Stankeviča). Jau toreiz starptautisku rezonansi šim notikumam ar saviem referātiem piešķīra zinātnieki no Vācijas, ASV un Apvienotās Karalistes[1].

Atklājot Letonikas pirmo kongresu, mūsu bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka Letonika ir starpdisciplināra zinātnes joma, kur svarīgākais ir tieši koordinējošais un savstarpējās mijiedarbības elements. Vaira Vīķe-Freiberga Letonikas pētījuma programmu neuztvēra formāli, bet ar sirdi un dvēseli priecājās par to un tā, kā viņa to izcili prata un ko jutām un piedzīvojām viņas prezidentūras laikā.

Toreiz viņas uzmanībai nebija paslīdējuši garām arī Daugavpils Universitātes centieni. Viņa atzīmēja: „Es tiešām priecājos redzēt, ka kongresā ir vesels ducis sekciju šajās dienās Rīgā, bet trīspadsmitā, „velna duča”, sekcija jau ir notikusi Daugavpilī, un tas nozīmē, ka šis skaitlis ir atvērts un droši vien nākamajos gados šīs sekcijas pārgrupēsies, pārveidosies, un es ļoti ceru, ka tam nāks klāt arī daudzas citas. Savas valsts un humanitāro zinātņu atbalstīšana un veicināšana ir jebkuras sevi cienošas tautas pienākums [..]”[2]

Valsts pētījumu programma „Letonika” savā pastāvēšanas gaitā ietvērusi vairākus projektus un apakšprojektus. Viens no tiem „Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)” ar apakšprojektu Nr. 6 „Reģionāla identitāte Eiropas kontekstā” (2010. – 2014., vadītāja Z. Ikere) īpaši pievērsās reģionālās attīstības jautājumiem un nacionālās identitātes aspektu aktualizācijai starptautiskā kontekstā.

Šinī projektā apvienojās Daugavpils Universitāte, Liepājas Universitāte, Rēzeknes Augstskola un prof. Janīnas Kursītes vadītais Latvijas Universitātes Folkloristikas pētījumu centrs. Katrs no mums, projekta dalībniekiem, esam snieguši savu daļu sava novada intelektuālās telpas un dzīvestelpas apzināšanā, vienlaicīgi apzinot Latvijas valstiskuma veidošanās pamatus un tagadnes valsts situāciju. Prof. Janīnas Kursītes devums folkloristikā ir milzīgs ieguldījums latviskās pašapziņas rosināšanā un pašuztveres izpratnē. J. Kursītes „Dainu kodekss” (2018) ir nepārspējams ieguldījums semiotikas zinātnē. Tas pelnījis pasaules slavu.

Interesanti atzīmēt, ka latviešu folklorā katrs varam smelties spēkus, arī tagadnes sarežģītos jautājumus risinot. Pretsparu noliedzošajām tendencēm var rast četrrindes mītiskajā metaforā:

„Dzīrās manis sveši ļaudis

Ar dziesmām aizdziedāt;

Vēl manam(i) kumeļam

Dziesmu segli mugurā.”

Par mācību un zinātniskuma saturu un kvalitāti universitātes tipa augstskolā

Eiropas universitāšu asociācijas dokumentos ir uzsvērts, ka Eiropas universitāšu uzdevums ir izglītot jauniešus un nodrošināt mūžizglītību, veidot saiknes ar sabiedrības pārstāvjiem no visām jomām: ekonomikas, sociālās un kultūras sfēras. Universitāšu uzdevumos ietilpst: 1) zināšanu izplatīšana un jaunu zināšanu radīšana, kas ir vērsta uz to, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un reģionālo [izcēlums mans – Z. I.] attīstību; 2) jaunu zinātnieku sagatavošana, lai garantētu ģeogrāfiski līdzsvarotu [izcēlums mans – Z. I.] ekonomisko, kultūras un sociālo attīstību.

Mūsdienu sabiedrību dēvē par zināšanu sabiedrību. Tā rezultātā palielinās izglītības, arī universitāšu nozīmība sabiedrībā un sabiedrības loma universitātes misijas īstenošanā. Sabiedrības attīstība ir vērsta uz stabilas, miermīlīgas un demokrātiskas sabiedrības veidošanu.

Universitātes statuss pirmām kārtam ir augstu prasību uzstādījums tās akadēmiskajam personālam. Toreiz, 2003. g., laikrakstā „Izglītība un kultūra” es kā DU rektore rakstīju: „Daugavpils Universitātes attīstības stratēģiskais mērķis: kļūt par progresīvu un neaizstājamu izglītības un zinātnes centru savam reģionam, turklāt piedāvājot kādu zinātnisku vai izglītības niansi, kur tieši mēs esam avangarda pozīcijās, un kas ir vajadzīga visai Latvijai.”[3]

Ceļot zinātniskuma kvalitāti un ieviešot jaunas akadēmiskas programmas, DU vadības un akadēmiskā personāla spēki un enerģija tikusi pievērsta tam, kādu īpašu pienesumu varam dot izglītības un zinātnes jomai visas Latvijas mērogā, vienlaicīgi attīstot gan eksakto, gan humanitāro zinātņu studiju programmas un pētījumus, kā arī mākslas, mūzikas un sporta pedagoģijas izglītības aspektus. Vedas domāt un gribas cerēt, ka zināmi rezultāti ir sasniegti; ka šinī ziņā specifiski kļuvuši DU „zaļās bioloģijas” institūti un rezultāti un literatūrzinātnes komparatīvie un valodu kontrastīvie pētījumi. Nopietni sasniegumi un interesantas novitātes var konstatēt DU  Izglītības un vadības fakultātes realizētajās pedagoģijas un psiholoģijas studiju programmās, kā arī tās starptautiski plaši pazīstamās UNESCO katedras darbībā.

Par starptautisko atpazīstamību

Starptautiskā atpazīstamība mērāma vadīto starptautisko zinātnisko konferenču skaitā un starptautiskās zinātniskajās datubāzēs atrodamo monogrāfiju un zinātnisko rakstu kopskaita. Šinī sakarā pieminēšu 2006. gadā notikušo ASV Pasaules fenomenoloģijas institūta organizēto starptautisko konferenci mūsu universitātē. Jāpiebilst, ka Pasaules fenomenoloģijas institūts organizējis konferences (kopumā ap 90) visos pasaules kontinentos. Tā bija institūta prezidentes, filozofu aprindās pazīstamās personības prof. Annas-Terēzas Timeņeckas[4] autoritāte un mūsu augstskolas universitātes statuss, kas pamudināja ASV un Eiropas filozofus atbraukt uz tik tālu pasaules nostūri kā Latvija. Konferences referāti tika publicēti rakstu krājumā, ko laidusi klajā „Springer” izdevniecība.[5]

DU Humanitārajā fakultātē viens no ievērojamākajiem un ilglaicīgākajiem starptautiskiem pasākumiem ir Humanitārās fakultātes starptautiskā zinātniskā konference, kas, sākot no 1991. gada, tiek organizēta katru gadu janvārī un šo gadu laikā no vietēja rakstura zinātniska pasākuma izvērtusies par starptautisku konferenci, aptverot dažādas valstis un dalībnieku skaitu, kas svārstās no 200 – 300 referentiem. Šogad bijām lepni un priecīgi atzīmēt šīs konferences 30. gadskārtu.

Konferences programmā paskaidrots: „Konference ir vērienīgākais fakultātes zinātniskais notikums, kas reprezentē svarīgākās DU pārstāvētās humanitāro zinātņu jomas, pētnieciskās metodoloģijas un starpdisciplinārās inovācijas. Ik gadu konferencē piedalās ievērojams skaits pasaulē atzītu autoritatīvu un jauno pētnieku no Latvijas un ārvalstīm.

DU HF Zinātnisko lasījumu misija – pulcēt zinātniekus, lai diskutētu par aktuāliem lingvistikas, literatūrzinātnes, vēstures un kultūras jautājumiem, piemērojot humanitāro zinātņu procesu raksturošanai gan tradicionālas un aprobētas, gan mūsdienīgas un starpdisciplināras pētnieciskās metodoloģijas, uzturētu un veidotu zinātniskos kontaktus. Konferences fokuss ir DU pārstāvētās humanitāro zinātņu jomas – salīdzināmā literatūrzinātne, sastatāmā valodniecība, tulkojumzinātne, reģionālistika, mutvārdu vēstures pētījumi, kultūras studijas u.c.

Konferences idejas inspirētāji ir DU HF emeritētais profesors, Dr. habil. philol., LZA korespondētājloceklis Fjodors Fjodorovs (1939 – 2020) un profesors Joels Veinbergs (1922 – 2011).

Zinātnisko lasījumu materiāli tiek publicēti DU izdotos starptautiskas citējamības indeksā iekļautos zinātnisko rakstu krājumos.”[6]

Noteikta loma ir arī Liepājas Universitātei kā universitātei ar visām no tā izrietošajām prasībām. Tās ieguldījums reģiona attīstībā ar savu akadēmisko potenciālu un savām jaunajām, visām prasībām un starptautiskai sadarbībai, un ārzemju standartiem atbilstošajām programmām ir nenoliedzams. Piemēram, jauniešus ļoti piesaista bakalaura, maģistra un doktora līmeņa studiju programma „Jauno mediju māksla” ar vairākiem programmas moduļiem (sk.: mplab.lv/lv/izglītība/). Liepājas Universitāte atradusi kaut ko savu, īpašu, savai pilsētai, Kurzemei un Latvijai vajadzīgu.

Runājot par humanitāro zinātņu jomu, arī Liepājas Universitāte katru gadu rīko plašu starptautisku konferenci „Vārds un tā pētīšanas aspekti”.

Šāda līmeņa konferences veicina starptautisko sadarbību, stiprina saiknes starp augstskolām gan Latvijas, gan Baltijas un Eiropas mērogā. Augstākā garīgā līmenī tās rada noteiktu intelektuālo telpu, veicina intelektuālo identitāti, kas veidojas intelektuālās vēstures un ideju vēstures gaitā. Tās nenoliedzami ceļ mūsu universitāšu zinātnisko līmeni, sekmē jaunu ideju rašanos, jo kā apgalvo filozofe Ella Buceniece par ideju rašanos: „Idejām ir gan autori, gan to nesēji, taču vienlaikus tās kļūst par tautas kopīpašumu, lai kāda būtu ideju nesēju tautība. Intelektuālā identitāte Latvijā ir senāka nekā nacionālā identitāte, jo to ir veidojuši arī citu tautību intelektuāļi.”[7]

Universitātes līmeņa augstskolas reģionos ir novadu intelektuālo resursu veidotājs, bet politiskā līmenī – Latvijas valsts ilgtspējas garants.

Daži vārdi par izglītības pieejamību

Ejot uz savu katedru pa ceturtā stāva gaiteni, ieraudzīju ratiņkrēslu. Vēlāk kopā ar tā īpašnieci izmantojām liftu. Vērojot šo jauno glīto meiteni, mani pārņēma līdzjūtība un reizē arī priecīga apbrīna par viņas apņēmību un gribu. Par cieto apņēmību paplašināt savas appasaules horizontu. Vēlāk, runājot ar kolēģiem, noskaidroju, ka šī meitene pagājušajā gadā pabeigusi vienu no DU Humanitārās fakultātes bakalaura programmām un šogad turpina maģistra līmeņa studijas citā fakultātē.

Jāsaka, ka šī nav vienīgā jauniete, kam DU Humanitārās fakultātes izlaiduma svinībās uz skatuves jādodas ratiņkrēslā. Un tad es sajutu gandarījumu par savu universitāti un saviem kolēģiem. Mums visiem ir bijis jāsasprindzinās, jāpārvar materiālas un fiziskas grūtības, lai iegūtu vajadzīgo kvalifikāciju un nepieciešamos kvalitātes vērtējuma procentus, lai nodrošinātu savai augstskolai prestižo universitātes statusu. To neviens nedāvā, tas ir jāpierāda. Un tad pavisam negaidīti atnāk gandarījuma brīdis un dzīves piepildījuma sajūta, ka viss ir noticis pareizi – tāda bija sajūta, stāvot liftā aiz šīs meitenes ratiņkrēsla un domājot par mūsu universitātes akadēmiskā personāla centieniem un ieguldīto darbu kvalitātes sasniegšanā.

Universitātes līmeņa izglītība un atbilstošs augstas kvalitātes akadēmiskais personāls ir vajadzīgs tieši šiem jauniešiem, kam ierobežotas fiziskās iespējas iegūt šāda tipa izglītību citviet Latvijā. Akadēmiskā izglītība ir nepieciešama viņu garam. Gara spārnu vēdas, kas mūs ceļ, kā teicis Poruks.

Mēs visi esam šīs vienas sabiedrības dalībnieki. Un tā vairs nav politika, tā ir cilvēcība.

 

[1] Sk. Letonikas pirmais kongress. Kongresa programma. Rīga, 2005.

[2] Letonikas pirmais kongress. Plenārsēžu materiāli. Rīga:  LZA; 2006, 9.lpp.

[3] Prof. Zaiga Ikere, (DU rektore : 2002-2007).

[4] 2008. gadā Anna-Terēza Timeņecka tika nominēta Nobela Miera prēmijai. Iesniegumus Nobela prēmijas komitejai rakstījām daudzi un no visas pasaules, tostarp arī es. Arī es saņēmu atbildi no komitejas sekretariāta. To glabāju kā demokrātiskas sabiedrības liecību – ikviena devums tiek novērtēts, lai kur viņš dzīvotu – Namībijas tuksnesī vai Daugavpilī.

[5] Analecta Husserliana. The Yearbook of Phenomenological Research. Ed. by Anna -Teresa Tymieniecka. – Vol. XCV. – Springer, 2008.

[6] DU HF 30. Zinātnisko lasījumu programma. Daugavpils, 2020.

[7] Latviešu un Latvija. – IV sēj. – Rīga: LZA, 2013., 37.lpp.