Režisors Viesturs Kairišs Dailes teātri saredz kā savu iespējamo nākamo dzīves soli un izaicinājumu ar adekvātu mērogu un sarežģītības pakāpi savām spējām. Tā viņš saka intervijā Ir un piebilst, ka “necepas” par konkursu uz teātra mākslinieciskā vadītāja amatu – ja viņu neapstiprinās, Kairišs turpinās strādāt pie saviem projektiem. Taču, ja viņam būs jāuzņemas šis amats, bet pēc pāris gadiem Kairišs sapratīs, ka tas viņam neder, režisors varot mierīgu sirdi no amata aiziet. “Jo es neesmu atkarīgs no amatiem vai sabiedrības viedokļa par sevi,” viņš saka.
Intervijā Kairišs atklāj, ka iespēju strādāt Dailes teātrī viņš saredz tandēmā ar Juri Žagaru. Viņaprāt, tas ir spēcīgs tandēms, kurā Žagaru viņš saredz teātra direktora postenī.
Kāpēc pieteicies konkursam Dailes teātrī, Kairišs skaidro, ka “savā ziņā pieteikšanās Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amatam ir ar politisku motivāciju, jo redzu, kādā dimbā var nonākt latviešu kultūra ar šo viduvējo ierēdņu domāšanu”. Viņaprāt, “mūsu kultūrpolitika šobrīd ir vērsta uz viduvējībām, un daudziem māksliniekiem tas dzīvi neatvieglo”.
Atbildot uz jautājumu, kā Kairišs vērtē Valsts prezidenta Egila Levita darbu pēc pirmā pusgada, režisors atbild, ka gribētu no Levita sagaidīt drošāku rīcību un lielāku aktivitāti it visā, ne tikai runās. “Skaidrāku nostāju attiecībā uz oligarhu varu Latvijā. Mani satrauc tas, ka prezidents ļaus sevi ielikt kaut kādā politiski neitrālā čaulā. Jo, salīdzinot ar viņa inaugurācijas runu Saeimā, kas bija vienkārši spoža, ir pieklusums,” saka Kairišs. “Es no prezidenta kā jurista būtu gaidījis Jaungada runā pieskaršanos tiesiskuma tēmai. Jo Latvijā ir paradoksāla situācija — par tiesiskumu runā un iestājas visi, kurus uzskatām par prettiesiskiem cilvēkiem. «Tas ir prettiesiski!» brēc ZZS, Saskaņa un oligarhu kliķe.”
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.
Komentāri (9)
Sskaisle 16.01.2020. 15.42
šim nu nevar piekrist – ko jūs Kairiša kungs – mums kultūrpolitika ir vērsta uz pašapkalpošanos –
Jā – laikam tā saruna bija Domuzīmēs , kur H Matulis saka – ka kultūra sastāvot no t.s. tautas kultūras, no profesionāļu radītās un no laikmetīgās kultūras. Man to tā grūti uzreiz saprast ,kas tad ir tā tautas kultūra? Tie tingeļtangeļi – pēc principa maizi un izpriecas tautai? Kā valsts simtgades svinībās – nomenklatūrai pa smalko operā un teātrī, bet tautu
tumsā un aukstumā šokēja nevainīgais bērns Vēbere ? Kur naudas šķērdēšanu pēc tam drebošā balsī aizstāvēja ministre Melbārde , kura par tādu labu padomju laiku tradīciju izkopšanu dabūja vietu Briselē ….
Man jau dziļi simbolisks šķiet vēl Ķibilda iesāktais raidījums Kultūrdeva – dod tautai kultūru dozētās, stingir kontrolētās un pārbaudītās devās. Nekādi analītiski raidījumi , diskusijas vai kas cits – domāt rosinošs
Blodlaižu triumfs nekur nav zudis, turpat viņi visi laizās un bauda dzīvi un pa starpā pakliedz, ka ja nedosiet vēl vairāk naudas – kultūra vispār nomirs ….
NU IZLAIDĪBA TAS VISS IR, PROTAMS
2
lindab456 > Sskaisle 31.01.2020. 12.38
Ielekšu sarunā, nezinot kontekstu ( H. Matulis, Domuzīmes). Pieņemu, ka dalījums – profesionālā, tautas un laikmetīgā kultūra varētu būt izejot no mērķauditorijas un “pielietojuma”. Profesionālā – zinātājiem un kultūras baudītājiem, profesionāļu pašpatēriņam un krājējiem. Tautas – izklaides un popkultūras daļa, kā arī, tradicionālā lietišķi dekoratīvā un amatieru māksla, bet laikmetīgā – projektu māksla, prestižam un arī kā sociālā platforma.
Kultūrpolitikai būtu jāinteresējas par visu, kas nodrošina nacionālās kultūras pastāvēšanu, attīstību un tradīciju saglabāšanu ar mērķi uzturēt un kopt nacionālo pašapziņu, identitāti un valodu. Ir mums Dziesmu svētki, kas ir kultūrpolitikas lielais uzdevums, ir mākslas izglītība, augstskolas, pieminekļu politika, muzeji un kino industrija, teātri, kas ir kultūrpolitikas lauks.
Pašapkalpošanās varētu ienākt līdzekļu apgūšanas posmā, kas tālāk ietekmē konkurenci, atsaucas uz saturu un kvalitāti un tālākā perspektīvā “atspēlējas” uz nacionālo pašapziņu un identitāti.
1
lindab456 > lindab456 02.02.2020. 14.16
Kultūrpolitikas uzdevums būtu pārstāvēt nacionālās intereses visos kultūras segmentos.
Jautājums ir – vai šodien var runāt par ideoloģiski angažētām kultūras izpausmēm?
0
locus > Sskaisle 05.02.2020. 19.35
Par raidījumu ”Kultūrdeva” piekrītu. Diskusijas un analīze ir beigušās. Palikušas tikai devas un šoks. Skumji.
0
Atis Priedītis 16.01.2020. 15.49
Mūsu kultūrpolitikas lielākā traģēdija ir tā, ka daļa šobrīd par ievērojamiem atzīti radošie cilvēki slavas Olimpā uzkāpa ne tik daudz sava talanta dēļ, bet gan pateicoties kompartijas un VDK atbalstam. Savukārt daudzus viņu konkurentus VDK apklusināja, piezemēja un padarīja par vispār nebijušiem. Dažus pat fiziski un garīgi iznīcināja. Kaut kad jau sāksies publikācijas arī par šiem cilvēkiem. Un tikai pēc gadiem 50 vai 100 laiks visu saliks pa vietām. Tad arī uzzināsim, vai tie “ģeniālie” tiešām bija ģēniji, vai tikai viduvējības, kuri prata izmantot okupācijas laika sviras savā labā.
2
not mii > Atis Priedītis 30.01.2020. 11.32
latviešiem kultūrpolitika? Paskatīju Nāve paradīzē – vot tur ir kaut kāda zaļa ķirzaciņa ar stipri vairāk kultūrpolitikas kā latviešiem, jo latviešu kultūrpolitiku vispār kāds ir redzējis?
1
not mii > not mii 30.01.2020. 11.43
nu labi – redzējis nav, bet tas jau neliedz Melbārdei vai n-tām kalnietēm sēžot EU suši bārā par to domāt?Un kur tad vēl visas māras, ikstenas, tāds budžets ka vai nu.
0
Sskaisle > Atis Priedītis 16.01.2020. 17.04
protams, kā saka – komčekistu asiņainais dzelžainais zābaks uz kakla un notiek vien gļēva sēkšana – nekāds vispārējs sabiedrības uzrāviens nav – kā pirmskara Latvijā – kad bijām lasošākā nācija, jaunas skolas, jaunas bibliotēkas, tik daudzi teātri , kino – šodien ir vien paliekas no visa bijušā spožuma
0
not mii 30.01.2020. 11.28
paskatīju virsrakstu – nu meli, ja tiem netic – tad tā ir izklaide?
0