Ir teiciens, ka ratus taisa ziemā, bet ragavas vasarā. Pārfrāzējot šo teicienu uzkrājumu jomā, labākais laiks veidot uzkrājumus ir laikā, kad ekonomikā ir “vasara”, proti, kad ekonomiskā izaugsme sekmē labāku iedzīvotāju finansiālo stāvokli.
Skatoties uz pašreizējo situāciju, jāsaka, ka Latvijas ekonomikā ir vasara – naudas iedzīvotāju kontos paliek vairāk, tāpēc priecē, ka arī krājēju skaits pieaug. Tie ir divi būtiskākie secinājumi, analizējot iedzīvotāju uzkrājumu veidošanas paradumus.
Ekonomiskā situācija Latvijā ir krietni uzlabojusies, bezdarbs samazinās un ienākumu pieaugums pēdējos divos gados ir veicinājis iedzīvotājiem pieejamā naudas līdzekļu apjoma pieaugumu. Tāpēc iepriecina, ka daļa no šiem ienākumiem tiek arī mērķtiecīgi novirzīta uzkrājumu veidošanai.
Swedbank nesen veica socioloģisku aptauju, kas atklāja, ka trešdaļa mājsaimniecību pēdējo divu gadu laikā ir izjutusi ienākumu pieaugumu, savukārt katrs desmitais aptaujātais norādīja, ka palielinājies pieejamo brīvo naudas līdzekļu apmērs. Tas devis iespēju cilvēkiem, kuru ienākumi palielinājušies, arī vairāk rast līdzekļus uzkrājumiem. Turklāt zīmīgi, ka arī tie iedzīvotāji, kuri brīvo naudas līdzekļu apjomu nav izjutuši izdevumu pieaugumu dēļ, tik un tā spējuši uzkrājumiem atvēlēt vairāk naudas nekā iepriekš (šādu atbildi sniedza 38% aptaujāto). Tas apliecina izpratni par uzkrājumu nozīmību. Taču, vai krājam pietiekami?
Uzkrājumu veidošanas paradumu analīze rāda, ka teju piektdaļai (17%) iedzīvotāju ir izdevies izveidot uzkrājumu tā saucamajam drošības spilvenam trīs un vairāk algu apmērā.
Šīs ir ļoti labas ziņas, ņemot vērā, ka salīdzinājumā ar 2018.gadu šādu cilvēku ir par 2% vairāk. Savukārt katram desmitajam uzkrājums ir vienas līdz trīs algu robežās.
Skaidrs, ka uzreiz izveidot uzkrājumu triju algu apmērā nav viegls uzdevums, vidēji šāda drošības spilvena izveidošana var prasīt pat vairāk nekā divus gadus. Tāpēc ļoti svarīgi, lai krāšana kļūtu par mūsu ikdienas paradumu. Savā ziņā to arī redzam, skatoties uz to iedzīvotāju grupu, kura ir ceļā uz vēlamo trīs mēnešu algas drošības spilvenu. Aptuveni trīs ceturtdaļām jeb 67% iedzīvotāju uzkrājums nepārsniedz vienu vidējo mēnešalgu. Cerēsim, ka savas finansiālās drošības vārdā šī sabiedrības daļa neapstāsies uzkrājumu veidošanā.
Protams, ne visi krāj, ideālā situācijā uzkrājumus veidotu visi, tomēr redzam, ka vispār nekādu uzkrājumu nav 7% sabiedrības. Tātad lielākā daļa iedzīvotāju vairāk vai mazāk sekmīgi, bet uzkrājumus neparedzētām situācijām veido. Tā ir laba zīme, jo šis ir pirmais solis, lai uzkrājumus padarītu par finanšu rutīnu un turpinātu krāt arī citiem mērķiem, ne tikai nebaltai dienai. Arī iedzīvotāji atzīst, ka uzkrājums tiek prioritāri veidots, lai nodrošinātu personisko finanšu stabilitāti, bet nākamie populārākie krāšanas mērķi ir veselības izdevumiem, lielākiem pirkumiem un ceļojumiem, remontam, pensijai un bērnu nākotnei. Protams, katrs izvēlas, kam un cik krāt, tomēr man gribētos atzīt, ka iepriecina aptaujāto pārliecība, ka vispirms jāuzkrāj ir drošības spilvens, kas mūs spēj pasargāt ārkārtas situācijās. Tikai tad, kad esam droši par savām finanšu rezervēm, ir vērts domāt par krāšanu ilgtermiņa mērķiem – pensijai vai bērnu augstskolas maksai.
Vēl viena lieta, kas vienmēr un visur interesē – tad cik lielas summas cilvēki visbiežāk atvēl uzkrājumam? Aptauja rāda, vidēji tas ir no 20 līdz 50 eiro mēnesī, kas ir labs sākums krāšanas ieraduma izveidošanai un nostiprināšanai. Iedzīvotājiem gana būtiska ir ātra piekļuve naudas “krājkasei”, tāpēc visbiežāk nauda tiek krāta kontā (63%). Taču arī ilgtermiņa uzkrājumi jau ir norma trešdaļai (32%) sabiedrības, kas veido uzkrājumu pensiju 3.līmenī, apliecinot ne tikai īstermiņa, bet arī ilgtermiņa finanšu rezerves nepieciešamību. Turklāt uzkrājumu pensijai arvien vairāk sākt veidot jaunie profesionāļi vecumā līdz 30 gadiem, kuri, paralēli drošības spilvena veidošanai, jau laikus domā par nākotni. Sākot krāt šajā vecumā, iespēja izveidot nozīmīgu uzkrājumu vecumdienām ir tiešām ļoti liela, turklāt šis uzkrājumu veids ir atbalstīts no valsts puses ar iespēju saņemt Iedzīvotāju ienākumu nodokļa atmaksu no veiktajām iemaksām un sniedz iespēju pelnīt finanšu tirgos bez priekšzināšanām.
Saglabājoties zemām procentu likmēm, pēdējos divos gados ir pieaugusi arī iedzīvotāju interese par ieguldījumiem vērtspapīros – iedzīvotāji ir gatavi mēģināt ieguldīt rīkos, kas tagad sniedz iespēju nopelnīt vairāk.
Vislielākā interese ir tieši par ieguldījumiem akcijās un ieguldījumu fondos. Tā, piemēram, darījumu skaits ar akcijām pēdējā gada laikā pieaudzis par vairāk nekā 10%, savukārt apjoms – pat par 50%. Sagaidāms, ka šī tendence tuvākajos būs tikai augšupejoša. Varbūt kādam ir bail ieguldīt akcijās, sakot, ka akcijas ir pārāk riskantas un svārstīgas. Patlaban situācija ir tāda, ka procentu likmes ir vēsturiski ļoti zemas. Ieguldījumi depozītā nenes tādu atdevi, kādu mēs vēlētos saņemt, tāpēc ir tikai normāli lūkoties kādi vēl finanšu instrumenti dod iespēju vairot savu labklājību. Cerams, ka iespējas, kuras tagad sniedz atvieglojumi ieguldījumiem vērtspapīros, dos pievienoto vērtību izglītības jomā. Jo lielāka sabiedrības daļa pamēģinās ieguldīt akcijās vai fondos, jo lielāka iespēja, ka daļa no šiem cilvēkiem sapratīs, ka tas nemaz nav tik sarežģīti kā sākumā šķiet.
Kāpēc raksta sākumā izmantoju veco, labo teicienu par ratiem, kurus taisa ziemā? Jāņem vērā, ka ekonomika allaž attīstās viļņveidīgi – izaugsmes ciklu nomaina kritums vai stagnācija, lai pēc kāda laika atkal piedzīvotu izaugsmi.
Šis cikliskums saka mums priekšā, ka sākt uzkrāt būtu prātīgi labajos laikos, tāpēc patlaban – augšupejas brīdī – ir īstais brīdis, lai brīvos līdzekļus novirzītu uzkrājumiem un pieradinātu sevi pie neliela ikmēneša maksājuma savai nākotnei.
Jo nav jēgas domāt par uzkrājumiem laikos, kad ekonomiskās lejupslīdes dēļ, katrs eiro kļūst mums svarīgāks. Tāpēc gluži kā ar pieminētajām ragavām, krāt vajag tad, kad ir vieglāk, lai drošāk pārdzīvotu laikus, kad kļūst nedaudz grūtāk.
Uzkrājumu veidošanai ir vajadzīgs laiks un izlēmība. Abas šīs lietas ir vienlīdz nozīmīgas. Grūtākais ir vispār pieņemt lēmumu sākt krāt, sak, visam tāpat nesakrāšu, tāpēc nav vērts vispār sākt. Kāds cits pateiks, man patlaban ienākumi nav gana lieli, lai atļautos krāt. Tomēr, ja analizējam ikdienas tēriņus, bieži atklājam, ka nav nemaz tik grūti kāda pirkuma vietā, izvēlamies šo naudu noguldīt savai nākotnei.
Jauniem cilvēkiem patīk teikt, par nākotni nedomāju, dzīvoju šodienai. Tomēr šī atziņa pārāk bieži mainās, kad paiet daži gadi. Turklāt, ne vienmēr dzīvošana sev attiecas tikai uz sevi pašu. Jo, ja gadās kāda nelaime, ļoti bieži tā skar arī mūsu ģimeni. Tāpēc krāšana ir kaut kādā mērā stāsts arī par atbildības uzņemšanos. Vispirms tā ir atbildība parūpēties par sevi un tad arī iespēja atvieglot savas ģimenes nākotni, parūpējoties, ka nebaltā dienā krājējam ir lielākas iespējas kļūt par atbalstu nevis atbalstāmo. Uzkrājumi – tā ir rīcības brīvība, turklāt tā ir rīcības brīvība dažādās dzīves situācijās.
Pagaidām nav neviena komentāra