Kā dzīvojam, tā svinam

Latvieša Ziemassvētku ceļojums: no bluķa vakara cauri baznīcai uz lielveikalu. Un uz mājām

Bija 1978. gads, padomju laika dziļais sasalums. Šodien ar izbrīnu klausos vēstures versiju, ka toreiz latvieši Ziemassvētkus nesvinēja, jo tie bija aizliegti. Svinējām gan. Kā dzīvojām, tā svinējām — klusi un spītīgi. Man bija trīs gadi. Ziemassvētkos braucām uz laukiem pie vecāsmātes un vecātēva. Tādas lielas slepenības nemaz nebija. Apkārtējo lauku māju veči neizbēgami satikās mežā ar cirvjiem rokās, un visi labi zināja, ka ne jau pēc malkas nākuši. Sapīpēja, iemeta katrs savu egli ragavās un mierīgi vilka to mājup. Nekādas stučīšanas un ziņošanas. Gājiena uz baznīcu nebija, tomēr mums bija pušķota eglīte, vecāsmātes cepeši un pīrāgi. Bija svecītes, dzejoļi un dziesmas. Mana Rīgas omīte vienmēr skaitīja savu «kroņa numuru» — Friča Bārdas dzejoli Maza cilvēka vakara lūgšana. Nesapratu, kā var tik bezgala garus pantus atcerēties no galvas! Ome kopš bērnības bija vājdzirdīga un valkāja dzirdes aparātu. Es izdomāju, ka viņai tajā aparātā kāds slepens suflieris dzejoli saka priekšā… Vecaistēvs nolīda trušu kūtī, uzvilka otrādi apgrieztu kažoku un otrādi apgrieztu ausaini, satina seju šallē un gāzās iekšā mājā, skaļi saukdams: «Sveiki, sveiki! Vai šeit ir Ziemassvētku vakars? Un kur tie mazie bērni paslēpušies?» Mēs ar māsīcu no izbīļa bijām gatavas ne tikai zem gultas, bet arī mātēm atpakaļ vēderā līst! Tas bija brīnišķīgi! Čaukstoši konfekšu papīri (dārgās konfektes bieži neēdām), piparkūkas, mazas dāvaniņas. Uzsvaru uz dāvanām neatceros. Vairāk jau svecīšu gaismu tumsā, pārkurinātu plīti un mūsu nemuzikālās ģimenes nedrošās, mīlīgi dūcošās dziedamās balsis. Un milzīgo žēlumu pret vectēvu, kurš pilnīgi nelaikā bija «aizgājis uz ateju» un tā arī nesatika «To Veci». Nabadziņš!