Pirms trim gadiem divas meitenes, ar kurām kopā mēdzu skriet, novembra sākumā pasauca mani līdzi uz roņu jeb ziemas peldētāju sezonas atklāšanas pasākumu. Peldkostīmu paķēru, bet braucu tikai ziņkārības pēc — kādi ļaudis, par ko jokojas, cik skaļi spiedz, lecot aukstā ūdenī. Bet, kad roņi bez garām runām un svinīgām dziesmām turpat pludmalē meta nost siltās jakas un metās ūdenī, nokaunējos palikt lūriķos. Neslēpšu, bez sajūsmas vilkos uz telti, kas bija uzslieta kautrīgākajiem, un drebinādamās izģērbos, lai uzšņorētu sev divas par bikini dēvētas lupatiņas. Ielīdu ledusaukstajā ūdenī, šausmās ieplestām acīm un sakniebtām lūpām izmetu mazu līkumu un steigšus diebu atpakaļ. Kāds par godu sezonas atklāšanai teltī bija uzlicis diskomūziku, un, tai kaitinoši dārdot, ģērbos. Man blakus — veca tantiņa. Āda uz kauliem nokarājās sīkos volāniņos, bet viņa trakās mūzikas pavadībā, lēnām ģērbdamās, priecīgi dejoja. Acis zem sirmajiem matiem bija tik laimīgas un spožas! Tieši tajā brīdī nolēmu vismaz vienreiz nedēļā ielīst aukstajā ūdenī. Tobrīd man šķita, ka ceļš uz laimi ved caur āliņģi.
Pieknaģējos pie Svetas un Dailas, kas mani bija paņēmušas līdzi pie roņiem, un kopš tās reizes katru nedēļas nogali braucam uz Ozolnieku ezeru, ko vietējie sauc par dīķi. Atklāti runājot, nebija tādas reizes, kad pirms ielīšanas ūdenī man neuznāktu vēlme mesties prom. Bet, tiklīdz sāku purpināt, ka «šoreiz laikam nevarēšu» vai «jēziņ, šodien taču ir ārprātā auksts!», Daila teica: «Nedomā! Galvenais nedomā!» Un, ziniet, tas strādā! Ja stāv krastā un ilgi tirinās, spriedelējot, cik auksti, tad tā arī paliek stāvam. Bet, ja esi apņēmies līst ūdenī, tad nedomā un ej tik iekšā! Visbrīnišķīgākā sajūta ir tad, kad izlien ārā. Nezinu, kādi hormoni izdalās, bet pa ādu skraida miljoniem priecīgu dzirkstelīšu. Pirmajās minūtēs ir silti, patiešām silti! Saulainās dienās, izlienot no ūdens, esmu stāvējusi dīķa malā peldkostīmā, ziemas cepurē un ar platu Češīras kaķa smaidu.
Kāds labums no aukstā ūdens, nezinu. Esmu gūglējusi, meklējot pētījumus, bet pierādījumos balstītus medicīniskās zinātnes darbus neesmu atradusi. Tikai vairākus «britu zinātnieku» stila pētījumus ar dažiem desmitiem dalībnieku. Vairumā ir secināts, ka ziemas peldēšana uzlabo imunitāti, vielmaiņu un nostiprina izturību stresa situācijās. Droši vien tā ir, bet, būsim godīgi, arī ziemas peldētāji var saķert vīrusus un dusmās zaudēt savaldību. Roņošana nav nekāda panaceja pret visām kaitēm. Vairums peldētāju tajā pašā Ozolnieku dīķī lien, nevis bēgot no slimībām vai vecuma, bet kaifa dēļ. Esmu redzējusi, kā mīnus desmit grādos liels, apaļš onkulis ar acīmredzamu baudu sejā plunčājas. Es āliņģī ielīdu un pēc desmit sekundēm izsprāgu ārā, bet viņš palika. Ir bijušas reizes, kad mēs, iesācējas, āliņģī ielienam tikai tādēļ, lai uztaisītu pašbildes, ko lepni ielikt sociālajos tīklos. Bet par mums vecākas sievietes lēnām, mierīgi stāv ūdenī un lauž āliņģa ledus malas, lai paplašinātu caurumu un varētu kaut ar pāris vēzieniem papeldēt.
Vienā ziņā gan piekrītu «britu zinātniekiem» — ziemas peldēšana samazina depresīvas izjūtas. Portsmutas Universitātes zinātnieki esot secinājuši, ka izdzīvošanas labad cilvēka organismā ir izstrādājies noteikts mehānisms, kas darbojas briesmu brīžos, — kad sirdsdarbība paātrinās un asinsspiediens paaugstinās, stresa hormonu daudzums samazinās. Tikai tā cilvēks pat lielās briesmās var saglabāt skaidru galvu. Man patiešām ir bijušas reizes, kad braucu uz āliņģi ar domām, ka viss ir slikti, nu galīgi štruntīgi. Taču, kad izlienu no ūdens un, atspiedusies pret laipas margām, vēroju saulē mirguļojošo sniegu, izjūtu pilnīgu mieru un laimi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.