Post(padomju) patiesība un likumīgie zagļi

Kā opozīcijā esošas partijas Saeimas deputāte un kā bijusī VID Finanšu policijas pārvaldes direktora vietniece izmeklēšanas jomā vēlos piedāvāt savu ieskatu par tiem (krimināl-) procesiem, kuru darbojošās personas reiz bija manu profesionālo pienākumu uzmanības lokā. Laika distance un atrašanās citā amatā tagad man dod iespēju uz notiekošo paraudzīties no cita skatpunkta.

Tā kā liela daļa auditorijas (par laimi) uzturas Rietumu, bet ne Krievijas iespaidotā informatīvajā un kultūras telpā un nav piedzīvojusi padomju laiku sabiedrības “ēnas puses”, paskaidrošu tādu joprojām ļoti izplatītu terminu kā “likumīgais zaglis”. Šis statuss joprojām ir ļoti daudzu postpadomju cilvēku iekāres objekts – statuss, uz kuru tiekties. Lai arī kriminālistikas ekspertiem un vēsturniekiem būs pamatota kritika un precizējumi, piedāvāšu savu īso versiju par to, ko nozīmē “likumīgais zaglis”.

Tā kā pastāvošā totalitārā vara vēl Staļina laikos nespēja pati nodrošināt stabilu kārtību lēģeros (ieslodzījuma vietās), kur vienā šādā vietā bija daudzi tūkstoši un pat desmitiem tūkstošu ieslodzīto, šī totalitārā vara klusējot vienojās ar noziedzīgās pasaules līderiem jeb autoritātēm: jūs uzturat mieru un kārtību nometnēs, bet mēs jums dodam zināmas privilēģijas un pieveram acis un ausis uz šo un to. Šis oficiālās varas un noziedzīgās pasaules attiecību modelis izplatījās ārpus ieslodzījuma vietām un savu uzplaukumu piedzīvoja tieši Brežņeva jeb t.s. attīstīta sociālisma laikā. Tobrīd noziedzīgā pasaule bija starpnieks starp t.s. ēnu jeb paralēlo ekonomiku un oficiālo varu. Lieki piebilst, ka korupcija bija galvenais saistošais posms starp paralēlo ekonomiku, noziedzīgo pasauli un oficiālo varu un nomenklatūru.

Ja izdzēšam vēsturiskos terminus un paskatāmies uz šobrīd notiekošo – vai kaut kas ir mainījies? Vai saskatāt līdzību ar mūsdienu Latviju? Nē, sociālās lomas ir tās pašas, tikai iesaistītajām personām, amatiem un struktūrām ir citi nosaukumi. Secinājumi?!? Latvijas valdošā elite nav bijusi spējīga izdzēst un nojaukt to attiecību modeli, kāds pastāvēja PSRS un kāds vēl tagad pastāv daudzās NVS valstīs, īpaši Krievijas federācijā.

Ir uzņēmēji, kuri, savas alkatības vadīti, darbojas puslikumīgi – ar to saprotu, ka pats uzņēmējdarbības veids ir atļauts, bet veids, kā to dara un īsteno – nelikumīgs.

Tāpat ir zināms, ka Latvijas valsts – vai tā ir valsts institūcija, pašvaldība vai kapitālsabiedrība – ir bijis un ir lielākais un drošākais pasūtītājs. Tad pa vidu parādās starpnieki. Personas, kuras uztur un veido attiecības gan ar šādiem uzņēmējiem, gan šādiem politiskiem lēmējiem un ierēdņiem. Nav vērts diskutēt un sīkāk analizēt vēl nesen un tagad darbojošos personu zināmos oficiālos titulus, jo pēc būtības viņi ir likumīgie zagļi. No abām pusēm akceptētas un pilnvarotas personas, lai cik krāšņs un sabiedrībai tīkams var ārēji izskatīties šo personu “interfeiss” jeb publiski zināmā un redzamā darbība.

Iespējams, padoms šeit būs nevietā. Tomēr tiem, kuri uzskata, ka viņu biznesa izaugsme var būt balstīta uz šādu “likumīgo zagļu” starpniecības pakalpojumiem vai pa tiešo runāt ar lēmumu pieņēmējiem, īstenojot koruptīvas darbības, teikšu sekojošo. Ne starpnieks, ne politisks lēmējs vai ierēdnis nedarbojas un nedarbosies jūsu interesēs. Viņu mērķis ir nopelnīt, atvainojiet, paņemt, nozagt un piesavināties. Tiem uzņēmējiem, kuri iesaistās un piedalās šādās darbībās, ir vērts padomāt, vai viņi ir tikai bankomāts, no kura izņemt valsts un pašvaldību budžeta un valsts kapitālsabiedrību naudu. Teikšu vēl skarbāk – ja uzņēmējs savu biznesu redz tikai dažu vai dažu desmitu gadu periodā, tas nav ilgtspējīgs un nedod labumu sabiedrībai.

Jā, es runāju par būvnieku karteli un šajā lietā figurējošām personām, kuras arī kādreiz bija manas profesionālās darbības lokā. Kuru dēļ, ļoti iespējams, man nācās pamest šo amatu.

Tagad, raugoties no malas, Konkurences padomes un KNAB darbības patiesībā nenozīmē tikai būvnieka karteļa izjaukšanu. Runa ir par kaut ko daudz, daudz būtiskāku. Runa ir par to, ka šīs procesuālās darbības labākajā gadījumā nojauks, sliktākajā – vismaz ļoti būtiski ietekmēs esošo varas partiju ekosistēmas vienu no būtiskākajām finansēšanas platformām.

Runa arī nav par to, ir vai nav kāds būvnieks ziedojis politiskajai partijai. Runa ir par plašu un izvērstu ekosistēmu, kura aptver būvniekus, viņu konsultantus, juridisko, reklāmas, sabiedrisko attiecību un virkni citu pakalpojumu sniedzējus, atbalstītos sporta un kultūras projektus. Runa ir par sistēmu, kas uzturēja daudzu uzņēmēju, politiķu, ierēdņu un saistīto cilvēku dzīves komfortu. Tātad – šī būvnieka karteļa lieta, visticamāk, atstās vēsturiskas sekas uz visu pastāvošo politisko partiju un to ekosistēmas finansēšanu – gan tās likumīgo, gan nelikumīgo pusi.

Interesantākā lieta visā notiekošajā ir cita: vienīgā persona, kura pastāvīgi par šo tēmu runā, ir Konkurences padome. Pārējie klusē un atbild tikai piespiedu kārtā, ja vien viņiem pavaicā. Iespējams, apzinās, cik fundamentālas var būt notiekošā sekas. Kā Holivudas filmā: “Viss, ko jūs teiksiet, var tikt izmantots pret jums.”

 

Autore ir 13. Saeimas deputāte, Saskaņa