Šis gads, no viena tumšā rudens līdz otram, man ir pagājis kopienu zīmē. Sākot ar darbošanos reālā kopienā Kaldabruņā, organizējot LEADER programmas konkursus un projektu rakstīšanas kursus Lauku partnerībā „Sēlija”, ieviešot reģionālās sadarbības projektu „Sēlijas salas”, pēc Viesītes novada pašvaldības pasūtījuma strādājot pie inovatīva dokumenta „Sociālās iekļaušanās algoritms Viesītes un Rokišķu pašvaldībām”, piedaloties Latvijas un ES līmeņa semināros un konferencēs.
Informatīvajā telpā burtiski vibrē ar kopienu attīstību saistīti jēdzieni – viedie ciemi, līdzdalības demokrātija, līdzdalības budžets, aktīvās kopienas utt. Jēdziens ir aktuāls, par to nav šaubu. Un, pieļauju, ka tas kļūs aizvien aktuālāks, sākoties jaunajam ES fondu plānošanas periodam.
Un tieši šīs informatīvās telpas kontekstā ir izkristalizējies pirmais secinājums – jēdziens „kopiena” ir bieži lietots plānošanas dokumentos. Un, jo augstāka līmeņa šie dokumenti, jo biežāk tie akcentē tieši kopienas jēdzienu. Pašvaldību līmenī par šo runājam jau ļoti piesardzīgi. Un reālajās kopienās – faktiski nemaz.
Nudien, neviena cilvēku grupa, ar kuru šī garā gada laikā tikāmies sarunās un kopīgā darbā, neidentificēja sevi ar jēdzienu „kopiena”!
„Mēs esam ciemata iedzīvotāji. Mēs esam biedrība. Mēs te esam daži aktīvi cilvēki. Mēs te darām, pašvaldība arī palīdz, jā. Nu, mēs te bibliotēka, kultūras darbinieks, vēl kādi aktīvie cilvēki. Mēs te esam tādi pāris trakie…” Lūk.
Līdz ar to, izgaismojas arī nākamo pāris gadu uzdevums – rūpēties par vienotu kopienas jēdziena izprati. Lai brīdī, kad resursi kopienu atbalstam būs pieejami, kopienas būtu gatavas tos jēgpilni izmantot.
Projektu valodā ir tāds populārs termins „gala labuma saņēmēji” – tātad cilvēki, kuri gūs reālo labumu no jebkura projekta, programmas, plānošanas dokumenta ieviešanas. Un šis jēdziens ir reāli taustāms kā kastanis kabatā. Saņēmēji un lietotāji. Vai viņi ir gatavi saņemt? Lai saņemtu, cilvēkam ir jāprot pareizi salikt rokas. Gala labuma saņēmēji nevar stāvēt, skeptiski smīnot, ar kabatās sabāztām rokām. Viņi nevar vicināties pa gaisu ar izplestiem pirkstiem. Viņiem ir jāzina, ka tas, ko viņi saņems, būs tā vērts, lai saliktu rokas saujiņā. Un jābūt pārliecībai, ka tās nebūs karstas ogles vai sen apēstu ābolu mizas. Jā, jaunās iniciatīvas komplektā ar resursiem parasti nāk no „augšas” – un, neraugoties uz to, ka šīs iniciatīvas ir izstrādātas, balstoties nopietnā pētniecības procesā, tieši tā tās arī tiek uztvertas. Ja mēs pastiprināti, pacietīgi un loģiski neskaidrosim aktīvajiem lauku/pilsētu/piepilsētu cilvēkiem šos jēdzienus, viņu rokas tā arī paliks kabatās sabāztas. Un labās ieceres gaidīto rezultātu nenesīs.
Viens no spožiem šīgada piemēriem ir par viedo ciemu jēdzienu. Teju visi taču esam dzirdējuši, vai ne? Lūk, tad tikšanās reizē ar potenciālajiem LEADER projektu ieviesējiem sarunu tēmā par inovācijām arī parādījās šis jēdziens. Reakcijas – visdažādākās. „Tas jau nav nekas jauns, Lauku tīkli jau trīs gadus par to runā! Bet es tā īsti nevaru paskaidrot, kas tas īstenībā ir….”, „Neko par to nezinu..”, „Tas ir kaut kas ar modernajām tehnoloģijām saistīts, viedās tehnoloģijas un tā…”…un tā tālāk. Ar atklātu reakciju izcēlās kādas pašvaldības darbinieks – jauns, izglītots un entuziasma pilns: „Ziniet ko, es tikko biju Somijā uz apmācībām par tiem ciemiem, klausījos trīs dienas, un ne velna nesapratu! Labi, visādas labas domas, tur par notekūdeņu apsaimniekošanu, par sabiedrisko transportu un viss kaut kas. Bet – kā tas mums var noderēt, un ar ko tas atšķiras no kura katra projekta, to es nesapratu nekādi! Varbūt tagad mēs varam tikt kaut kādā skaidrībā?”
Jāteic, tikām arī skaidrībā – sarunās, vārda „vieds” tulkojumu un interpretāciju meklējumos gan angļu, gan krievu, gan lietuviešu valodās. Ņēmāmies sirsnīgi, liekot lietā gan vēsturi, gan filozofiju, gan dzīves pieredzi. Un bija tā vērts, jo diskusiju noslēdzām ar skaidru formulu „Viedais ciems ir kopiena, cilvēku grupa, kas ir spējīga pašorganizēties. Un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem”. Jā, jo šāda cilvēku grupa ir spējīga ieviest gan tehnoloģiskās, gan sociālās inovācijas. Operatīvi risināt problēmas. Un atbalstīt viens otru.
Atgriežoties pie jēdziena „kopiena”, ir jādomā – kas ietilpst viedajā un ideālajā kopienā? Un kādas ir iesaistīto personu/institūciju lomas? Šķiet, ka nebūtu jāmeklē nekas jauns – LEADER pamatprincipi ir gana universāli, un tie kā teritorijas galvenos spēlētājus definē trīs grupas: pašvaldības, uzņēmējus un nevalstisko sektoru līdzvērtīgās proporcijās. Samērā stabili mūsu uztverē ir definētas arī šo sektoru lomas. Pie tam, 2014. -2020. gada plānošanas periodā LEADER finansējums ir iedalīts divās pēc būtības atšķirīgās aktivitātēs: „Vietas ekonomikas stiprināšanas iniciatīvas” un „Vietas potenciāla attīstības iniciatīvas”. Ikdienas sarunās mēs to saucam par „uzņēmējdarbības projektiem” un „sabiedriskā labuma projektiem”. Skaidri un saprotami – sabiedriskais labums visai sabiedrībai; uzņēmējdarbība – privātajam labumam.
Taču realitātē aina zīmējas ne gluži tik viennozīmīga. Pēdējā mēneša laikā patīkami pārsteidza saruna ar jauniem uzņēmējiem, trīsdesmitgadniekiem. Un viņi saka: ”Zini, mēs tomēr nevaram LEADER uztvert tikai kā uzņēmējdarbības fondu. Arī tad, ja tas ir uzņēmējdarbības projekts, LEADErim tomēr jābūt kaut kādam patriotismam, sabiedriskajam labumam klāt! Jābūt apziņai, ka tu to dari arī savai vietai kopumā.” Un šī nostāja liek analītiski paraudzīties uz projektu patieso sabiedrisko atdevi. Kā arī uz jēdzienu – kas tad ir sabiedriskais labums? Vai uzņēmējdarbības projekts, kura rezultātā jauna ģimene izbūvē tūrisma objektu ar naktsmītnēm, tādējādi nodrošinot gan savu dzīvošanu, gan papildus tūrisma plūsmu reģionā, nav ar ļoti ievērojamu sabiedriskā labuma efektu? Un varbūt šis efekts ir krietni lielāks, nekā automātiskās durvis kādam pašvaldības kultūras namam, kurš, protams, protams, ir sabiedriskā labuma projekts? Un, iespējams, šis efekts pārspēj arī to sabiedriskā labuma ietekmi, ko rada kādas biedrības telpu remonts?
Sabiedriskā labuma jēdziens ir kļuvis diskutabls. Uzņēmējdarbība tuvinās ar kopējo, sabiedrisko labumu kopienas veidošanas un vietas attīstības nozīmē pilnīgi noteikti.
Un nevalstiskā sektora līdzšinējā formā iespēju vājināšanās gan LEADER programmas, gan citu iniciatīvu kontekstā, liek meklēt jaunas sadarbības formas. Padziļināt izpratni un paplašināt līdz šim strikti norobežotos jēdzienus.
Nav šaubu, viens no svarīgākajiem spēlētājiem jebkurā teritorijā ir tās pašvaldība. Ideālā variantā – pats galvenais. Un ideālais variants ir iespējams tad, ja pašvaldība pilnībā izprot savu lomu un nozīmi. Tas būtu – pašvaldība ir visa tās teritorija, iedzīvotāji, uzņēmēji un nevalstiskās organizācijas, institūcijas, ceļi, meži, jaunbūves un grausti, zeme un ūdeņi. Tas ir teritoriāls un sociāls kopums, ne tikai pārvaldes institūcija.
Manuprāt, tieši šīs neizpratnes dēļ loģiskas sadarbības ķēdes kļūst neiespējamas. Protams, nekas neizmainīs fundamentālo patiesību: „Visu izšķir cilvēks” – pašvaldības vadītājs, darbinieks, pagasta pārvaldnieks utt. Tomēr pēdējo gadu periodā parādās pārāk uzkrītošas pazīmes tam, ka fundamentālā patiesība visu neglābs. Jo kopējai neizpratnes masai ir pārāk liela tendence absorbēt arī tos gadījumus, kad šis īstais cilvēks ir īstajā vietā.
Raksta nolūks nav aizvainot un kritizēt pašvaldības kā tādas. Tikai – analizēt to ietekmi kopienu veidošanās procesā un lauku teritoriju attīstības kontekstā. Un abiem šiem procesiem būtiski traucē divi faktori.
Pirmais – pašvaldība tiek asociēta tikai ar administratīvo aparātu un iestādēm. „Pašvaldībai netika apstiprināts projekts!” – kaut arī šīs pašvaldības teritorijā tiek ieviesti vairāki nozīmīgi uzņēmēju un NVO projekti. Bet tā nav pašvaldība. „Tas nav pašvaldības pasākums!” – tas nekas, ka to apmeklē reizes 20 vairāk cilvēku, nekā tieši pašvaldības pasākumu.
Otrais – attieksme pret inovatīviem jēdzieniem un darba metodēm. Tās tiek akceptētas tikai teorētiski. Jā, tieši pašvaldības speciālisti laukos ir tā iedzīvotāju grupa, kurai ir iespējas apmeklēt seminārus, konferences, iepazīties ar plānošanas dokumentiem un piedalīties to izstrādē. Tātad – tieši viņiem būtu jābūt jaunās informācijas izplatītājiem un ieviesējiem. Realitāte ir atšķirīga, un to spoži ilustrēja darbs pie „Sociālās iekļaušanās algoritma Viesītes un Rokišķu pašvaldībās”. Darba rezultāts – plānošanas dokuments, kas satur virkni inovatīvu un integrējošu darba metožu – tika uzņemts ar sajūsmu un neviltotu interesi. Apmācības, darba grupas, diskusijas, interaktīvās spēles – lieliski, lieliski, tāds satriecošs projekta rezultāts, prieks un lepnums! Jā gan. Taču pēc nepilna mēneša, tiešām sasāpējušas pašvaldības problēmas risinājumam piedāvājot vienu no šīm lieliskajām darba metodēm pielietot praksē, atbilde ir pavisam cita…”Nezinu gan, vai mēs tā varam…tomēr dīvaini izskatās..nu mēģināsim tāpat, varbūt tomēr izdosies….”
Un šis noteikti nav vienīgais gadījums. Mums netrūkst lielisku ieteikumu, dokumentu, iniciatīvu. Trūkst motivācijas tos ieviest – tā, un tieši tā, kā tie iecerēti. Un trūkst pieprasījuma jeb spiediena no stipras un viedas kopienas.
Autore ir biedrības “Latvijas Lauku forums” padomes locekle
Pagaidām nav neviena komentāra