VIA LATVIA?

Ir sagadījies tā, ka pēc divpadsmit gadu pauzes atkal ceļoju pa Poliju. No iepriekšējā ceļojuma prātā palikuši līkumainie, šaurie Polijas ceļi. Tagad autobuss žūžo pa perfekti izbūvētām jaunām automaģistrālēm, kuras droši vien nevar salīdzināt ar Vācijas izslavētajiem autobāņiem. Un tomēr. Manī urbinās skaudības tārpiņš – pie mums, Latvijā, tikai nosacīti varēs ar šīm Polijas brauktuvēm salīdzināt Ogres, Jelgavas, Jūrmalas un Siguldas virzienu dažus desmitus kilometrus garus ceļu posmus, un arī tikai tad, kad tajos tiks pabeigti remontdarbi.

Ceļš garš, brauciens ilgs. Vēroju šīs sarežģītās inženierbūves, kas saucas automaģistrāle a la Polska izpildījumā. Tās izbūvētas, apejot biezi apdzīvotās vietas, un šķērso pārsvarā sīkzemnieku zemes īpašumus. Divas divjoslu brauktuves, gan atdalītas, gan norobežotas ar tērauda aizsargbarjerām un kilometriem garām prettrokšņu sētām;  divlīmeņu krustojumi ar graciozām estakādēm un nobrauktuvēm, tilti mazāksvarīgu ceļu šķēršošanai, īpaši tilti lielāku dzīvnieku migrācijai, pazemes pārejas mazākām radībām – ežiem, caunām, āpšiem,- kas nu kur savairojies. Abās maģistrāles pusēs perfekts žogs, kas neļauj dzīvniekiem nokļūt uz brauktuves un izraisīt nelaimi sev un citiem.

Aiz žoga paralēli maģistrālei katrā pusē vēl viens ceļš – tas, acīmredzot, vairāk domāts tuvējo iedzīvotāju, zemnieku vajadzībām, lai piekļūtu saviem laukiem vai mežu īpašumiem. Šis palīgceļš visbiežāk ir asfaltēts, trafarēts ar baltām līnijām, apgādāts ar iespējamajām ceļazīmēm, caurtekām, kuru betonā iestrādātie gali aprīkoti ar metāla margām, bet asfaltētā daļa vēl norobežota ar aizsargbarjeru. Visā garumā ierīkotas uzkrītoši daudzas asfaltētas nobrauktuves, kuras visbiežāk nekur neved, un asfaltēti stāvlaukumi vai apgriešanās vietas – katram gadījumam, ja nu kādam kādreiz ievajagas. (Te man ienāk prātā bēdīgais autostāvlaukuma gals iepretī “Sēnītei” uz Siguldas šosejas.)

Vietās, kur var tikai nojaust, ka tuvumā varētu mist cilvēks, paralēli šim palīgceļam uzbūvēts asfaltēts gājēju celiņš un paralēli tam vēl arī veloceliņš. Bezmaz vai ik pēc kilometra redzami izbetonēti ūdens baseini nenoskārstai vaj’dzībai, kuros iespējams iebrist pa betona kāpnēm, turoties pie balta lentera.

Tur, kur maģistrāle šķērsojusi apmežotu reljefu, būvniecības gaitā izraktie celmi glīti sarindoti appļautā zaļajā zonā skudru, vaguliņu un citu kukainīšu priekam. Par visu padomāts. Varētu teikt – pat par daudz domāts.

Tomēr domāts un arī izdarīts. Kur tam visam rasta nauda? Vai Eiropas regulas Polijas ceļiniekiem paģēr ievērot varžu un vaguliņu labturību, piešķirot finansējumu šim nolūkam, bet Latvijas ceļiniekiem piemērota īpaša drastiska regula?

Katrā ziņā Latvijai bija vienreizēja iespēja tikt pie vienas normālas automaģistrāles, īstenojot Via Baltica projektu. Negribas ticēt, ka Latvijas gadījumā Eiropas likumi bija tie, kas lika saspiesties visam tranzīta transportam vienā brauktuves joslā un rātni spraukties cauri blīvi apdzīvotām vietām no Igaunijas līdz pat Lietuvas robežai. Ka tam tā būs būt, visticamāk, ir konkrēta latviešu bāleliņa reāls paraksts uz attiecīga dokumenta. Kādu motīvu vadīts viņš tādu parakstīja, ir cits stāsts.

Protams, visam pamatā ir nauda. Daudz naudas. Ka poļiem tā ir un viņi prot to likt lietā, ir acīmredzami. Varbūt tas skaidrojams ar to, ka te lielā cieņā ir baznīca, tāpēc pret vienu no Bībeles baušļiem – “Tev nebūs zagt”- ir īpaša bijība.

Ja Latvijas noslēpumainais Misters Divdesmit pieņemtu katoļticību un vērstos baznīcā uz vaļsirdīgu grēku izsūdzēšanu, nebūtu pārsteigts, ka, netiekot līdz grēksūdzes beigām, no biktskrēsla izveltos mācītājs, dziļa emocionālā šoka ķerts.

Gribot negribot nākas atcerēties, kā salīdzinoši īsā vēsturiskā posmā mainījusies mūsu izpratne par to, kas ir maz un kas ir daudz naudas. Hrestomātiskais atgadījums ar trim Latvenergo miljoniem deviņdesmitajos gados: likās, ka tiek nozagta milzu naudas summa, sabiedrība ne pa jokam uztraucās, tika izskatīta krimināllieta. Taču izrādījās, ka vienīgais dokuments, kurš varētu liecināt par lielā mēroga zādzību, bija kopija un nevarēja figurēt kā pierādījums, bet kur ir oriģināls, neviens nezināja. Drīz sekoja G-24 afēra. Mistiskā kārtā bija pazuduši 24 miljoni, bet neviens nepieteicās, ka būtu tos ņēmis. Tā kā apsūdzēts bija ministrs Ģēģeris, bet miljonus pie viņa neatrada, tad viņu nācās notiesāt par nepareizi apmaksātu aviobiļeti.

Tad sekoja Dienvidu tilta celtniecība. Iesākumā tilta izmaksas varēja uzskatīt par pieticīgām, bet tieši tajā laikposmā Latvijā būtiski palielinājās tērauda cenas, un tilta būvniekiem likās, ka tās tuvojas zelta cenai. Bija ļoti izdevīgs iegansts tāmi koriģēt, pareizinot to ar koeficientu 3 vai pat 5, sasniedzot summu dolāru izteiksmē tuvu miljardam. Zīmīgi, ka tieši šajā laikā amerikāņi uzblieza lielāko kontinentā arkveida dzelzsbetona tiltu pār Kolorado upes kanjonu 350 m augstumā par tikai 300 miljoniem, jo viņus Latvijas krīze neskāra. Arī francūži lēti tika galā ar savu 2,5 km garo tiltu pār Tornas upi, kura piloni caurdur mākoņus – par nieka 400 miljoniem eiro.

Mūsu gadījumā tilta būvnieki savam juristu un advokātu kantorim kaut kādā veidā bija spējuši piesaistīt Gudini un Mesinga garus, kuri lika lietā savas iluzionista un hipnotizētāja spējas. Rezultātā līdz pat šai dienai visas bijušās un esošās valsts amatpersonas, arī parastā tauta svēti tic, ka Rīgai nav nozagts otrs Dienvidu tilts, ka tas tiešām ir kniedēts ar tīra zelta kniedēm. Savulaik Valsts kontroliere Sudraba gan mēģināja bilst, ka viņa uzgājusi divdesmit nelietderīgi iztērētus miljonus, bet tam neviens vairs nepievērsa uzmanību.

Pēc visām jau piedzīvotajām naudas afērām, banku krīzēm un nodokļu optimizācijas shēmām sabiedrība jau bija pieradusi, ka pusmiljards šur vai tur vairs nav summa, par kuru šūmēties. Šī situācija varēja iedrošināt čomus, kuri tieši vai pastarpināti guvuši pieredzi iepriekšējās “operācijās”, ķerties klāt kam vērienīgākam – vismaz miljardu vērtam. Tikai jāiekļūst vajadzīgajā partijā, jāieņem vajadzīgie amati Ekonomikas un Finansu ministrijās, jāsakontaktējas ar vajadzīgajiem Saeimas deputātiem un tad jāsāk darbs pie likumdošanas pilnveidošanas. Savu vajadzību tikt pie kārotā miljarda ir jāmāk paslēpt attiecīgā likuma konkrētu punktu un apakšpunktu frāzēs, kuru atslēgas vārdi ir “ekoloģija”, “klimata izmaiņas”, “zaļā enerģija”, “atjaunojamie resursi” un tādā garā. Un, lūk, jums OIK! Kurš var teikt, ka tā ir kārtējā afēra vai zagšana? Viss likumīgi! Bijušās bandītu autoritātes Kaļva-Klops vai Sņegs-Sniedziņš, lai viņiem vieglas smiltis, ja uzzinātu, ka tikt pie tāda piķa var arī tā – bez karstiem stobriem un aukstiem sviedriem, ui, kā viņu kauli mētātos pa zārku!

Nav dzirdēts, ka Latvijā būtu veikti akadēmiski pētījumi pastāvošās korupcijas izvērtēšanā. Vieni uzskata, ka citur, piemēram, Krievijā vai Mozambikā tā ir vēl augstākā līmenī.

Citiem liekas, ka nupat, nupat tiks pieķerti pēdējie atlikušie pērkamie ceļu policisti un kukuļņēmēji urologi. Katrā ziņā par korupcijas kopējo apmēru nevar spriest pēc tiesāto un notiesāto personu skaita – tie visi neaizņemtu pat pusi no cietuma kameras. Toties spriežot pēc naudas summām, kas mistiskā veidā izzudušas no bankām, daudzmiljonu projektiem un iepirkumiem, nenomaksātiem nodokļiem un “nelietderīgi iztērēta” budžeta, iespējams, varētu sastādīt otru valsts gada budžetu.

Piedēvēt korupcijas tēlam literāru epitetu “nezāle” liktos pārāk nenozīmīgi, “koks” – pārāk cēli. Lai nu būtu “krūms”. Korupcijas krūms – kā to izskaust? Dabā viss iekārtots vienkārši. Kam darīšana ar dārzkopību, zina, cik rijīgas ir laputis. Ja tās laikus nepamana, pa tīro noēsts kļūst pat skaistākais rožu krūms. Ja alegoriski iztēlotos, ka visas Latvijas valsts institūcijas, kuras radītas, lai tiktu ievērota likumība, kārtība, taisnība (piemēram, prokuratūra, tiesa, VID, KNAB, policija utt.) , ar visiem to rīcībā esošiem resursiem ir braša laputu armija, tad korupcijas krūmam nebūtu izredžu ilgai zaļošanai. Bet realitātē rodas sajūta, ka šīs laputis ir izdresētas netuvoties jaunajiem dzinumiem un veģetēt ierādītajās pazarēs.

Tad nu pēc šādām bēdīgām atziņām esmu spiests izdarīt secinājumu, ka Latvijā nav un nevar būt nosacījumu, lai pārskatāmā nākotnē taptu uzbūvēta mūsdienīga automaģistrāle, teiksim, Valka – Daugavpils augstāk minēto iemeslu dēļ.

Ja citādi nevar, daļa sabiedrības, kas dzīvo pārticībā un labklājībā, var taču aizklumburot ar Hummer vai Navigator pilnpiedziņas spēkratu līdz tuvākajai Eiropas valsts robežai. Izmantosim jau gatavos Eiropas ceļus!

Lūk, kādas emocionālas domu piruetes šaudās galvā, ja atļaujas doties kaut kur tālāk aiz savas zemes robežām. Mazāk kreņķu, ja sēž mājās un vakaros iztiek ar TV Panorāmu.

 

Autors ir pensionārs