Viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu māksliniekiem Māris Bišofs svin 80 gadu jubileju un atceras, kā savulaik viņa zīmējumi iekaroja lielo pasaules mediju vākus
Manās rokās ir Māra Bišofa zīmējumu grāmata par literatūru Draiskulīgā Virdžīnija Vulfa, un kādā no tās lapām mēģinu iegaumēt Mārgaretas Tečeres un Ļeva Tolstoja telefona numurus. Tie šeit ierakstīti mazliet nevērīgi, kā ar roku sagrafētā telefongrāmatā: uzvārdi un tiem pretī gara ciparu rinda. Žoržai Sandai ir pat «numurs mājās» un «numurs darbā». Kāda Žorža Sanda, kāda Tečere un Tolstojs, jūs teiksit. Viņi sen miruši! Patiesību sakot, kad Māris Bišofs pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā Ņujorkā izdotajā ironiskās mākslas grāmatā šo darbu radīja, viņu visai maz interesēja «kārtīgā patiesība» (Tečere tolaik, protams, bija dzīva, bet viņam nekad nebija bijis pieejams viņas tālruņa numurs). Bišofs ir mākslinieks, kura darbiem raksturīgs absurds domu gājiens. Pats uzskata — slavens ne tik daudz ar to, kā spēj uzzīmēt, bet kā spēj domāt karikatūras žanrā. To rakstu sakostiem zobiem, jo Bišofam riebj, ja tiek saukts par karikatūristu. Kā kolēģi, kurš jaunajā tūkstošgadē daudz zīmējis gan laikrakstam Diena, gan vēlāk žurnālam Ir, es negribu viņu kaitināt.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.