Latviešu rakstnieks nekad nav varējis būt profesionālis vien, proti, tāds, kurš rada tikai literārus tekstus. Gandrīz vienmēr tam nācies uzņemties īpašu misiju: būt par harismātisku nācijas balto tēvu, vaideloti, ideju izteicēju un ko tik vēl ne. Nu vismaz ir jāpauž viedoklis politiskos jautājumos un jāmudina uz gaišo nākotni. Šādu lomu literāti jau vēsturiski pildījuši gan 19. gadsimta tautiskās atmodas un jaunstrāvnieku laikā, gan 1905. gada revolūcijā un nākamajos gados, izauklējot vispirms vārdos Latvijas valsts neatkarību. Vārda meistaru loma nemazinājās arī pēc Ulmaņa valsts apvērsuma un padomju totalitārā režīma gados. Tikai «gaišās nākotnes» apveidi mainījās — atkarībā no sabiedrības gaidām un varas idejiskajām nostādnēm.
Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.