Nacistu mājieni par latviešu vietu «jaunajā Eiropā» 1941.—1945. gadā bija neskaidri un nenoteikti
Par nacistiskās Vācijas okupācijas gadiem Latvijā mūsdienu sabiedrībai ir aizvien attālināts priekšstats, kurā kā galvenie jautājumi uzvirmo Latviešu leģions, latviešu došanās bēgļu gaitās un holokausts. Tomēr arī šo norišu dziļākai izpratnei nepieciešams plašāks vispārējās situācijas raksturojums.
1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija sāka jau sen plānotu, bet dažādu iemeslu dēļ vairākkārt atliktu uzbrukumu Padomju Savienībai. Padomju puse uzbrukumam nebija gatava, tā sekas bija desmitu tūkstošu sarkanās armijas karavīru nonākšana nacistu gūstā.
Sākās notikumu virpulis, kas aizrāva nebūtībā daudzu tūkstošu cilvēku dzīvības. Jau pirmajās kara stundās Vācijas aviācija bombardēja Ventspili un Liepāju. Uzbrūkošās vācu armijas grupējuma Ziemeļi trieciens bija straujš, un vācieši jau 1. jūlijā iekaroja Rīgu, bet 8. jūlijā visu Latviju, vienīgo nopietno pretestību sastopot Liepājā, kur ielenktās Sarkanās armijas daļas pretojās no 24. līdz 29. jūnijam.
Iekarotajās teritorijās vācu militārā pārvalde nekavējoties izveidoja t. s. komandantūru sistēmu, kuras galvenais uzdevums bija gādāt par vācu armijas vajadzību izpildi un iedzīvotāju «nomierināšanu», ar to saprotot kārtības atjaunošanu un militāro grupējumu likvidāciju. Tā kā vācu armijai trūka vietējo apstākļu pazinēju, it sevišķi speciālistu saimniecības jomā, tā bija ieinteresēta sadarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.