Agresija un Stambulas konvencija

Pasaule ir bīstama vieta, kurā dzīvo daudz agresīvu cilvēku. Agresija var būt valsts līmenī, kad izlemj iebrukt kaimiņu valstī. Agresija var būt sabiedrības līmenī, kad terorists ieiet divās mošejās Jaunzēlandē un noslepkavo kādu pussimtu mierīgo dievlūdzēju. Agresija var būt individuālā līmenī, kad vīrs pārmāca pats savu sievu, dažreiz ar letālām sekām.

Katrs gadījums ir ar saviem cēloņiem, bet visiem kopīga ir agresora pārliecība, ka tam ir tiesības uz savu rīcību. Ne tikai tā, ka tas būtu atļauts, bet ka viņš ir kaut kādā veidā labāks par paredzēto upuri.

Kā sargāties no agresijas? Valsts līmenī parakstām dažādus draudzības un neuzbrukšanas līgumus, bet Latvijas gadījums pirms 80 gadiem pierāda līgumu nevērtību bez reāla militāra spēka.

Sabiedrības līmenī ir kriminālkodekss un policija, kas būtu analogs starpvalstu līgumiem un armijām. Taču, tāpat kā kari nav izskausti, tā arī agresija nav apturēta. Šajos laikos bīstama tendence ir sociālo platformu dotās iespējas agresoriem mesties kopā, vienam otru iedvesmot, kā arī ievilināt savos tīklos cilvēkus no malas. Tā darbojas islāma teroristi, tā darbojas labā spārna ekstrēmisti, un tā darbojas kreisā spārna ekstrēmisti.

Sabiedrības uzdevums ir aizkavēt jaunu ekstrēmistu vervēšanu un likt vecajiem kadriem saprast, ka viņi ir kļūdījušies.

Saūda Arābijā ar apcietinātiem terora organizāciju dalībniekiem (ja viņiem nenocērt galvu) strādā veselas garīdznieku komandas, lai pierādītu, ka teroristi kļūdaini izprot islāmu, un lai vestu tos atpakaļ uz ceļa, kas vairs nav sabiedrībai bīstams.

Individuālā līmenī it kā darbojas tas pats jau minētais kriminālkodekss un policija, bet par tiem netiek domāts, kad ir pienācis lūzuma punkts un sieva jāpārmāca. Nav jābūt feministam, lai zinātu, ka Latvijā tā ir liela problēma. Likums tikai iedarbosies pēc fakta, ja lieta pat nonāk līdz policijai.

Un velti rādīt ar pirkstu uz alkoholu, ka tas ir pie visa vainīgs. Alkoholā nav tādas ķīmijas, kas liktu sist sievu. Tas tikai aptur aiztures, un nāk spēlē agresora pārliecība, ka tam ir tiesības rīkoties, kā vien vēlas ar savu dzīvesbiedri. Ja nebūtu šīs pārliecības par tiesībām, tad nekāds daudzums alkohola arī neizraisītu šādu vardarbību.

Un tieši te ir Stambulas konvencijas mērķis. Ne papildināt krimināllikumu, ne aizliegt alkoholu, bet gan ķerties tieši pie ļaunuma saknes – atņemt tiesību pārliecību un aizvietot to ar cieņu. Tas nav vienas dienas darbs, bet tas ir svarīgs darbs.

Gunārs Nāgels ir Austrālijas laikraksta ”Latvietis” redaktors.