Pēc ledus aiziešanas

Ar literatūrzinātnieku Raimondu Briedi sarunājas Ingmāra Balode

«Raimondu Briedi pazīstu jau sen,» gribas rakstīt, bet iedomājos, ka laika nogrieznis, kurā šī iepazīšanās turpinās, aizņemtu varbūt vien pāris rindiņu viņa veidotajā grāmatā Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij, kas nāca klajā 2018. gada izskaņā divdaļīgā, pamanāmā izdevumā apgādā Neputns. Raimonds Briedis allaž un, šķiet, visiem ir saistījies ar grāmatām — vienmēr somā pa retam vai senam izdevumam, ko parādīt vai, ja gadās svētki, sakritības vai grāmatu likteņi tā paģēr, uzdāvināt kolēģiem, draugiem vai studentiem… Allaž stāsti par sējumiem un autoriem, lai kādā kontekstā tie (grāmatas, ēkas, vietas, cilvēki) iezibētos kādā sarunā, lekcijā. Es redzu šo iespaidīgo grāmatu Raimonda Brieža un kolēģu veikumā (līdz ar redaktoru un sastādītāju tekstus atlasījuši un sagatavojuši Zane Gailīte, Juris Goldmanis, Zane Grigoroviča, Māra Grudule, Līga Ulberte, grāmatu dizaina autore Anta Pence) kā likumsakarīgu turpinājumu profesora aizrautībai ieraudzīt mūs pašus kā turpinājumus. Lielās hronikas iznākšana ir iemesls aicināt Raimondu Briedi uz sarunu, kā arī ielasīties notikumu pierakstā, viņa paša aizraujošo piebilžu un domu kūleņu pavadītai. Ir divi sarunas ceļi, kas var kaut kur vest, un es nevaru, zināms, iet pa abiem, tāpēc sākšu ar grāmatu, nevis ar laiku.