Trimda

3 dzejoļi tuvākajiem 100

Ingeborgai Bahmanei (Ingeborg Bachmann, 1926—1973) manā skatījumā ir īpaša vieta — tā ir sanācis, ka vairāk par visu mani saista trimdinieku rakstītais. Austrijā dzimušās dzejnieces, rakstnieces un dramaturģes dzīvi un daiļradi, saprotams, ietekmēja 20. gadsimta Eiropas traģēdija. Kādā intervijā Bahmane teikusi, ka 1938. gadā, kad Hitlera spēki iesoļoja Klāgenfurtē, beidzās viņas bērnība — pēc šī notikuma pasaule bija zaudējusi savu nevainību. 1953. gadā iznāk debijas krājums Atliktais laiks, par ko Bahmane saņem prestižo 47. gada grupas balvu. Tajā pašā gadā viņa pārceļas uz Romu. 1956. gadā klajā nāk otrais un pēdējais dzejoļu krājums Lielā Lāča modināšana. Bahmanes dzejā valdošā spriedze apstiprina cita trimdinieka, viņas studiju laika autoritātes Ludviga Vitgenšteina atziņu: «Ko nevar izteikt, par to jāklusē.» Lai arī viņas valoda var šķist vienkārša un pat tradicionāla, tāda nav tās nestā nozīme. Bahmane ir asredzīga, nesaudzīga un mūsdienīga. Bet vispār — man nav jāizdomā, kā aprakstīt viņas dzejas spēku. Pietiks ar atsauci uz vienu no Bahmanes lekcijām: «Tautai vajadzīga dzeja tāpat kā maize… Šai maizei jāšņirkst starp zobiem un jāatsauc atmiņā bads, pirms tas remdināts. Šai dzejai jābūt asai no atziņām un rūgtai aiz ilgām, lai tā spētu cilvēci no miega modināt. Jo mēs taču guļam, guļavas esam — aiz bailēm ieraudzīt mūs pašus un pasauli ap mums.» Bahmanes dzejā šādas bailes neatrodu.