Pieaugšana, briedums kā trūkstošā apzināšanās ir daudzu dzejoļu motīvs
Arvja Vigula Grāmata nostiprina viņa sen sākto lakonisko virzienu krājumu nosaukumu izvēlē (Istaba. Satori, 2009; 5:00. Mansards, 2012), veidojot smalku un viedu kontrastu ar barokāli bagātīgo un blīvo saturu. Var gadīties, ka ar to sākas vesels virziens, jaunlakonisms, piemēram. Vigula grāmata (ir gan gadījies tulkot tāda paša nosaukuma prozas darbu, taču vienkāršības un tiešuma izvēle dažādos Eiropas punktos vienā laikā arī par kaut ko liecina), lasot nodomāju ar zināmām šausmām, iezīmē laikmeta beigas, taču to, vai runa ir par drukas laikmeta, adrešu grāmatu (un tomēr autors iedod norādes, ko meklēt Kapsētā uz salas) vai citām beigām, jāmēģina aptvert lasīšanas gaitā.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.