Neredzamie cilvēki

Dzīve pansionātos Latvijā nereti ir cilvēka necienīga: nomazgā reti un ar lietotu sūkli, jāizkārtojas citu acu priekšā, taču visdrūmākā ir bezdarbība, kas noved vientulībā. Ko darīt, lai pansionāti mainītos?

Artis Bušs ir kluss kungs. Maijā nosvinēja 88 gadu jubileju un sāka dzīvi pansionātā Rauda Engures novadā. Veselība tā sašvakojās, ka mājās viens vairs palikt nevarēja. Iepriekš pie viņa nāca sociālā dienesta sarūpēts cilvēks, taču uz stundu dienā. «Es izkritu no gultas vienudien. Labi, ka kaimiņi palīdzēja,» stāsta Bušs, sēdēdams klusajā un tukšajā pansionāta koridorā. «Tā sanācis dzīvē, ka visi tuvie miruši,» saka Bušs, kurš Engures pusē labi zināms kā izcils lauksaimnieks. Dzīvojis tēva mājās, zemes darbi bijuši tuvi. Par dzīves kvalitāti pansionātā viņš saka: «Veci cilvēki, ko var gribēt. Sakašķējas. Istabiņā bija biedrs, kurš gribēja gulēt manā gultā. Labi, ka ielika citur.» Artim pašam jādomā, kā dzīvi pansionātā aizpildīt, jo nodarbību ik dienu nav. Viņš lasa. Maltītes Raudā viņam garšo un no vēderpriekiem nekā netrūkstot. «Kad atnācu, man vīri prasīja, vai točku nevajag. Saku — nē, nedzeru un nesmēķēju.» Mūsu sarunu pēkšņi pārtrauc šerps jautājums no dāmas, kas tuvojas pa koridoru: «Nu, ko tu meitiņ pie viņa piesēdusi, precēties gribi? Tā actiņas deg!» Mazās greizsirdības scēnas autore ir Valentīna no Krāslavas. Izbijusi ķīmijas skolotāja, kuras dēls strādā ārzemēs. «Mani iebāza šeit. Neesmu radusi cilvēkos dzīvot, gribu mājās. A ko padarīsi, jādzīvo!»

Šādu stāstu ir daudz, patlaban 102 ilgstošās aprūpes iestādēs Latvijā mīt 7235 seniori, un nākotnē vajadzība pēc šī pakalpojuma tikai pieaugs. Lēšams, ka 2030. gadā ceturtdaļa visu iedzīvotāju būs pensionāri. Novecojam diezgan strauji — 2013. gadā valstī bija 379 tūkstoši cilvēku pensijas vecumā, bet tagad par 10 tūkstošiem vairāk. Jau patlaban uz pansionātiem ir jāgaida rindā. Ir devās uz diviem lieliem pašvaldības pansionātiem — Raudu Engurē un Zemgali Ozolniekos —, lai izprastu, kas tajos notiek un kā uzlabot pakalpojumu kvalitāti. Šīs abas iestādes vairākkārt apmeklējis tiesībsargs, konstatējot pārkāpumus un aicinot ievērot cilvēktiesības.

Nav, kas strādā

Engures pašvaldības pansionāts Rauda atrodas meža vidū, tas ir otrais lielākais valstī ar 320 vietām. Mazāk par pusi ir guloši klienti, arī ar invaliditāti. Kad piebraucam, pie pansionāta stāv satiksmes autobuss — tas kursē agri no rīta uz Tukumu, un tikai pēcpusdienā ir iespēja tikt atpakaļ. «Mums ir savs veikals, strādā divreiz nedēļā,» stāsta pansionāta vadītāja Dace Randoha. Amatā viņa ir kopš pagājušā gada, taču kopš 2007. gada strādājusi par izpilddirektori saimniecības jautājumos. Pēc tiesībsarga ziņojuma šā gada pavasarī pansionāta tēls ir pabojāts un darbinieki jūtas nenovērtēti, tāpēc vadītājas attieksmē jūtamas bažas. «Atkal mūs nomētās ar dubļiem. Atnāciet un pastrādājiet te dienu, tad redzēsit.» Aicināta ielikt sev atzīmi par darbu, viņa pēc ilgām pārdomām un atrunām par tik muļķīgu jautājumu tomēr izlemj, ka strādā uz 7. «Esam divus gadus gruntīgi strādājuši, un kā pansionāts darbojamies salīdzinoši labi, ja paskatās, kāda valstī kopumā ir ilgstošā aprūpe.» Vadītāja ir pateicīga tiesībsargam, ka atbrauca un novērtēja — esot sapratuši, kas jādara labāk.

Tiesībsargs Raudā pirmoreiz ieradās 2016. gadā, pēc tam vēl trīs reizes, lai monitorētu uzlabojumus. Šā gada martā publicēja gala ziņojumu par pārkāpumiem. Pirmkārt, pārapdzīvotību gandrīz pusē istabu. Dzīvojamajā telpā jābūt sešiem kvadrātmetriem uz cilvēku, guļamajā — četriem. Patlaban Raudā vairs nav 376 klienti, tomēr pārapdzīvotība vēl nav pilnībā novērsta. Otrkārt, sasmacis gaiss: cigarešu dūmu un urīna smaka. Direktore stāsta, ka ierīkot ventilēšanu visā pansionātā ir dārgi un tam nav līdzekļu, tāpēc telpas regulāri vēdina. Treškārt, citējot ziņojumu, «ēdienreižu laikā daži klienti pie galdiņiem guļ, atbalstījuši galvu pret pusdienu šķīvjiem, netiek modināti ieturēt maltīti». Koplietošanas telpās vietām nebija tualetes papīra un ziepju.

Bezdarbība un brīvā laika nodarbju trūkums ir vislielākā problēma. «Liela daļa klientu visu dienu pavada, bezmērķīgi sēžot koridorā vai savās istabās,» rakstīts ziņojumā.

Vadītāja Randoha stāsta, ka uz pansionātu brauc mūziķi un dejotāji, taču zāle ir pustukša, jo gulošos ar gultām tur nestumj. Staigājošie vecīši var strādāt dažādus rokdarbus un mest šautriņas, taču gulošo dienas aizpilda televīzija.

Tiesībsargs apskatīja arī Raudas videonovērošanas ierakstus no slēgta tipa vīriešu nodaļas. Tajos bija redzams, ka klientam pampera maiņa notiek publiski, gaiteņa vidū: darbiniece norauj to, un cilvēks kādu laiku stāv apakškreklā. Netiek arī apmazgāts. «Autiņi ir pilni un slīd no smaguma uz leju. (..) Klientiem mati ir netīri, izspūruši, un lielākā daļa klientu kasa savu ķermeni.»

Kāpēc tik elementāras lietas Raudā novērst nebija pašsaprotami? Randoha, kura te strādā kopumā 11 gadus, klusē. «Jā, tas netika pamanīts, bet es, stājoties amatā, esmu apņēmusies lietas sakārtot. Darbs nav viegls. Man arī to ziņojumu bija smagi lasīt, bet tas viss ir vēsturē.» Vainīgie atbrīvoti no darba. Jaunus darbiniekus atrast joprojām ir grūti, mājaslapā redzamas četras vakances. «Nav jau konkurences, nav, no kā izvēlēties,» saka vadītāja. Randohai ir tikai viena ideja, kā piesaistīt aprūpētājus, — algas palielinājums. Nākamgad tas būs par 40 eiro augstāks, aprūpētājam par slodzi sanāks 470 eiro pirms nodokļu nomaksas. Pašas vadītājas alga ir 987 eiro uz rokas. Uzturēšanās Raudā klientam mēnesī izmaksā 630 eiro. Puse no šīs summas aiziet samaksai darbiniekiem. Kopējie pansionāta izdevumi gadā pārsniedz 2,5 miljonus eiro — papildus līdzekļus varot piesaistīt tikai ar ziedojumiem. Padomju laikos būvētā pansionāta ēka ir milzīga: trīs stāvi, kuros iepriekš dzīvojuši pat 340 cilvēki. No ārpuses nosiltināta, taču iekšdarbiem pagaidām nav naudas.

Tāpat kā pansionāta vadītāja, arī Engures mērs Gundars Važa uzskata, ka galvenā problēma ir personāla trūkums. «Atlaiž par pārkāpumiem un pēc tam spiesti ņemt atpakaļ. Nav, kas strādā.» Važa ir lasījis tiesībsarga ziņojumu: «Piekasās».

Važa nezina, kā tik lielu iestādi sakārtot ar esošajiem novada finanšu līdzekļiem, jo «šobrīd nav neviena Eiropas Savienības fonda, kur varētu iestartēt». Turklāt pašiem Rauda tā īsti nav nepieciešama, jo no Engures novada tajā ir tikai 12 klientu un strādājot pāris cilvēku. Pārējie no citiem novadiem. Piemēram, 130 klientu no Rīgas. «Esam apsvēruši iespēju atteikties no pansionāta. Šī ir valsts problēma, ne pašvaldības.» Tajā pašā laikā vadītājs bažījas, ka ēku, visticamāk, izdemolētu un tā stāvētu tukša, tāpat kā lauku skolas. Vai nav idejas izveidot augstas kvalitātes pakalpojumu un iet tirgū, kur pieprasījums tikai augs? «Varbūt mēs arī pie tāda risinājuma nonāksim,» rezumē Važa.

Pieci vienā istabā

Uz Ozolnieku novada Zemgali dodos kā iespējamā klienta tuviniece, lai ieraudzītu vairāk nekā Raudā, kur vizīte bija iepriekš saskaņota. Zemgalē ir 290 klientu, no tiem 200 guloši. Izpilddirektore Zane Izkalna ir jauka, izrāda istabiņas, kurās daudzi seniori ir gultās un aiz segas murskuļa redzami tikai mati. Zane neieved B2 korpusā — tieši tajā, kur tiesībsargs pamanījis pārkāpumus. Paslepus iekļūstu pati. Virkne bezpersonisku istabiņu ar garlaikotiem cilvēkiem, kuri sēž gultās. Pozitīvi, ka pie gultām ir metāla turētāji ar ūdens pudelēm, no kurām viegli padzerties. Koridoros ir bunduļi ar ūdeni. Vizītē šā gada maijā tiesībsargs konstatēja, ka klientiem nav brīvi pieejams ūdens — tātad kritika ir ņemta vērā. Tas gan neattiecas uz ventilācijas ierīkošanu, jo jūtama cigarešu smaka. Zemgale jau tiesībsargam atbildējusi, ka ventilācijas sistēmu izbūvēs nākamgad.

Nolemju paciemoties pie Ivara Laša vienvietīgajā istabā. Viņš pa televizoru skatās ralliju. Aicina piesēst. Izstāsta, ka šogad nācies noņemt kāju un neviens no četriem bērniem nav varējis «izlēkāt» līdzi. Viņš nesūdzas par dzīvi — labi iekārtota istabiņa, platekrāna TV, bērni saveduši ūdeni un kārumus. Pie durvīm kāds klauvē. «Ivariņ, braucam mazgāties!» Uzzinu, ka vecīšus šajā korpusā mazgā viena sieviete un pa desmit dienā. Viņa stāsta, ka grūti vienai izcilāt.

Novēroju, ka Ivaram līdzi nav savas švammes. Mazgā ar to, kas uz vietas, un tā izskatās palietota. Valdības noteikumos paredzēts, ka cilvēki iestādēs jāmazgā pēc vajadzības un ne retāk kā reizi 10 dienās. Par švammēm nekas nav teikts. Zemgalē mazgāšana notiek reizi nedēļā. Kas liedz noalgot otru cilvēku, kurš palīdzētu mazgāšanā? «Vairāk cilvēku šim pakalpojumam nav nepieciešams,» vēlāk e-pastā atbild Zemgales vadītājs Alvars Šteinbergs. Turklāt šogad darbu esot sācis podologs jeb pēdu aprūpes speciālists.

Vienu pārkāpumu Zemgale nav labojusi. Tā ir pārapdzīvotība — pieci cilvēki istabiņā, kas nozīmē privātās telpas trūkumu. Gultā gulošajam ar savu roku nevajadzētu aizsniegt blakus gultu, taču šeit tas novērojams piecās istabiņās. Es paviesojos vienā no tām, sāku sarunu ar Robertu Pažuku, sirmu kungu no Jelgavas. Roberts te mīt gadu. Vienīgā meita strādā Lielbritānijā. Kungam parunāties gribas, jo viņš tikpat kā zaudējis redzi, nevar ne lasīt, ne skatīties televizoru. Piemērotu nodarbību viņam neesot. «Es pats varu aizstaigāt līdz tualetei, līdz pīpētavai un iziet uz ārā. Viens pats!» balsī jūtams lepnums. Pārējā laikā viņš sarunājas ar istabiņas biedriem. Protams, labāk dzīvotu istabā ar mazāku cilvēku skaitu. «Te nav ne psihologa, ar ko parunāties, ne arī kāda, kurš mūs pēc saderības saliktu,» saka Roberts.

«Pamperu nomainiet!» iesaucas Roberta istabas biedrs. Kādu laiku neviens nenāk. Skaidrs jau, ka aprūpētājs nevar būt klāt pie katra klienta tieši svarīgajā brīdī. Paiet minūtes desmit, neviena nav. Pēc mana aicinājuma ierodas. Izrādās, kungs teicis «pampers», jo tad ir lielāka cerība, ka iznesīs piečurāto «pīli». Jā, esot tā bijis, ka «pīli» neiznes stundām un nākas sutināties pamperā. Kāda sieviete no citas istabiņas man pastāsta, ka reiz saukusi aprūpētājus ilgāk par stundu. Viņai bija caureja, vajadzēja pamperu mainīt bieži, un sanitāre dusmās situsi pa ciskām. Kundzi ik pa laikam apzog: nav vilnas zeķu, nav šokolādes. Viņa ir guloša un norāda, ka pansionātā esot pilnīga bezdarbība. Zemgales vadība gan iebilst, ka divreiz nedēļā no Ozolnieku bibliotēkas viesojas cilvēki, kuri piedāvā palasīt priekšā. Gulošos klientus katru dienu apmeklējot ārsta palīgs, sociālais aprūpētājs, sociālais darbinieks.

No visiem pārkāpumiem man pilnīgi nepieņemams šķiet viens. Krēsls — tualete. Tāds, kam sēžamajā vietā ir izņemams podiņš ar vāku. Kamēr viens pie galdiņa ēd, otrs apsēžas uz poda.

Dodos parunāties ar vadītāju Šteinbergu. Atsaka: uz jautājumiem rakstiski atbildēšot ar Ozolnieku domes preses pārstāves starpniecību. Piecu cilvēku istabā vairs nebūšot līdz gada beigām — vēl maijā piecvietīgas bijušas 14 istabas, bet tagad vairs tikai četras. Pamperi tiekot mainīti pēc nepieciešamības, nereti pat 10 reizes dienā. Aprūpētājs katrā telpā ienākot reizi stundā. Šteinbergam nākas atzīt, ka tas nekādi netiek piefiksēts — istabiņā pie sienas nav lapas ar pulksteņa laikiem, kur pretī parakstīties.

Jā, pansionātā esot 20 tualetes krēsli, taču tiem jādarbojas tā: klients pasauc personālu, kas no gaiteņa iestumj aizslietni, lai klients nokārtojas, pēc tam aizslietni aizstumj un podu iztīra. Ilgtermiņā ir paredzēta telpu pārbūve, lai katrā istabiņā būtu tualete. «Uzlabojumi notiek. Iespējams, lēnāk, nekā pašiem gribētos.» Šogad ir pieņemts vēl viens sociālais rehabilitētājs, ārsta palīgs un aprūpētājs. Nākamgad iecerēts izveidot liftu un pabeigt ēkas siltināšanu, par piecām štata vienībām tiks palielināts aprūpētāju skaits, taču pakalpojumu klientiem tas nesadārdzinās. Šteinbergs par būtiskāko trūkumu sauc nepietiekamās finanses un kvalificēta darbaspēka trūkumu.

Ozolniekos deklarētajiem vieta pansionātā mēnesī izmaksā 14 eiro dienā, citiem — 21 eiro. Šteinberga mēneša atalgojums ir 1068 eiro pēc nodokļu nomaksas, aprūpētāja alga — 500 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet nākamgad šāda summa būšot uz rokas. Kopumā te strādā 73 aprūpētāji, taču viņi mainās, un ik dienu pansionātā rosās 34.

Zemgales gada budžets un tā izlietojums nav pieejams publiski. Preses sekretāre to atsūta — izdevumi gadā ir 1,77 miljoni. Ieņēmumi ir mazliet lielāki, taču sīkāk par finansēm uzzināt neizdodas. Domes vadība tikai ieskicē, ka par pašvaldības naudu pansionātam cels jaunu korpusu uz 2020. gadu, kas būs mūsdienīgs.

Ko darīt citādi?

Savus ziņojumus tiesībsargs nodevis Labklājības ministrijai. Tiesībsarga juriste Liene Namniece, kura pabijusi pansionātos, ir pārliecināta — situācija uzlabotos, ja pansionātu vadītāji mainītu skatpunktu. «Daudz kur ir uzskats, ka pansionāts ir vieta, kur gulēt un ēst, nevis saturīgi un cieņpilni dzīvot. Bieži vien seniori ēd visus trīs ēdienu ar vienu karoti. Nav dakšiņu, nažu, salvešu. Konstatējām, ka ar vienu sūkli mazgā vairākus cilvēkus. Ēdiens ir pliekans, ar zemu uzturvērtību,» saka Namniece. Tiesībsargs Juris Jansons aicina Labklājības ministriju nenogrūst visu atbildību uz pašvaldībām, kuras nedzird viņu ieteikumus, bet kopā ar VARAM domāt ilgtspējīgus risinājumus. «Pašvaldību iestādēs mītošie ir mūsu valsts cilvēki.»

Pansionātu kontrole un uzraudzība ir vāja. No Labklājības ministrijas to dara tikai četri cilvēki, jo pirms desmit gadiem krīzes laikā tika apcirpti štati. Šobrīd iespējams izbraukāt tikai uz sūdzībām. «Kad kolēģes ierodas no pārbaudēm, viņām vajag psiholoģisku atbalstu,» komentē Ilze Skrodele no LM Metodiskās vadības un kontroles departamenta. Gadā tiek saņemts ap 50 sūdzību, lielākoties par aprūpes kvalitāti un attieksmi. «Aprūpētāji paši stāsta, ka tas rodas steigas un pārslodzes dēļ,» saka Inta Slaidiņa, kura dodas kontrolēs. Daudzviet darbinieki neesot kvalificēti. Aprūpētājiem, kam ir medicīnas māsas izglītība un ir izpratne par cilvēka fizioloģiju, darbs padodas. Taču izglītība šajā darbā nav obligāta, pietiek ar astoņu stundu kursiem gadā. «Lauku apvidos pansionāts ir vienīgais darba devējs,» norāda Aldis Dūdiņš no ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta. Ministrijas pārstāvji atklāti atzīst, ka nedomā noteikt augstākas prasības aprūpētāju izglītībai, jo tad nebūšot, kas strādā.

Valstī reģistrēti 846 sociālo pakalpojumu sniedzēji — viņi var nemaksāt PVN. Kam jānotiek, lai no šī reģistra izslēgtu? Piemēram, prusaku apsēsto privāto pansionātu Liepa, kuru ministrija sodīja divas reizes? «Kur Rīga liks savus cilvēkus?» ar pretjautājumu atbild Skrodele. Šobrīd rindā uz pansionātu gaidot ap 300 rīdzinieku. Skrodele neslēpj — viņai personīgi gribētos aizvērt daudzus pansionātus un uzreiz, taču izslēgt no reģistra var tikai par smagiem pārkāpumiem pret veselību.

Bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele savulaik aizsāka nopietnu aprūpes iestāžu auditu un uzskata — bieži vien pansionātus vai bērnunamus pašvaldības uzlūko kā darba vietas, bet to iemītnieku intereses paliek novārtā, jo turpinās padomiskā domāšana.

«Mirdinātavas. Dziļi mežā, prom no acīm. Es tos saucu par neredzamajiem cilvēkiem,» saka Viņķele. Risinājums būtu pašvaldību reforma. Piemēram, Igaunijā pašvaldībā nav mazāk par 10 000 cilvēku, jo tad var prognozēt naudas plūsmas un rēķināties ar noteiktu rocību, izvēlēties darbiniekus. «Taču ne jau nauda visu nosaka. Ja nav saprašanas, nauda nelīdzēs. Es kā risinājumu redzu palielināt aprūpi mājās.»

Reizēm pat nelielas izmaiņas var dot būtisku rezultātu, un nauda te tiešām nav galvenais. Piemēram, Anna Žabicka, kas pētījusi kādas pašvaldības pansionātu savam sociālantropoloģijas maģistra darbam, piemin garās krēslu rindas ēdnīcā, kas neveicina komunikāciju pie galda. «Brīžam pansionāts līdzinās cietumam, kur cilvēki uzturas kopā piespiedu kārtā. Dzīvo barā pēc vieniem noteikumiem, bez jelkāda privātuma.»

Annu visvairāk aizķēra fakts, kā pansionāta vadība izturas pret nāvi. Vienkārši ignorē. Ne jau tāpēc, ka būtu necilvēki. Ja paziņotu par katru aizgājēju, pansionāta dzīve būtu vienas vienīgas sēras. «Tas ir saprotami, taču palicējiem ir grūti. Pēkšņi tā cilvēka, kuru pazini, vairs nav. Piebrauc mašīna, aizved. Tas netiek pieminēts ne ar aizdegtu sveci, ne klusuma brīdi.» Pansionāta iedzīvotājos tas radīja jautājumu: vai tad, kad es nomiršu, mani arī aizvedīs melnā maisā un nepieminēs? «Vai mūsu dzīves nav pieminēšanas vērtas? Ir taču svarīgi, kā viss beidzas, jo viņi viens otram ir pēdējie biedri.»

Tāpēc Anna mudina pansionātus veidot kā mazas kopienas nevis kādās nomalēs, bet tuvu novadu centriem, lai senioriem ir iespēja aiziet uz parku un pabarot putnus, aizbraukt pie draugiem, iesaistīties asociācijās vai varbūt pat brīvprātīgos darbos. Ir jāciena pieaugušu cilvēku pašnoteikšanās pat tad, ja viņiem nepieciešama medicīniska vai sociāla palīdzība. Ir daudz cilvēku, kuru balsis ir tik vājas, ka viņi nesasauks palīdzību. Nepiezvanīs, neuzrakstīs, un mēs neuzzināsim, kādās mokās viņi dzīvo. Daudz ir to, kuri būtu laimīgi par iespēju vienkārši parunāties. Neviens neliedz tūlīt pat kļūt par brīvprātīgo un Raudā vai Ozolniekos lasīt priekšā grāmatas vai izvest vecīšus svaigā gaisā.

Lūgšanu telpa pasionātā Rauda.
Foto — Reinis Hofmanis

Uzturēšanās izmaksas

Pansionātā Rauda — 21 eiro dienā
Samaksa darbiniekiem 10,75
Sociālās apdrošināšanas iemaksas 2,71
Inventārs, materiāli, pārtika 5,35
Pakalpojumi 1,79
Pamatlīdzekļi un kapitālais remonts 0,40

Dienas režīms Zemgalē

6.00—8.30 Rīta aprūpe
8.30—9.00 Brokastis
9.00—10.00 Aprūpe pēc brokastīm (roku, sejas mazgāšana)
10.00—12.00 Nodarbības, pastaigas svaigā gaisā, individuālas sarunas ar sociālo aprūpētāju
12.00—12.30 Gatavošanās pusdienām (klientu sēdināšana, roku mazgāšana)
12.30—13.30 Pusdienas
13.30—14.00 Aprūpe pēc pusdienām
14.00—15.00 Klusā stunda pēc izvēles, pēcpusdienas aprūpe
15.00—16.30 Nodarbības, radošās darbnīcas, pastaigas svaigā gaisā, vanna, duša saskaņā ar grafiku, individuālās sarunas ar sociālo aprūpētāju, kinopēcpusdienas
16.30—17.30 Brīvais laiks
17.30—18.00 Gatavošanās vakariņām
18.00—18.30 Vakariņas
18.30—21.00 Vakara aprūpe
21.00—23.00 Brīvais laiks
23.00—6.00 Naktsmiers

Kā ir citviet Eiropā?

Luksemburgā pansionātam blakus ir uzcelts bērnudārzs, un bērni ar senioriem vada brīvo laiku kopējā parkā, kā arī iet ciemos pie vecīšiem un notiek paaudžu socializācija.

Labas un senas tradīcijas ir Dānijā un Nīderlandē, kur studenti var iegūt bezmaksas dzīvošanu, ja ir ar mieru mitināties mājā, kur dzīvo cilvēki gados. Kaimiņa pienākums ir rūpēties par vecīti, parunājoties un piestrādājot par kurjeru, piemēram, kaut ko vajadzīgu atnesot no veikala. Visu pārējo dara aprūpētāji, kas nāk uz mājām.

Zviedrijā veci cilvēki lielākoties dzīvo savos mājokļos. Var lūgt pašvaldībai saņemt aprūpētāju palīdzību: mājas apkopšanu, ēdiena gatavošanu u. c. Otra iespēja ir dzīve senioru mājās, kurās pensiju sasniegušie var iegādāties dzīvokli vai to īrēt. Trešā iespēja ir iestāde, ko varētu dēvēt par pansionātu — parasti cilvēkiem ar tādiem veselības traucējumiem, kas prasa pastāvīgu aprūpi. Lieli palīgi ir brīvprātīgo organizācijas, kuras reizi mēnesī savās mājās uzņem vecus cilvēkus, pacienājot ar kafiju un kaut ko gardu, parunājoties un uzspēlējot kādu spēli. Ir brīvprātīgie, kuri vadā vecīšus ar velosipēdu gluži kā mazus bērnus, iesēdinot speciālā kulbā. Seniori ir sajūsmā, jo tiek svaigā gaisā un atceras bērnību.

Beļģijā ir gan privātie, gan valsts pansionāti, taču lielākoties ir izplatīta aprūpe mājās. Aizvien populārāka kļūst pensionāru došanās ceļojumos ar kruīza kuģiem uz pusgadu, kas izmaksā lētāk nekā uzturēšanās pansionātā, bet serviss ir labāks. Iestāde ir pēdējā pietura, kurā parasti neizdodas uzturēties ilgāk par pāris gadiem.

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.