Lielai daļai vecāku, kuru atvases rudenī sāks skolas gaitas, bažas rada jautājums – ko bērni darīs atlikušo dienas daļu pēc mācībām? Vecāki strādā un paši nevar pieskatīt bērnu visu dienu, tāpat ne visiem ir auklītes vai vecvecāku atbalsts. Pirmklasniekam jābūt iespējai pēc mācībām palikt skolā līdz dienas beigām un saturīgi pavadīt laiku – izpildīt mājās uzdoto, socializēties ar vienaudžiem, attīstoši rotaļāties u.tml.
Ir vairāki būtiski kritēriji, kas jāievēro, izvēloties, kur mazais skolnieks sāks savas skolas gaitas. Mācības nedrīkstētu būt pārāk tālu no mājām, lai pirmklasniekam nav jāpavada ceļā uz skolu stunda un tikpat – dodoties mājās. Jābūt arī jau pieminētajai iespējai pavadīt skolā atlikušo dienas daļu pēc mācībām. Vēl ieteicams nodrošināt pēctecību, lai pirmā skolas diena nav svešā vidē un starp pilnīgi svešiem cilvēkiem, bet gan kā loģisks turpinājums pirmsskolai.
Mūsu izvēli lielā mērā noteica ārējie apstākļi – mājām tuvākā vidusskola Ādažos ir – tajā jau vairākus gadus pēc kārtas ir septiņas 1. klases, katrā no tām vairāk par 25 bērniem. Tas nenozīmē, ka skolai kopumā ir problēmas ar izglītības kvalitāti, bet gan to, ka nav iespējams pilnvērtīgs personiskais kontakts ar katru bērnu. Neviens pedagogs to nespēj tik īsā laikā ar šādu daudzumu bērnu, to no viņa nevar prasīt.
Papildus vidusskolai tiek būvēta arī jauna pašvaldības sākumskola, taču tā, visticamāk, durvis vērs tikai pēc pāris gadiem. Tuvumā ir arī Brīvā Valdorfa skola, taču atkal – Valdorfa pedagoģija nav domāta visiem. Mēs Pierīgā meklējām vispiemērotāko alternatīvu un izrādījās, ka tā atrodas turpat pirmskolas Patnis telpās, kur bērnam jau ir ierastā vide. Skolas gaitu sākums sagādā daudz mazāk stresa, ja uz skolu jādodas turpat, kur pirms tam bija jādodas uz bērnudārzu. Ierastais ceļš un pazīstamie cilvēki mazina satraukumu par to, ka jāsāk iet skolā.
Skolai jābūt maksimāli tuvu mājām
Varētu jautāt, kāpēc ne kāda cita pamatskola vai vidusskola tālāk no mājām? Uzskatu, ka bērniem vecumā no 1. līdz 6. klasei nebūtu jāpavada puse dienas ceļā uz skolu un no skolas. Tas šajā vecumā ir pārāk nogurdinoši. Sākumskolas skolēnam ir būtiska atšķirība, vai celties agri un pavadīt nepilnu stundu ceļā uz skolu, vai iegūt iespēju gulēt stundu ilgāk, lai pēc tam možs un enerģijas pilns varētu doties uz skolu.
Arī vecākiem ir daudz vieglāk, ja mazais skolēns var mācīties tuvāk mājām. Ideālā gadījumā sākumskolas bērnam skolai būtu jāatrodas tik tuvu mājām, lai tur var nokļūt kājām. Protams, visos attālajos reģionos tas nav iespējams, taču vairāk nekā stunda skolas autobusā ir galējība, kas nedrīkstētu būt. Tas būtu jāņem vērā arī izglītības politikas veidotājiem, kuri debatē par skolu tīklu optimizāciju un lauku skolu slēgšanu. Vismaz līdz 6. klasei bērnam ir jānodrošina iespēja mācīties tuvu pie mājām.
Būtiska personiskā pieeja katram bērnam
Vēl viens jautājums, kas mums, vecākiem, ir svarīgs – kā bērns pavada otro dienas daļu. Sākumskolā, kā zināms, mācību stundas ilgst līdz pusdienlaikam. Un kas notiek pēc tam? Tā kā pirmajā klasītē bērns nedrīkst viens pats doties mājās, vecākiem jāatprasās no darba, lai aizvestu bērnu mājās, vai arī jāalgo aukle. Ne visiem vecākiem ir šādas iespējas, un bieži vien mazais skolēns atlikušo dienu pavada mājās viens. Tas ietekmēja arī mūsu izvēli par labu pirmskolai Patnis, kas nodrošina iespēju pēc mācībām palikt līdz dienas beigām skolā un saturīgi pavadīt laiku – vecāki var veltīt savu darba dienu darbam un citām rūpēm, zinot, ka mazais skolnieks būs drošībā.
Lai kā mums reizēm negribas to atzīt, bet viena vecuma bērni attīstītās ļoti dažādi – cits iet uz priekšu daudz ātrāk, citam nepieciešama papildus uzmanība. Ja klasē ir vairāk nekā 25 bērni un tikai viena skolotāja, mēs nevaram prasīt personisku pieeju katram bērnam. Bet tiem, kuri netiek līdzi citiem, šī personiskā pieeja ir ļoti būtiska. Ja bērni mācās mazā grupiņā, piemēram, līdz 10 skolēniem, pedagogam ir daudz vairāk laika katram pievērst uzmanību, regulēt nepieciešamo zināšanu un prasmju apguvi. Atbilstošs pedagogu skaits uz noteiktu bērnu skaitu ir ārkārtīgi būtisks, lai katram bērnam var veltīt pietiekami daudz uzmanības.
Bērni, kas 1. klasi vai pat visu sākumskolu būs mācījušies mazākā grupā vai nelielā klasē, sekmju ziņā neatpaliek no lielo skolu absolventiem. Tam par apliecinājumu ir daudzu Latvijas privāto un mazo skolu absolventi, kuri iestājas prestižās augstskolās, saņem stipendijas, gūst labus panākumus valsts līmeņa olimpiādēs u.tml. Personiska un individuāla pieeja darbā ar bērnu sekmē viņa pārliecību par saviem spēkiem – viņš jūtas drošs un tic saviem spēkiem.
Nākotnē dzīves temps mūsu sabiedrībā tikai pieaugs un šādas īpašības mūsu bērniem būs ļoti nepieciešamas. Par šādu attieksmi pret bērnu vecākiem jābūt gataviem arī maksāt, jo tas vienlaicīgi sniedz iespēju arī pašiem pilnvērtīgi strādāt. Esmu viens no šādiem vecākiem.
Autors ir Uldis Cimdiņš, četru bērnu tēvs
Pagaidām nav neviena komentāra