Reira kungs, veidosim atbildīgu sociālo politiku vai makšķerēsim?

Pirms divām nedēļām Valsts sekretāru sanāksmē tika izziņots informatīvais ziņojums “Par senioru dzīves kvalitātes uzlabošanu”, kura galvenais mērķis, kā sabiedriskajā telpā izskanēja, ir ne tikai uzlabot senioru dzīves kvalitāti, bet arī veicināt legālo nodarbinātību. Savukārt, ja šī labklājības ministra iniciatīva tiks atbalstīta, jau 2020. gadā plānots, ka 1% no sociālās apdrošināšanas iemaksām strādājošais varēs novirzīt savam vecākam pensionāram. Izklausās jau labi, bet cik šajā ziņojumā ir par senioru dzīves kvalitātes uzlabošanu?

Lai man piedod šā ziņojuma rakstītāji, bet jau no otrās rindkopas bija skaidrs, ka izveidotajai darba grupai ir viens konkrēts uzdevums – izdzīt pirms nepilna gada Jāņa Reira it kā izdomātu iniciatīvu par 1% sociālo iemaksu novirzīšanu piemaksai pie vecāku pensijas.

Ziņojumā tiek pieminēts, ka pievērsīsies arī senioriem, kuri ir visvairāk pakļauti nabadzības riskam, taču tālāk tekstā šī pievēršanās praktiski neizpaužas. Taisnības labad jāsaka, ka šāda iniciatīva nav pilnīgs jaunums, jo jau 2009. gadā tāda tika diskutēta ar Labklājības ministriju, bet no cita rakursa – ar mērķi uzlabot demogrāfisko situāciju, lai veicinātu vecākus izšķirties par vēl kāda bērna laišanu pasaulē ar perspektīvu, ka pēc 40 gadiem tas varētu tikt novērtēts ar piemaksu pie pensijas.

Par ko tad mana sāpe? Lasot ziņojumu ar šādu nosaukumu, es tiešām gaidīju, ka būs padziļināta analīze par senioru situāciju un iespējām uzlabot tieši visvairāk nabadzības riskam pakļauto senioru dzīvi. Kā zināms, Latvijā ir 53 000 senioru, kuru vecuma pensija nepārsniedz pat 200 eiro. Bet par šo mērķa grupu ziņojumā nav ne vārda. Toties ministrija ir sarēķinājusi, ka Latvijā ir 241 935 darba ņēmēji, kuru vecāki ir sasnieguši pensijas vecumu – tiek pat lietots jēdziens “30,5% no visiem iedzīvotājiem ir dēli un meitas” (diez kas ir pārējie? Un tur ir vēl vairākas citas pērles). Tātad, pieskaitot klāt vēl vecākus pensionārus, nosacītā labuma guvēji varētu būt teju pusmiljons potenciālo vēlētāju. Labs ķēriens, Reira kungs?!? Kāpēc es saku, ka aptuveni? Tādēļ, ka precīzu aprēķinu, kas balstīti reālā statistikā un ietekmē uz budžetu, šajā ziņojumā nav. Tie visi ir minējumi un provizoriski dati – pieņēmumi.

Toties sabiedriskajā telpā labklājības ministrs apelē pie tā, ka šādā veidā tiks veicināta legālā nodarbinātība, jo pilnīgi noteikti katrs darba ņēmējs tagad prasīs, lai viņam maksā visu algu oficiāli, jo tā viņa vecāks dabūs 5 eiro pie pensijas. Tiešām???

Tāpat arī atsaucas uz to, ka šāds atbalsta veids kompensēs vecākiem pensionāriem, kuri mājās kopuši bērnu, zudušos ienākumus. Šeit, Reira kungs, no sistēmas viedokļa un domājot par nākotnes pensionāru, būtu jāpalielina valsts veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas personai bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Tas būtu tikai godīgi pret vecākiem, kuri uzņemas bērnu audzināšanu. Savukārt pašreizējie pensionāri lielākoties savus strādājošos bērnus ir laiduši pasaulē vēl pirms 1995. gada, kas nozīmē, ka atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā viņu pensiju neietekmē. Ceru, ka zināt, kāpēc!!! Kur šeit vienlīdzība?

Runājot par fiskālo ietekmi uz valsts budžetu, ministrs uzsver, ka 24,6 miljonu eiro papildu izdevumus sociālās apdrošināšanas sistēma var atļauties, jo, redz, esot palielinājušās sociālās apdrošināšanas iemaksas un cilvēki sākuši uzticēties apdrošināšanas sistēmai. Jā, cilvēki, kuri paldies Dievam, nav ņēmuši vērā Reira kunga sociālās sistēmas uzticībai graujošos izteikumus 2016. gada nogalē un 2017. gada sākumā, kad viņš draudēja, ka jau 2019. gadā sociālās apdrošināšanas budžetā būs 25 miljonu iztrūkums. Kļūdījās par nieka 75 miljoniem.

Kāpēc tik personīgi epiteti? Tāpēc, ka labklājības ministram būtu jārisina problēmas pēc būtības un jāsāk ar tiem, kuri cieš visvairāk, nevis jāskatās, kur samakšķerēt pēc iespējas vairāk balsu vēlēšanām. Un pats trakākais ir tas, ka manis pieminētie 53 000 pensionāru, kuru pensija nesasniedz 200 eiro mēnesī, ja viņiem palielinātu pensiju, piesaistot to ienākumu mediānai vismaz līdz 215 – 220 eiro  mēnesī, kas provizoriski prasa  papildus 60 miljonus eiro gadā, patiesībā fiskālo ietekmi uz valsts kopējo budžetu, iespējams, radītu vēl mazāku. Kādēļ? Tādēļ ka, piemēram, 2016. gadā, pēc statistikas datiem, bija 55 457 pensionāri, kuri saņēma palīdzību no sociālā dienesta testēto pabalstu veidā. Ko tas nozīmē, Reira kungs? Tas nozīmē, ka trūkstošos līdzekļus, lai samaksātu par mājokli, apkuri vai zālēm, šie seniori tik un tā saņem no valsts budžeta caur pašvaldību, tikai viņiem jāaiziet uz sociālo dienestu un jāpalūdz.

Savā ikdienas darbā lauku reģionos redzu, ka visnabadzīgāk dzīvo tieši tie seniori, kuri ir vientuļi. Tādēļ aicinu, domājot par senioru dzīves kvalitātes uzlabošanu, primāri parūpēties par tiem, kuriem iet visgrūtāk, lai arī tas nav lielākais elektorāts, un nelikt viņiem pazemoties, ejot lūgt palīdzību, jo daudzi no senioriem, kas dzīvo pilnīgā nabadzībā, tā arī neaiziet palūgt, jo tas, ticiet man, lepnajam latvietim nav viegli. Savukārt līdzekļus, ja grib, var atrast. Simtgadei 60 miljonus taču atrada. Tātad tas ir tikai attieksmes jautājums.

 

Autors ir Latvijas Samariešu apvienības dienesta „Samariešu atbalsts mājās“ vadītājs