Kas nepieciešams, lai celtu zinātnes un medicīnas latiņu Latvijā

Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienības jeb LĀZA vārdā un visu kolēģu vārdā, kuri atrodas ārpus Latvijas, es sveicu visus ar Latvijas tuvojošo simtgadi un mūsu kopējo 4. Pasaules latviešu zinātnieku kongresu, un, protams, vēlu veiksmīgu medicīnas zinātnes sekcijas norisi.

Es gribu izteikt vissirsnīgāko paldies visiem, kas piekrita uzstāties un iesniedza savus zinātniskos darbus mūsu sekcijā, tie bija ļoti dažādi un interesanti.

Tas, ka 4. Pasaules latviešu zinātnes kongress notiek Latvijas simtgades gadā, mums katram liek padomāt, kā un kas notika medicīnas augstākajā izglītībā un zinātnē pirms simts gadiem, kas notiek šodien, kāda ir un būs mūsu medicīnas zinātnes nākotne!

Simts gadi ir būtisks laika sprīdis katras valsts un tautas vēsturē! Gandrīz pirms simts gadiem 1919. gadā, tika dibināta pirmā medicīnas fakultāte apmācībai un pētniecībai Latvijā. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatā “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” ir fenomenāli aprakstīts, kā tas notika, kā Latvijas un ne Latvijas izcelsmes ārsti un zinātnieki no visas pasaules tika sasaukti kopā katrs ar savu dažādo pienesumu, lai uzsāktu strādāt Latvijas labā, apmācot latviešu ārstus un medicīnas zinātniekus…. No grāmatas lapām varēja tiešām sajust šo fantastisko enerģiju, ka mums Latvijā būs savi ārsti, būs sava medicīnas zinātne!

Pirmspēdējais LU rektors, pirms padomju armija okupēja Latviju, profesors Auškāps savā runā teica, to pārfrāzējot, ka zinātnē nevaram darboties pa vienam, jo esam maza tauta, ir maksimāli jāsadarbojas savā starpā ar parējām Baltijas un Skandināvijas augstskolām, lai padarītu būtiskas lietas…

Latvijai, lēnām atdzimstot 1988. gadā, izcilais profesors Ilmārs Lazovskis teica, ka Latvijas ārstiem un zinātniekiem jābrauc uz Rietumvalstīm un jāsadarbojas ar latviešu un bijušajiem Latvijas kolēģiem.

Šie vārdi ir vēl svarīgāki šodien! Mums visiem, lai kur mēs arī būtu, ir vairāk jāsadarbojas!

Jautājums ir, vai tas notiek? Vai lielākai daļai jauno medicīnas pētnieku ir pieredze ārzemju labakajās labratorijās? Nezinu, kā ar medicīnas zinātniekiem, bet tikai 20% jauno ārstu Latvijā ir bijuši pieredzes apmaiņā ārzemēs (pēc Jauno ārstu asociācijas datiem). Ticu un ticam, ka tam jānotiek daudz biežāk, vairāk un ar mērķtiecīgu nodomu. Arī šī mūsu simtgades sanāksme būs ar daudz lielāku pievienoto vērtību, ja būtiski palielināsies mūsu sadarbība savā starpā un ar visiem latviešu un Latvijas izcelsmes zinātniekiem, kas ir Latvijā un ārzemēs.

Lai gan Latvija gandrīz 50 gadus bija izrauta no normālas valsts attīstības ceļa un daudz kas padarīts pēdējos 28 gados, latviešu zinātniekiem gan Latvijā, gan pasaulē ir bijušas vairākas publikācijas augstākās raudzes žurnālos. Jautājums mums visiem ir, vai tas bija maksimums, vai varējām izdarīt labāk, kvalitatīvāk? Vai katrs no mums izdarīja visu pēc labākās sirdzapziņas? Vai sadarbojāmies pietiekoši? Vai ar valsts varu runājām vienā vai vismaz līdzīgās balsīs? Kāpēc to vaicāju?

Saku to tāpēc, ka Latvijai ir mazākais finansējums no valsts augstākakai izglītībai no visām Baltijas valstīm – ap 1,2% no IKP, mazākais, es atkārtoju – vismazākais finansējums zinātnei starp ES valstīm!

Un tas ir zem 0,5%, kamēr Igaunijai tas tuvojas 1,5%, un Latvijai tas ir vēl mazāk nekā 2006. gadā! Kā tā var būt? Zinātne – tā ir valsts ilgtermiņa attīstība!

Vai tos medicīnas zinātniekus, kurus sagatavojam vai izdarām labāko, ko varam, vai tos vienmēr vada cilvēki ar kvalitatīvu apmācību zinātnē un publikācijām augstākās raudzes žurnālos? Vai atbalstām viņus pēc PhD iegūšanas ar kvalitatīvu postdoktorantūru, kur daļa noteikti būtu jāiziet ārzemēs? Domāju, ka nē, jo, pēc Pasaules Bankas datiem, vairāk nekā 50% jauno medicīnas pētnieku ar doktora grādu piecu gadu laikā pēc grāda iegūšanas nav nevienas publikācijas! Vai tas ir valstiski, vai tas ir uz progresu vērsts, vai katrs no mums kā nodokļu maksātājs to atzītu par naudas ieguldīšanu, kurā saņemta maksimāla atdeve?

Mums ir vismazāk publikāciju no trim Baltijas valstīm, tai pašā laikā mums ir visvairāk augstākās izglītības mācību iestāžu (59), neskaitāmi zinātnes institūti (Anglijā ir ~180 augstskolas uz 65 miljoniem iedzīvotāju), augstskolu skaits nav būtiski mainījies pēdējos 20 gadus. Tas notiek laikā, kad Latvija pēdējos 28 gados ir pazaudējusi 700 000 cilvēku (tikpat Lietuvā, 200 000 Igaunijā), paredz, ka līdz 2030. gadam Latvija zaudēs vēl 10%, Lietuva – 8% un Igaunija 4% iedzīvotāju. Taču šie skaitļi, lai gan traģiski, nav tik sāpīgi kā skolēnu skaits, kas pēdējos divdesmit gados samazinājies no 400 000 uz 220 000 šogad. No Latvijas katru dienu turpina izbraukt 50 cilvēki (tai skaitā zinātnieki, ārsti). Kā to apstādināt?

To var apstādināt! To var apstādināt atmetot to, kas Latvijā medicīnas zinātnē un augstākajā izglītībā ir nepiemērots mūsdienām, paņemot no citām valstīm to, kas tur darbojas, un atstājot to, kas Latvijā ir tiešām labs!

Pasaules Bankas pētījums Latvijā skaidri parādīja, ka veids, kā valsts maksā augstskolām, ir jāvirza prom no postpadomju “budžeta vietām” un tas jādara daudz straujāk.

Kopenhāgenas universitāte 2007. gadā apvienojās ar Karalisko veterināro un lauksaimniecības universitāti un Dānijas farmācijas universitāti, to padarot par lielāko universitāti Skandināvijas valstīs. Tā tagad sevī ietver 5000 pasniedzējus, 11 universitātes slimnīcas un medicīnas fakultāti. Apvienojoties tā stimulējusi pētniekus sadarboties un veiksmīgi piesaistīt lielākus institucionālus projektus.
Tartu universitāte mums parāda – lai veicinātu apmācības un zinātnes attīstību un lielāku sadarbību savā starpā 2015. gadā, restrukturēja fakultātes, izveidojot no deviņām tikai četras. Tai ir valsts programma, kas aicina mājās igauņu jaunos pētniekus, kuri apguvuši zinātni pasaules labākajās labratorijās, dodot tiem trīs gadu sēklas naudu, labratoriju un cilvēka cienīgu algu.

Mayo klīnika mums parāda – jau no tās pirmsākumiem tika ieviests, ka klīnikas/fakultātes vadītājs var būt tikai uz vienu termiņu. Ja vadītājs ir izcils, tad maksimums divi termiņi, bet ne vairāk. Kāpēc? Tāpēc, ka, esot vadītājam ilgāku laiku, progress bremzējas.
Islandes un Oslo universitātes mums parāda, ka rektora vēlēšanās piedalās visi studenti, darbinieki, pasniedzēji!

Ir skaidrs – lai jaunie medicīnas zinātnieki neaizbrauktu pavisam, mums jāvirzās lielākas caurspīdības, demokrātijas un egelitārisma virzienā un tad, strādājot kopā, mēs sasniegsim visizcilākos rezultātus.

Naudas hronisks trūkums zinātnē, absolūti nepietiekams jauno zinātnieku atbalsts, minimāla vai neesoša rotācija daudzos augstākajos medicīnas izglītības un zinātnes amatos ir daudzos radījis nedrošības, neskaidrības un pat baiļu sajūtu, cīnīšanos par “savu daļu” pretēji tam, lai strādātu kopā. Rezultāts – daļa aizbrauc nevis uz apmācībām, bet pavisam!

Mans lūgums, mana cerība ir, ka katrs kolēģis, kas ir ārzemēs, pieņems pie sevis vienu kolēģi gadā apmācībai. Kā teica profesors Lazovskis, tas ir kritiski svarīgi, un ticu, ka mēs to varam! Tas viss kopā būtiski stiprinātu mūsu Latvijas medicīnas zinātnes varējumu.

Es kā LĀZA vadītājs apņēmos, ka mēs kā organizācija esam darījuši (pie LĀZA biedriem viesojušies simtiem kolēģu) un turpināsim darīt visu iespējamo, lai šādu zinātnieku un mediķu apmaiņu palielinātu. Mums jātic, ka visi kopā to varam izdarīt, jo tas ir kritiski svarīgi. Jātic, ka Latvija noteikti nosvinēs savu 150. un 200. dzimšanas dienu ar plaukstošu medicīnas zinātni!

 

Autors ir ārsts un profesors Teksasas universitētē “Southwestern”, Latviešu Ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) vadītājs

Runa nolasīta IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresā