Latvija: incestuālo augstskolu zeme

Mēs, latvieši, esam maza un lepna tauta ar savām nacionālajām īpatnībām. Mēs sakām “gribu kaut ko garšīgu” par saldumiem un “vai, kāds sulīgs gabaliņš” par gaļu, no kuras pil tauki. Un iedomājamies, ka esam labāki un īpašāki par citiem. Ka visiem citiem plašajā pasaulē ir pašsaprotami skaidrs, ka tieši šeit ir vislabāk un ka mums pa visām varītēm ir jānosargā mūsu valsts dārgumi no potenciālajiem atnācējiem, “svešajiem”. Mūsu lietas tak ir domātas mums pašiem, “savējiem”.

Daudzos jautājumos šī pieeja ir loģiska un rupjmaizi ar speķīti tiešām vislabāk baudīt kopā ar otru latvieti. Tomēr jāsaprot, ka kopš valsts dibināšanas situācija ir mainījusies un virknē sfēru mēs esam vienotā telpā ar citām Eiropas vai pat visas pasaules valstīm. Viena no šīm sfērām noteikti ir augstākā izglītība. Šodien nevienu vairs nepārsteigsi ar ārvalstīs iegūtu grādu, praksi vai apmaiņas semestri. Tā ir norma un pat vēlamais konkurētspējai darba tirgū- uzņēmēji lieliski apzinās ieguvumus no svešvalodu zināšanām, spējas pielāgoties, plašāka redzējuma un kontaktiem ārpus Latvijas.

Laikā, kad mūsu jaunieši var izvēlēties un bieži arī izvēlas studijas ārvalstīs, mēs kavējam savu augstskolu attīstību, neļaujot ieņemt vēlētus amatus pasniedzējiem bez augstām valsts valodas zināšanām.

Mēs sakām, ka šādi sargājam savu valodu un ka, iespējams, profesora amatā varētu pieņemt Nobela prēmijas laureātus, ja tie apņemsies divu gadu laikā iemācīties tekoši runāt latviski. Ja šis lēmums nebūtu tik graujošs, varētu saskatīt krietnu devu humora latviešu lepnumā un savas unikalitātes apziņā.

Interesanti, ka līdzīgu attīstības fāzi ir piedzīvojusi Vācija. Sākotnējā vēlme izplatīt pasaulē vācu valodu diezgan ātri saskārās ar realitāti, un pragmatiskie vācieši nomainīja kursu uz internacionalizāciju. Kur šis lēmums viņus ir novedis, redzam augstskolu reitingos, izglītības kvalitātē un ekonomiskajos rādītājos. Kamēr Vācijā pieteikumu skaits uz vēlētu pozīciju augstskolā sasniedz vairākus simtus CV no dažādām pasaules valstīm, Latvijas konkursos visbiežāk ir viens pretendents. Ne vienmēr vairāk ir labāk, tomēr konkurence bieži iet roku rokā ar kvalitāti.

Studiju programmas, kuras lepojas, ka visi to pasniedzēji ir programmas absolventi un Šadurska vēlme pašiem sevi nodrošināt ar mācībspēkiem mūsu augstskolās pie mūsu demogrāfijas atgādina incestu. “Mēs paši sev”, “tikai savējiem” un par jebkuru cenu, pat, ja nebūsim konkurētspējīgi un netiksim līdzi pārējai pasaulei.

Mēs liekam sprunguļus savos riteņos, apzinoties, ka šādi tik vajadzīgās pārmaiņas būs lēnākas un ka piesaistīsim mazāk studentu, naudas un darbaspēka, nemaz nerunājot par jaunām idejām.

Ja valsts valodas zināšanas nebūtu galvenais kritērijs pastāvīgas amata vietas ieņemšanai akadēmiskajā sektorā, mēs ne tikai iegūtu augsti kvalificētus pasniedzējus, kas ap sevi veidotu pētniecības grupas, piesaistītu Latvijai ārvalstu sadarbības vai pētniecības partnerus un finansējumu pētniecībai, bet, kas būtiskākais, paaugstinātu konkurenci augstākajā izglītībā, nodrošinot kvalitatīvas un pievilcīgas studijas mūsu studentiem, kas pievilinātu arī ārvalstu studentus.

Zinātniskie pētījumi un izmaiņas izglītībā monetāru iespaidu uz tautsaimniecību atstāj pēc desmit vai divdesmit gadiem. Varbūt tieši tādēļ “par” kvalitāti un internacionalizāciju ir galvenokārt gados jauni cilvēki, studenti un jaunie zinātnieki? Viņi piedzīvos šo atdevi, kamēr virknei gados vecāku cilvēku patlaban svarīgākais ir nosargāt esošo sistēmu un siltās vietiņas sev un draugiem, pat par nākotnes cenu.

Kamēr vēl iespējams iesniegt priekšlikumus stingro valsts valodas prasību pārskatīšanai, vēlamies atgādināt: augstskolas nav cīsiņu fabrikas, kur ražošanas lente iet uz riņķi un pietiek pašiem sevi atražot. Mums ir pienācis laiks atvērties pārmaiņām, kvalitātei un pasaules elpai.

Autore ir Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja