Lai mēs beidzot ieraudzītu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, Anete un Miķelis Bendiki nolēmuši atklāti stāstīt par savu ģimeni. Tajā ar brāli Indriķi aug Hermanis, kura diagnoze — bērnu cerebrālā trieka — mainījusi apkārtējo dzīvi
Miera nav ne mirkli. Divarpus gadus vecais Indriķis un Hermanis, kuram maijā būs četri gadi, nemitīgi prasa uzmanību. Te Indriķis velk mammu klavieres spēlēt, te tētim jāatsit viņa spertās bumbas. Drīz Hermanis jāpatur rokās, lai viņš redzētu apkārt notiekošo, bet vēlāk jāpieskata viņa rāpošana. Pietiek ar nieka stundiņu, lai aptvertu, kā divu jaunu cilvēku dzīvi izmaina divi mazi bērni, no kuriem vienam ir cerebrālā trieka. Cilvēkiem no malas bieži nav izpratnes, kā palīdzēt, kā runāt par un ar Hermani. «Tas mūs pamudināja publiski par to stāstīt. Redzējām, ka draugiem grūti ar mums komunicēt — nezina, kā izturēties, vai drīkst jokot mūsu klātbūtnē,» Anete paskaidro, kāpēc viņa, kas reiz bija nolēmusi nekad nevienu savu bērnu foto nelikt sociālajos tīklos, tagad raksta blogu. Viņi grib padarīt redzamus bērnus ar īpašām vajadzībām, kādu Latvijā ir gandrīz 9000. Lauzt stereotipus, ka viņu ģimenēs valda nabadzība, posts un bēdas. Nē! Hermanim un Indriķim ir brīnišķīgi, jauni, skaisti, labi izglītoti, gudri, finansiāli patstāvīgi vecāki. Taču ikvienam ir skaidrs — ja ģimenē ir tāds bērns kā Hermanis, vajadzīgas lieliskas prasmes laika, naudas un citu resursu plānošanā. Diemžēl pagaidām valsts un pašvaldību palīdzības sistēmā var izveidoties caurumi, kuru dēļ jāvāc papīri. Birokrātiskās nejēdzības ir vēl viens iemesls, kāpēc Bendiku ģimene gatava par sevi stāstīt.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.