Kristīne Brīniņa

Horeogrāfe un dejotāja

Uz Mežērmaņiem ved neasfaltēts ceļš. Lai uz šejieni pārceltos, Kristīne (30) nokārtoja autovadītāja tiesības un no vīra dāvanā saņēma 80. gadu beigu izlaiduma džipiņu. Ar to viņa atbrauc man pretī uz Cīravas centru. Gaidot klausos, kā zem biedrības Cita abra veidotajām kultūras dzirnavām mutuļo upe.

Kristīne dzimusi un bērnību pavadījusi nelielajā Lojā — ciematiņā netālu no Murjāņiem. Pēc tam gandrīz 20 gadus dzīvojusi Rīgā. Profesionāla dejotāja un horeogrāfe ar Latvijas Kultūras akadēmijas diplomu. Kristīne stāsta, ka bijusi diezgan liela karjeriste. Pašizpausme viņai joprojām ir ārkārtīgi svarīga, bet, laukos dzīvojot, viss notiekošais ir daudz apzinātāks. Prāts ir daudz tīrāks. «Šeit es esmu tiešām es, kas smēlusies domas un idejas no sevis, jo blakusiespaidu ir nesalīdzināmi mazāk.»

Profesionāli ļoti aktīvā dzīves posmā Kristīne iepazinās ar savu vīru Pēteri. Pieredzējušajam producentam, dīdžejam un māksliniekam tobrīd jau bija vīzija par neformālās izglītības centra izveidi Cīravas ūdensdzirnavās. Šobrīd tas ir māk-slinieku rezidenču centrs, taču tā darbībā aktīvi tiek iesaistīti arī vietējie jaunieši. Dzirnavas atrodas netālu no arodvidusskolas, kurā saplūst jauni cilvēki no visa reģiona. Kad Pēteris aicināja Kristīni apskatīt māju meža vidū un pārcelties uz Cīravu, viņā nebija šaubu. «Nebija bail, ka kaut kas no manas karjeras varētu pazust. Šo skaisto vietu uztvēru vairāk kā iespēju, ko varu piedāvāt arī saviem kolēģiem — aicināt viņus uz rezidenču centru.» Atbraukušie ļoti novērtē Cīravas nedaudz sirreālo skaistumu — dabas tuvums un nolaistais, bet joprojām ārkārtīgi skaistais Cīravas muižas komplekss.

«Ieradāmies kā svešinieki.» Arī Pēteris nav no Cīravas, izveidot neformālās izglītības centru tieši šeit viņu iedvesmoja pašas dzirnavas. Pirmais pasākums, ko viņi sarīkoja, bija Gaujarta un Liepājas Ģitāristu Lielansambļa koncerts. Gan toreiz, gan turpmāk aicinājuši uzstāties savus draugus. Koncerti vietējiem, protams, bija neierasti. «Mēs bijām tādi meža dīvainīši, kas veido neizprotamus pasākumus dzirnavās.» Lai gan pūļi dzirnavas apkārt negāž, cīravnieku interese bijusi jau no pašiem projekta pirmsākumiem. Kurzemniekiem piedēvēto noslēgtību Kristīne uz viņiem negrib attiecināt. Turklāt gan Brīniņu rīkotie pasākumi, gan vietējo iesaistīšanās to veidošanā, atbalsts rezidenču centrā viņus pamazām satuvinājis, veidojis savstarpēju uzticību. Viens no sajūtu ziņā visspēcīgākajiem viņu biedrības Cita abra pasākumiem, kas nu jau kļuvis par tradīciju, ir Saulgriežu rituāls, kurā apvienota laikmetīgā māksla ar senām tautas tradīcijām.

Pavisam uz Cīravu viņi pārcēlās 2015. gadā. Togad draugi ciemojās bieži, un reizēm pat nedaudz pietrūka tādu brīžu, kad varētu pabūt mājās divi vien. «Kā jūs strādāsit? Ko jūs darīsit piektdienās, sestdienās?» Kristīne smejoties nosauc dažus no tuvo cilvēku uzdotajiem jautājumiem, uzzinot par viņu pārcelšanos. Visskaidrākā atbilde uz tiem ir pati vide un sajūta, kāda viņiem ir, tajā dzīvojot. Mežērmaņi tiešām ir ļoti skaista vieta, arī intervijas laikā man pretī sēdošo Kristīni ierāmē mežs, kas redzams pa milzīgajiem pirmā stāva logiem. «Atbraucot uz šejieni, jautājumu vairs nav,» viņa smaida. Nav arī sajūtas, ka kaut kā trūktu. Tieši otrādi — ir prieka sajūta, ka ir savas mājas, kur aiz loga nebraukā mašīnas, bet ir mežs.

Ikdienā Kristīne strādā ne tikai biedrībā, kas apsaimnieko dzirnavas, un rezidenču centrā, bet arī Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā — pasniedz nodarbības gan pēdējo kursu audzēkņiem, gan pašiem mazākajiem — pirmsskolas vecuma bērniem. Viņai piedāvāti arī projekti Liepājas teātrī, tomēr toreiz to nevarēja savienot ar darbiem Nacionālajā teātrī. Visilgstošākā ir viņas sadarbība ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Kristīne kā neatkarīgā māksliniece veidojusi vairākas izrādes. Viena no pēdējām ir dokumentālā dejas izrāde I’m a Really Shy Person, kas tapusi saistībā ar diriģenta Andra Nelsona personību — šogad nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Izrādes stāstu veido gan žestu valoda, gan teksts, arī laikmetīgā deja. Tie visi ir ļoti būtiski elementi Kristīnes izrādēs.

Mākslā vissvarīgākais ir dialogs. Gan ar skatītāju, gan ar izrāžu varoņiem. «Nezinu, vai manās izrādēs iesaistītie cilvēki saprot, cik ļoti svarīgi viņi ir.» Ja nebūtu dialoga, vajadzētu pārstāt nodarboties ar savu profesiju šādā formā. Tas, ka vēstījums sasniedz skatītāju, ir ārkārtīgi svarīgi. Ļoti aizkustinājis horeogrāfes Agneses Bordjukovas vērtējums par izrādi 24 h miega — cik precīzi viņa uztvērusi pašas Kristīnes domāto.

Dokumentālais dejas teātris nozīmē nemitīgu iespaidu krāšanu un izvērtēšanu. Vai, dzīvojot meža vidū, tas nav sarežģītāk? Pilsētvidē iespaidi ir nepārtraukti. Tomēr, no meža klusuma atbraucot, tie šķiet daudz spilgtāki. «Esmu no sabiedrības zināmā mērā atsvešināta, tāpēc ieraugu lietas, ko pirms tam nepamanīju.» Šobrīd viņai svarīgāka dokumentalitāte, kas vērsta iekšup. Arī pēdējā izrāde 24 h miega, kas bija skatāma festivālā Homo Novus, lielā mērā ir sevis dokumentācija. Tās saturs veidojās, atbildot uz personiski svarīgiem jautājumiem — par drošību un apdraudētību, pašreizējo politisko situāciju un tās upuriem. Izrāde ir par ieslīgšanu miegā, miegu kā patvērumu.

Darbs pie izrādes bija iekšēji grūts, ar laiku iecerēts to izvērst jaunā formā, tomēr līdz tam vajadzīgs zināms «restarts». Tāpēc Kristīne šobrīd izvēlējusies nelielu mieru no aktīvas radošās darbības. Pabūt ar sevi, nekur nemesties, nebraukt. Ziema viņai vienmēr ir klusais periods. Bet, dzīvojot mežā, vēl vairāk nekā pilsētā izjūt vajadzību būt saskaņā ar dabas cikliem. Pirmajā gadā pēc pārcelšanās viņa ļoti spilgti piedzīvoja veļu laiku. Tomēr nekoncentrējās uz šīm emocijām. Vairs tā negribas. «Es vēlos, lai tas, ko esmu iecerējusi, atbilst arī realitātei. Vairāk atvērties dabai. Ne vairs izskriet cauri. Atvērties mežonīgajai videi, ieslīgt tajā un ļaut notikt izmaiņām sevī. Tā bija mana galvenā motivācija pārceļoties.» Protams, viņa pieļauj iespēju, ka reiz varētu pārcelties vai aizceļot. Viņi ar vīru ir arī lieli ceļotāji. Tomēr Mežērmaņi ir fundaments. Vieta, kur atgriezties. Redzu sevi šeit visu mūžu, saka Kristīne.

Kāpēc Cīrava?

Šeit es jūtos labi, varu realizēt sevi.

Moto: mākslā svarīgākais ir dialogs.