Pusgadsimts kopš absolūtās vētras

Latvijas teritorijas novietojums uz zemeslodes katastrofālu dabas parādību riskus mazina, tomēr arī mūsu visnotaļ komfortablos dabas apstākļus reizēm satricina ekstrēmi notikumi. Starp tādiem noteikti minama 1967.gada 17.-18.oktobra viesuļvētra, kas ir lielākā zināmā vētra Latvijā. Sava spēka un nodarīto postījumu dēļ šī vētra ir Absolūtās vētras (The Perfect Storm) simboliskā titula cienīga gan dabas, gan kultūras nozīmēs.

Hidrologa A.Pastora šī ciklona dinamikas fizikas raksturojums ir aizraujošs kā detektīvs: virs Britu salām 17.oktobrī atradās dziļš ciklons, kas pārvietojās uz austrumiem ar ātrumu 65-70 km/h. Viszemākais atmosfēras spiediens 967,1 mb ciklona centrā bija 17.oktobrī plkst. 21.00. Ciklonam atrodoties virs Dānijas, tā priekšējā daļā izveidojās jauns ciklons un pa trajektoriju Jitlandes pussala-Gotlande-Somu jūras līča ass turpināja virzīties ciklonu pāris. Atmosfēras spiediena starpība pieauga: ciklona priekšā pazeminājās par 4-5 mb/3 stundās un aizmugurē palielinājās par 4,4 mb/3 stundās, t.i., izveidojās liels bāriskais gradients, tādēļ ciklona aizmugurē rietumu, dienvidrietumu un ziemeļrietumu vēji jūras piekrastē sasniedza vidēji viesuļvētras ātrumu 25-30 m/s, brāzmās līdz 43-48 m/s. Viesuļvētras ātruma vēja ilgums bija 5 stundas.

Vēja izraisītā jūras līmeņa sasniegtais augstums precīzi nav zināms, jo mēraparāti šo slodzi neizturēja, tomēr tiek lēsts, ka pie Liepājas tas sasniedza 174 cm, tādējādi par 58 cm pārsniedzot līdz tam reģistrēto augstāko līmeni 1892.gadā.

Pēc toreizējām A.Pastora aplēsēm, līdzīga stipruma vētra iespējama reizi 800-1000 gados, tomēr, kā zināms, teju tikpat jaudīga vētra atkārtojās jau pēc diviem gadiem – 1969.gada 1.-2. novembrī, kas noārdīja piekrasti Jūrmalā un Rīgā plūdos nolaupīja deviņu cilvēku dzīvības.

Vētras posta darbi

1967.gadā vētra vissmagāk skāra Latvijas rietumu piekrasti. Visdramatiskākos apdraudējumus piedzīvoja papenieki. Papes zvejnieku ciems izvietots šaurā kāpu joslā starp Baltijas jūru un Papes ezeru un stiprā vēja radītie vējuzplūdi appludināja ciemu, savienojot ezeru un jūru, un tikai augstākās kāpas pacēlās virs ūdens. Nekas līdzīgs nekad nebija piedzīvots, pat Papes ilgdzīvotāju dzimtu atmiņās nav stāstu par ezera un jūras saplūšanu.

Neziņa par sagaidāmo un panika tumšā oktobra naktī bija likumsakarīga. Cerībā izkļūt no iesprostojuma cilvēki devās uz ciema dienvidu galu, kur bija tilts pāri Papes kanālam, bet kanālu šķērsot nevarēja, jo tiltu līdz ar motorlaivām piestātnē vētra bija sadragājusi. Tad ļaudis devās uz ciema ziemeļu galu, kura turpinājumā ir padomju armijas militārā poligona aizņemts mežs, bet tur „koki lūzt kā sērkociņi” un pārvietošanās bīstama. Patvērums rasts māju bēniņos. Postā aizgāja zvejnieku laivas un piestātnes arī Jūrmalciemā un Bernātos. Iemesls tam bija ne tikai vētra, bet arī vispārējā bēdīgā saimnieciskā situācija, jo Jūrmalciemā laivas vismaz daļēji izdotos izglābt, ja būtu bijis kārtībā zvejnieku kolhoza „Sarkanā blāzma” vienīgais laivu velkamais traktors.

Vētras radītos postījumus mežsaimniecībai Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs V.Rubenis apzīmēja ar vārdu „katastrofa”, arī institūta „Silava” zinātniskā padome atzina, ka tās pārtrauca „mežsaimniecības normālu attīstību” un „pilnībā izmainījās mežu fonda struktūra”, turklāt „pamatā pazaudēti ir meži ir piekrastes rajonos, kur tiem ir īpaša aizsardzības nozīme”. Vētras tieši postījumi bija 11,7454 m³ koksnes, kas 2,27 reizes pārsniedz 1947.-1966.g. vidējos mežistrādes apjomus gadā. Vētras sekas vēl nebija pilnībā likvidētas, kad tai sekoja nākamā, 1969.gada vētra, kas mežos iznīcināja 15,3414 m³ koksnes jeb 2,96 reizes vairāk, nekā tika izcirsts gada laikā. Salīdzinājumam – 1999.gada 25.-26.decembrī Franciju un Šveici šķērsoja vētra „Lotārs” (Lothar), kas ir viens no četriem postošākajiem klimatiskajiem notikumiem šajā reģionā kopš 1500. gada. Tā izpostīja 2,8 reizes vairāk koksnes, nekā izcirta ik gadu. Latvijā visskarbāk cietuši bija piekrastes kāpu meži. Mežsaimnieki atskaitēs skaidro, ka sakopt šīs vējgāzes ir grūtāk nekā parastās, jo priedēm piekrastes mežos ir t.s. “divstāvu saknes” un lūstot sakne iekrīt tās izrautajā iedobē.

Iepriekšējā

1no5

Nākamā

Vētras radītā sabiedriskā turbulence

Vētra kā ekstrēma dabas parādība izgaismo arī cilvēku radīto vidi – ekonomiskos, sociālos, politiskos, kultūras apstākļus, jo ar pēkšņi sarežģījušos situāciju cilvēkiem jātiek galā ar viņiem pieejamiem līdzekļiem un neierastie apstākļi sistēmas raksturu artikulē īpaši skaidri. Padomijā, kā jebkurš jautājums, vētras seku likvidēšana „ir ne tikai saimniecisks, bet arī politisks jautājums, kura risināšanai…jāpieiet no partejiskām pozīcijām”, kā tēvišķi norādīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) pirmais sekretārs A.Voss vētras seku likvidēšanas jautājumiem veltītajā LKP CK biroja 1968.gada 11.jūnija sēdē.

1967.gada vētra iegadījās īsi pirms Oktobra revolūcijas 50.gadskārtas, bet 1969.gada vētra – vienu nedēļu pirms oktobra svētkiem, bet, galvenais, gatavojoties Ļeņina 100. dzimšanas dienai nākamajā pavasarī.  Pārskatot tā laika presi, redzam, ka šīs jubilejas bija sabiedriskās dzīves centrā un nekāda negatīvi disonējoša informācija publiskajā telpā nenonāca; no preses neviens nevarētu nojaust ne par postījumiem mežā, ne Papes, ne Jūrmalciema notikumiem, ne bojāgājušajiem Rīgā.

1967.gada vētras dienās visu avīžu galvenā ziņa bija par padomju kosmiskās stacijas nolaišanos uz Venēras par godu revolūcijas gadskārtai.

Arhīvu dokumenti un aculiecinieku atmiņas atklāj citu ainu, jo īpaši grūti veicās mežsaimniekiem. Sakopt mežus pēc vētras saviem spēkiem Latvijas mežsaimnieki nespēja, jo trūka gan darbaspēka, gan tehnikas, tādēļ Maskavā tika pieņemts lēmums postītā meža lielas platības nodot iztīrīšanai citu republiku dažādiem resoriem, vienlaicīgi atvieglojot noteikumus mežsaimniecības darbu uzskaitei.

Iebraucēju no “brālīgajām republikām” galvenā interese un motivācija bija atļauja izvest pusi no sastrādātajiem deficītajiem kokmateriāliem.  Viesstrādnieku darba uzraudzības un organizācijas vadība, saudzīgi izsakoties, kliboja. Noteikti bija arī godam paveikta darba gadījumi, bet visvairāk liecību ir par kokmateriālu masveida zagšanu un iebraucēju kriminālo un huligānisko izdarību dēļ no mežsaimniecībām izskanēja lūgumi norīkot papildu milicijas posteņus. Piemēram, Nīcas mežniecībā, kurā pilnā slodzē strādāja seši cilvēki, ieradās ap 1500 Belgorodas MRS strādnieku un ap 200 strādnieku no Ukrainas un Kaļiņingradas, un no citām vietām, un viens pēc otra uz Rīgu tika sūtīti ziņojumi par nespēju uzraudzīt un uzskaitīt izvedamo koksni, kā arī sūdzības par viesstrādniekiem, kas izcērt tikai resnākos kokus, bet atstāj izgāztos un bojātos. Liela daļa no atbraucējiem bija iepriekš sodītas personas, piemēram, tādi bija no Rostovas MRS – 30%, Kijevas MRS – 25%, Voroņežas MRS – 20%. Iekšlietu ministrs Sēja ziņo, ka „ieradušies tādi cilvēki, kuri nav paguvuši nomainīt koloniju apģērbu, ataudzēt matus, viņus no kolonijām nosūtīja tieši šurp”. Pat LKP CK sēdē komunistu vadoņi viesstrādnieku apzīmēšanai izmanto vārdu „salašņas” (сброд).  Liepāja tajā laikā bija slēgta pilsēta, kur nedrīkstēja vienkārši iebraukt, bet šie noteikumi tika ignorēti attiecībā uz tūkstošiem viesstrādnieku, kas ieradās pat bez pasēm un vispār bez jebkādas kontroles. Maskavā šī pieeja kopumā acīmredzot tika atzīta par labu un pēc 1969.gada vētras atkal Latvijā iebrauca tūkstoši viesstrādnieku, tomēr organizācija uzlabojās. Turpmākos gados viesstrādnieku piesaistīšanas praksi pārņēma kolhozi, kam trūka darbaspēka lauksaimniecības darbiem. Daudzi iebraucēji apmetās Latvijā uz dzīvi.

1960.gadu vētras Latvijas mūsdienu ainavā

Latvijas ainava, kurā dzīvojam, ir veidojusies dažādu apstākļu – dabas un cilvēka – mijiedarbībā. Ainavas redzamais veidols un neredzamais – tajā apslēptie stāsti – ir vēstījums par tās veidošanās vēsturi un palīdz saprast, kādēļ Latvija ir tāda, kāda tā ir. Daba pati savas rētas sadziedē ātri, atgriežoties mūžīgajā dinamiskajā līdzsvarā. Šodienas Latvijas ainavā mēs varam redzēt tiešas 196o.gadu vētru atstātās pēdas, bet tās galvenokārt ir politisko lēmumu izraisītas. Ir iespaids, ka abas vētras, kas viena otrai sekoja ar tik īsu starplaiku, cilvēkus beidzot pārliecināja par dabas spēku un viņi sāka domāt par saprātīgāku piekrastes teritorijas apsaimniekošanu un plānošanu. Piemēram, pēc 1969.gada vētras, kad cieta Jūrmala un Rīga, sākās zinātniski pamatota piekrastes kāpu nostiprināšana un apstādīšana ar krūmiem. Ņemot vērā cilvēku upurus, tika nodibināta Slīcēju glābšanas biedrība.

Starp nozīmīgākajām makrolīmeņa ietekmēm mežu ainavās jāmin Maskavā pieņemtais lēmums lielu daļu no Latvijas mežu fonda ieskaitīt I kategorijas mežos, t.i., mežos ar pastiprinātu aizsardzības režīmu. Šī iemesla dēļ turpmākās desmitgadēs samazinājās ciršanas apjomi un ir palielinājušies kopējie koksnes krājas apjomi.

Lielā vētra 1960.gadu padomju ekonomikas pārmaiņu periodā bija akselerators, kas neatgriezeniski mainīja dienvidrietumu piekrastes zvejnieku kultūrainavu. Vētras sadragātā piekrastes zvejas infrastruktūra Papē un Bernātos bija iemesls mazrentablo, bet tūkstošiem gadu praktizēto zvejniecību pārtraukt uz visiem laikiem. Un notika tā, kā rakstīja Egons Līvs: “Tālās leišmales [Papē] zvejnieki izklīda, laivas krastā lēni trupēja, līdz tās beidzot sadedzināja malkā. Zvejnieku vietu ciemā ieņēma vistkopji…”. Tajā laikā gan Pape, gan Bernāti kā brigādes piederēja industriālās zvejas milzim Liepājas zvejnieku kolhozam “Boļševiks”, kas smēla nesalīdzināmi apjomīgākus lomus Džordžijas sēklī un citos tālos ūdeņos, kur zvejnieki nopelnīja daudz vairāk. Sentimenta par zvejniecības tradīciju zudumu Papē un Bernātos “Boļševikam” nebija. Savukārt Jūrmalciemā ļaudis, kas par sevi paši pieņēma lēmumus, ātri vien ar laivu remontmeistara J.Smāģa palīdzību saremontēja zvejas laivas, pēc robežsargu pieprasījuma salaboja dzeloņdrāšu žogu ap kuģīšu piestātni un jau nākamajā, 1968.gadā, zvejas apjoma plānu izpildīja par 107%. Nelielu zvejas kuģīšu piestātne te arvien pastāv.

Kartoshēmu autore: L.Gustiņa

Ar detalizētāku vēstījumu par vētrām, kā arī norādēm uz avotiem var iepazīties publikācijās:

• Stūre I., Gustiņa L. 20.gs. 60.gadi – pārmaiņu laiki Latvijas dienvidrietumu piekrastes zvejniekciemos. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis “A” daļa (sociālās un humanitārās zinātnes), 2015. gads 69. sējums 3./4.numurs Pieejams tiešsaistē: http://www.lza.lv/LZA_VestisA/69_3-4/2_Inese%20Sture,%20Lauma%20Gustina.pdf
• Stūre I., Gustiņa L. Lielās vētras un meži 1960.gadu Latvijā. Grām.: Cimermanis, S. (red.). Kultūrvēstures avoti un Latvijas ainava. Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2011. 126.–164. lpp. (Letonikas bibliotēka).