Radošā plūsma, kas mūs visus saista

Dzīvība, manuprāt, ir viena no lielākajām pasaules mistērijām. Tā ir kaut kas tik dzīvs un spēcīgs no vienas puses, un trausls un vārs – no otras. Dzīvība ir paradoksu pārbagāta – dzīve ļauj būt nāvei. Dzīvība nozīmē nekad nebūt gatavam, jo tad, kad kāds ir gatavs, apstājas augt, tad tas vienkārši mirst. Dzīvot nozīmē nemitīgi būt kustībā, dejā, augt, pilnveidoties un pārtapt. Dzīvības enerģija ir apbrīnojama. Tā ir visa esošā pamatā un tā visu transformē, pārrada un nemitējas nest uz priekšu.

Mitoloģiski un garīgi, dzīvība sākas ar Lielā Radītāja tēla pūstu dvašu. Neatkarīgi vai skatāmies no kristīgās tradīcijas, tautas folkloras vai dažādu kultūru mitoloģijas. Lielā Tēla pūstā dvaša kulminē pasaules veidošanas akta radošumu. Dzīvības iedvešana cilvēkam ir Lielā Radītāja elpas nodošana vai dāvināšana šai jaunajai un nesaprotamai būtnei – cilvēkam. Tā ir mandāta došana cilvēkam būt par virzošo un radošo spēku, šeit uz šīs planētas. Tas ir aicinājums ņemt cilvēkam rokās šo dzīvības enerģiju un operēt ar to, mācoties veidot iespējami labāku pasauli, kādu nu tajā brīdī cilvēce prot. Taču kāda sev vien zināma iemesla dēļ mēs to nedarām un neizmantojam tā, kā šī dvesma būtu jālieto.

Un te rodas globāls, pasaules līmeņa pārpratums. Tā vietā, lai mēs turpinātu šo Lielā Tēla iedvesmoto radošo darbu, dažādu iemeslu vadīti izveidojam kultūru, kas ir pilnīgi pārliecināta, ka dzīvojam pabeigtā pasaulē, kur mums ir jāpatērē iepriekš veidotais, tā vietā, lai paši nodarbotos ar radošumu.

To izdarot pieļaujam divas būtiskas kļūdas. Pirmkārt, degradējam pašu dzīvības ideju. Otrkārt, apslāpējam radošo enerģijas izpausmi sevī. Ja pirmais noved pie nevērības pret dabu un nesaprātīgas planētas Zeme resursu izlietošanas, tad otrs noved pie iekšējām garīgām deformācijām. Neļaujot izpausties sevī šim Radītāja dotajam spēcīgajam impulsam, slāpējot to, nodarām pāri paši sev un radošā enerģija, kuras uzdevums ir nemitīgi virzīt mūs uz priekšu, pārvēršas.

Enerģijas slāpēšana noved pie tā, ka spēcīgā vēlme radīt var pārtapt tikpat spēcīgā un apjomīgā depresijā. Vēlme izpausties mākslinieciski – neatkarīgi no tā, vai tā ir adīšana, gleznošana, muzicēšana, metālapstrāde vai kokgriešana – pārtop nemierā ar sevi un nemitīgās pārdomās par izvēlētās profesijas atbilstību. Viena no radošākajām nodarbēm – ja to pavada mīlestība – sekss pārtop neremdināmā iekārē un neveselīgā seksualitātē (sevišķi raksturīgi tas ir vīriešiem – apslāpējot sevī radošumu nonivelējam radošo seksualitāti un intimitāti līdz vulgāram, bezpersoniskam seksam un pornogrāfijai). Radošuma iedvestā brīvība pārtop iekšējā apspiestībā un konformismā. Radošās plūsmas neapjaušana un neļaušanās tai rada lielu iekšēju spriedzi. Jā, tā var būt par cēloni arī tam, lai varētu paveikt daudz laba, taču – par kādu cenu? Spriedzei vienmēr nepieciešama izlādē un visbiežāk šī izlāde norit eksplozijas veidā. Tikpat labi, cik tā var likt cilvēkam eksplodēt uz āru, tā var eksplodēt uz iekšu un izraisīt garīgas saslimšanas, kas jāārstē medicīniski, vai iniciēt hroniskas, psihosomatiskas, neārstējamas fiziskas kaites.

Ļaušanās Radītāja dvestajai plūsmai nekad nav viegla, jo tā prasa pārkāpt vairākas mentālas robežas. Ļaušanās radošajai enerģijai vienmēr nozīmēs bailes un nedrošību, jo vienā brīdī mēs varam beidzot atskārst, cik patiesi unikāls es esmu.

Tik unikāls, ka saprotu, ka apkārtējie – mana ģimene, draugi, kolēģi, biznesa partneri var mani nesaprast. Sekojot šai plūsmai mēs beidzot varam pamanīt, kas ir manas īpašās dotības un prasmes; kas es patiesībā esmu par personu; kā patiesībā es gribētu uzvesties un izpausties. Tas nozīmē jaunas uzvedības normas, jaunus paradumus. Kas gandrīz vienmēr nozīmē arī jaunus draugus, jaunu … teju visu.

Viena no grūtākajām lietām, ļaujoties šim aicinājumam turpināt radīt, ir pieļaut iespēju, ka ir jāatsakās no visa, ko līdz šim esmu pazinis un, kas ir pazinis mani. Un ļoti bieži – ne vien pieļaut iespēju, bet arī patiesi atbrīvoties no visa un ļaut mainīties tam, kas mainās; pazust tam, kas zūd. Zaudējumi var būt lieli. Tie var būt sāpīgi. Taču ieguvums gandrīz vienmēr būs kļūšana par to, kas es vienmēr esmu bijis, bet ko visu laiku esmu slāpējis un atraidījis. Ieguvums gandrīz vienmēr būs pilna pieeja radošajai enerģijai un prasme ar to apieties, lai radītu kaut ko jaunu un labāku. Lai piedzīvotu pilnīgu mīlestību un radītu patiesāku pasauli.

Man patīk domāt, ka caur šo radošo plūsmu mēs esam saistīti ar visu pasauli un viens ar otru. Plūsma ir bijusi pirms mums, pirms tā mūs radīja. Tātad tā nes sevī līdzi visu pasaules pieredzi sākot no paša radīšanas brīža. Mūsu uzdevums ir nest to tālāk. Piepildīt ar savu unikālo pienesumu, lai stafetes kociņu varam nodot tālāk, nākamajiem radošās enerģijas radītajiem tēliem un būtnēm. Ja mēs nostājamies pret to, tad mēs nostājamies pret visu pasauli un visu tās vēsturi. Un tā ir ļoti smaga nasta. Tā ir bieži vien nepanesami smaga spriedze, ko, pieļauju, ka katrs no mums kādā brīdī ir piedzīvojis. Arī ļauties plūsmai nepavisam nav viegli. Ļaušanās šai plūsmai nozīmē nojaukt visus tos cietokšņus un aizsarggrāvjus, ko esam radījuši, lai turētos tai pretī. Bieži vien tas nozīmē ļoti būtiskas un radikālas izmaiņas mūsu dzīvēs, ko ir gandrīz neiespējami īstenot. Bet to vienmēr ir vērts īstenot.

Plūsma vienmēr sev līdzi nes mieru, plašumu un mīlestību. Lai gan ļauties tai nozīmē piedzīvot piķa melnu nakti, šaubas, bailes no savām ēnām. Tas vienmēr nozīmēs nonākšanu neziņā, nozīmēs nespēju redzēt uz priekšu un nedrošību. Ir cilvēki, kuri šajā pārejas posmā nodzīvo gadiem, nespējot pilnībā atteikties no iepriekšējiem uzskatiem un tajā pašā laikā nespējot pilnībā ļauties plūsmas aicinājumam. Uzsākot šo ceļu, gandrīz vienmēr vadošā motivācija jeb burkāns ir sasniegt šo plašo miera un mīlestības jūru. Taču vienmēr, nonākot galā, tas paliek otršķirīgi, priekšplānā izvirzot pašu plūsmu un pasauli, ko tā ietver un aicina.

Nonākot galā mēs esam kļuvuši citādāki, ir mainījušās mūsu prioritātes, uzskati un mērķi. Kādam no malas varētu likties, ka esam kļuvuši labāki, citam – svešādi, vēl kādam – nesaprotami. Pašiem sākumā var likties, ka esam kļuvuši viedāki, pārāki par citiem, gudrāki. Lai gan kādi mēs kļūsim, to nezina neviens, to mēs paši katrs ieraudzīsim, kad būsim to piedzīvojuši. Taču vienmēr jāpatur prātā, lai arī kādi mēs esam kļuvuši, aizvien vēl esam dzīvi. Tātad – aizvien vēl neesam gatavi. Aizvien vēl ceļā, taču beidzot pamanām, ka ne vairs atsevišķi, bet kopā. Kopā tur, kur mūs visus nes Radošā dvestā plūsma.

Autors ir Georgs Rubenis, komunikācijas speciālists, lektors