Pirms gadiem piecpadsmit pabeidzis vidusskolu ASV, saldenieks Uģis Edelmanis strādāja Rīgā. Drīz sapratis, ka tas nav domāts viņam – būt darba ņēmējam. Pametis galvaspilsētu, Uģis atgriezās Saldū un sāka savu biznesu
Mūsdienās Rietumeiropā ar cirvi un zāģi pēc malkas uz mežu neviens vairs nebrauc. Nav jau vairs pašu mežu. Un, ja ir, tad galvenokārt tie ražo skābekli, ne vairs koksni. Bet dzīvu uguni, kas vecajā Eiropā nu kļuvusi par sava veida luksusa preci, cilvēkiem gribas redzēt joprojām. Varbūt tā ir asinsbalss vai tāltālo senču gēni – vērot, kā virs pagalēm dejo liesmas, un izbaudīt dzīvo siltumu. Pateicoties tieši šīm alkām, pagājušās desmitgades sākumā Latvijā aizsākās kamīnmalkas bizness. Pašlaik kamīnmalka ir stabils un vecajā Eiropā pieprasīts eksporta produkts.
Uzņēmuma Gude īpašnieks Uģis Edelmanis ar to nodarbojas jau desmit gadus. «Ostās sāka iepirkt malku, un ideju man toreiz piespēlēja tēvs,» viņš atceras. Tagad uzņēmums strādā tikai eksportam. Kursīšos, kas atrodas kilometrus divdesmit no Saldus uz Lietuvas pusi, saražotā malka ceļo uz Nīderlandi, Beļģiju, Lielbritāniju un Vāciju.
Ar ASV vidējo izglītību
Kaut arī dzimis un audzis Saldū, vidusskolu Uģis pabeidza ASV, Ziemeļkarolīnā. «Tā bija tāda kā skolēnu apmaiņas programma, lai gan manā vietā uz Latviju neviens neatbrauca. Māsa pirms tam mācījās Amerikā. Kad viņa atgriezās, es teicu, ka arī gribu. Tēvs atbildēja – labi, brauc!» stāsta Uģis.
1998. gada rudenī, ierodoties Ziemeļkarolīnā, angliski viņš neprata. Tik vien kā apsveicināties – Hello! un How are you? –, bet pēc jaunā gada jau mierīgi varējis sekot līdzi mācībām. Skolā nekādu problēmu. Mācīties pat bijis vieglāk nekā Latvijā, jo daudz no tā, ko tur mācīja vienpadsmitajā klasē, te bija apgūts desmitajā. Uģis sportojis, spēlējis basketbolu. Dzīvojis amerikāņu ģimenē. Sieviete, kas viņu uzņēmusi, audzinājusi savu un audžumeitu, bet viņas vīrs bija gājis bojā autokatastrofā. «Uzņēma mani gluži kā dēlu. Māte man vēlāk teica, ka esmu tur ieguvis otru mammu. Arī mani vecāki viesojās Ziemeļkarolīnā, un pēc tam mēs regulāri sazinājāmies internetā. Varbūt vienīgi pēdējos gadus retāk,» viņš ar smaidu atceras. Iespējams, šie divi gadi prom no mājām tolaik viņu padarījuši krietni pieaugušāku un patstāvīgāku, kas turpmākajā dzīvē nācis tikai par labu.
Uģa tēvs Aivars Edelmanis savulaik privatizējis bijušā kolhoza Kursīši mehāniskās darbnīcas un izveidojis tur kokapstrādes cehu, ražojis paletes. Kad Uģis 2006. gadā sāka biznesu, tēvs teicis, ka malkas ražošanai varot viņam atvēlēt cehā drusku vietas, un prasījis, vai strādās kopā, vai arī dibinās savu uzņēmumu. «Atbildēju, ka dibināšu savu,» atceras Uģis. Tobrīd viņš jau bija beidzis studijas biznesa augstskolā Turība.
Sākumā gājis grūti. «Pārdevu savu hondu. Par to naudu angārā ierīkoju elektrību un nopirku divus zāģus skaldītājus,» viņš stāsta. No vietējiem mežizstrādātājiem iepirkuši baļķus, saražojuši piecas kravas malkas, bet ziema togad bijusi silta, un lietuviešu uzņēmējs – starpnieks – nav turējis solījumu malku nopirkt. «Tad gan gribējās mest plinti krūmos un iet atpakaļ uz Rīgu, kur es pelnīju vairāk par tūkstoti latu mēnesī,» atklāti atzīst Uģis. Turklāt drīz sākusies vasara, un malku vispār nevienam vairs nevajadzēja.
Tomēr Uģis nolēmis nepadoties, iztikt bez starpniekiem un pats meklēt klientus. «Angļu valodu es mācēju. Rakos internetā, zvanīju, rakstīju un pamazām atradu cilvēkus, kurus mans piedāvājums ieinteresēja.» Pirmie esot bijuši Dānijā. Kā vēlāk izrādījās, tieši paļaušanās uz saviem spēkiem arī bija viens no faktoriem, kas nodrošināja veiksmi.
Nākamajā gadā bizness aizgājis. Sākumā mēģinājuši malku žāvēt palešu kaltē, kur bijusi daudz zemāka temperatūra, bet drīz sapratuši, ka bez jaunas, speciāli malkai paredzētas kaltes neiztikt. To iegādājušies 2007. gadā. Vēl pēc dažiem gadiem, kad tēvs veselības dēļ atteicies no sava biznesa, dēls atpircis telpas, vēlāk izremontējis, salicis jaunus logus, un tās piemērotas tieši malkas ražošanai. Pārbūvēta arī vecā kalte, un ierīkota apkures sistēma, kuras kurtuvē tiek sadedzināti ražošanas atgriezumi. Žāvēšanas procesu kaltēs nodrošina datorsistēma.
«Pašlaik mums ir seši zāģi skaldītāji, vairāki elektrokāri, traktors. Ja pieskaita krautuves, kas izbūvētas pēdējos gados, šo desmit gadu laikā ražotnē ir investēti gandrīz četrsimt tūkstoši eiro,» stāsta Uģis. Tas ļāvis viņiem pērn sasniegt aptuveni miljonu eiro lielu apgrozījumu.
Sākumā mēnesī saražots līdz 200 kastēm jeb ap 300 m3 malkas. Pašlaik 1000-1200 kastu jeb gandrīz 40 fūru. Uzņēmuma vadītājs gan neslēpj, ka gribētos vairāk – vismaz desmit autokravu nedēļā un, galvenais, lai tas būtu regulāri. Pagaidām garantēt šo regularitāti traucējot problēmas ar darbaspēku. Uzņēmumā strādā ap 30 cilvēku. Uz sievietēm, kas pako malkas kastes, varot paļauties, bet ar vīriem esot, kā esot. Daudzi vietējie labāk gadījuma darbos nopelna kādu eiro, ko tūlīt pat atstāj veikalā, nevis apgrūtina sevi ar pastāvīgu darbu.
No pagalēm līdz kokoglēm
Cik Latvijā vispār ir malkas ražotāju, Uģis nemāk teikt. «Zinu, ka malku ražo visās malās. Bet tādu nopietnu ražotāju, kas strādā eksportam, nav nemaz tik daudz,» viņš saka. «Savukārt vietējais tirgus, kur galvenokārt tirgo bērzu vai alksni, pagales saber mašīnas kravas kastē un aizved pircējam, mūs neinteresē.» Rietumeiropā ir gan cita cena, gan arī pilnīgi citas prasības.
Latvijā par malku parasti uzskata jebkuru pagali, ko var iebāzt krāsnī vai kurtuvē, bet eksporta tirgos tiek pieprasīta konkrētu koku sugu malka. Tāpēc Gude pārsvarā strādā ar osi un ozolu. Tikai nepilna trešā daļa ir bērza un alkšņa malka. To galvenokārt varot realizēt Vācijā. Beļģijā un Nīderlandē vairāk iepērk ozolu, bet tas, kā jau ciets koks, ir grūtāk apstrādājams, ilgāk žūst. Vispieprasītākais ir osis. Sevišķi Dānijā, kur kamīnmalkai citu koku sugas tikpat kā neizmanto. Skaidrības labad uzreiz jāteic, ka runa nav par alejās vai uz lauka augošiem vareniem dižkokiem, bet gan ne pārāk kvalitatīviem mežiz-strādes laikā zāģētiem ozoliem ar pieticīgu stumbra diametru, kādu mūsu mežos netrūkst.
Diemžēl ošus ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā pēdējā laikā apsēdusi slimība, kuras cēloņi ir neskaidri, bet sekas – koku bojāeja. «Liela daļa ošu pie mums tiek nozāģēti jau nokaltuši vai daļēji nokaltuši, tāpēc nekam citam vairs nav izmantojami. Es saku dāņiem – ošu drīz vairs nebūs, sāciet laikus tirgot citus kokus. Nē, viņiem vajagot tikai osi. Kāpēc, neviens nevar pateikt,» stāsta Uģis.
Vēl viena no Rietumeiropas tirgus prasībām – malkas pagalēm jābūt noteiktā garumā un skaldījuma vieta nedrīkst pārsniegt 14 centimetrus. Koksnei jābūt bez trupes. Turklāt kastē nedrīkst būt neviena apaļkoka. Arī tad, ja tas ir nepilnus desmit centimetrus diametrā. Visam jābūt saskaldītam, tādi ir kvalitātes standarti. Malkas kastes, kaut vai, piemēram, Dānijā, vietējais piegādātājs novieto tieši pircēja pagalmā, kādā nojumē vai citā tam paredzētā vietā. Pēc tam lietotājs to izmanto pēc saviem ieskatiem. Kaut arī lielākā daļa malkas joprojām tiek realizēta kastēs, pēdējā laikā Gude sākusi pagales pakot arī maisos, ko iespējams realizēt mazumtirdzniecībā.
Ar līdzšinējām iekārtām un darbaspēka trūkuma dēļ ražošanas jaudas palielināt būs grūti, toties pieprasījums pēc kamīnmalkas Eiropā ir, tāpēc Uģis nesen bijis Itālijā, kur noskatījis speciālu datorizētu līniju, kas viena var saražot tikpat un pat vairāk nekā šobrīd ar sešiem zāģiem skaldītājiem. Tiesa, pilnībā roku darbu arī šāda līnija neizskaudīs. «Vienīgā nelaime – tas ir ļoti dārgs prieks. Jauna iekārta maksā ap divsimt tūkstošiem eiro. Bet citas izejas, kā jaunas tehnoloģijas, kas spētu atrisināt darbaspēka problēmu, nav. Tāpēc, ja arī to nevarēsim nopirkt tagad, mēģināsim iegādāties kaut kad nākotnē. Jo vairāk tāpēc, ka pašlaik nepieciešama arī jauna žāvētava un apkures katls,» stāsta uzņēmējs.
Savukārt uz jautājumu, vai malka tā arī paliks viņu vienīgais produkts, Uģis Edelmanis atbild noliedzoši. Izrādās – jau tuvākā gada laikā Gude plāno ražot arī kokogles. Tās ražo no alkšņa un bērza, kas savukārt ļautu izmantot kokus, pēc kuru malkas pieprasījums ir minimāls, bet kuru Latvijā netrūkst un kas aug salīdzinoši ātri. Vienlaikus iespējams izmantot dažādus atgriezumus un nestandarta pagales.
«Mūsdienu tehnoloģijas ļauj ražot kokogles, nenodarot kaitējumu apkārtējai videi un cilvēkiem. Nav nekādu dūmu, kvēpu vai piķa. Šīs iekārtas ir ļoti klusas un pietiekami efektīvas,» turpina Uģis. Pašlaik tiek gatavots projekts, kas ļautu piesaistīt ES līdzfinansējumu jauno iekārtu iegādei.
«Burtiski šajās dienās man jāizdomā, ko īsti likt projektā un no kā atteikties,» augusta pirmajā nedēļā, kad ar fotogrāfu bijām Kursīšos, stāsta Uģis Edelmanis.
Raksta tapšanas laikā noskaidrojās, ka viņš tomēr izšķīries par labu kokogļu ražošanai un pagaidām atteicies no malkas pārstrādes līnijas, kuras cena izrādījusies pārāk augsta. Tomēr, kā saka uzņēmējs, viņi nav atteikušies no jaunu tehnoloģiju ieviešanas – ja ne šī, tad agrāk vai vēlāk tiks pirkta cita līnija, kas ļautu kāpināt darba efektivitāti.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Nav jau ko slēpt – tā ir peļņa. Bet tajā pašā laikā – iebrauc ražotnē, redzi, kas pa šiem gadiem padarīts… Cilvēki strādā, tu viņiem maksā algu, un arī par to ir gandarījums.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Tas, ka ātrāk neizmantojām iespējas, kas saistītas ar ES struktūrfondu līdzfinansētajiem projektiem. Toreiz bija pilnīgi citi līdzfinansējuma procenti, tagad tādu vairs nav, šī iespēja ir palaista garām.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Protams, vajag gribēt un darīt, bet no savas pieredzes varu teikt – ja nav uzkrāta kāda rezerve jeb starta kapitāls, tad ir ļoti grūti kaut ko sākt.
Komentāri (28)