Limbažu uzņēmumā Vitbūve ražotās koka karkasa mājas atrodamas gandrīz visā Rietumeiropā. To ir vairāk nekā simt, un divas no tām var redzēt pat Napoleona dzimtajā Korsikas salā
Pagājušajā gadsimtā pirmās brīvvalsts laikā Limbažus dēvēja par reņģu galvaspilsētu. Kaut arī no pilsētas līdz jūrai vairāk nekā 20 kilometru, tieši tur rudeņos gājuši vaļā lielie reņģu tirgi. Tajos slēgti darījumi, un reņģes pirktas vai pārdotas gan vairumā, gan mazumā.
Tagad Limbažus ar 18 tūkstošiem iedzīvotāju varētu saukt par Latvijas koka ēku ražošanas un kokapstrādes reģionālo galvaspilsētu, jo pilsētā un novadā strādā vairāk par desmit šīs nozares uzņēmumu, nodrošinot ar darbu vairākus simtus vietējo iedzīvotāju un uzlabojot valsts eksporta bilanci. To vidū arī Vitbūve, kas ir starp lielākajiem koka karkasa ēku ražotājiem un šī produkta eksportētājiem Latvijā.
Ideja no Sibīrijas
«Kopš 2009. gada, kad pievērsāmies ražošanai, esam strādājuši 11 Eiropas valstīs, kur šobrīd atrodas mūsu izgatavotās un celtās mājas. Sākot no Spānijas un Francijas dienvidiem līdz pat Norvēģijai un Zviedrijai ziemeļos,» stāsta uzņēmuma īpašnieks un valdes loceklis Vitālijs Fjodorovs. Pašlaik Vitbūve, kas savu darbību sāka kā celtniecības kompānija, būvē koka paneļu ēkas, kas atbilst visiem ES standartiem un Skandināvijas valstu ļoti augstajiem kvalitātes normatīviem.
«Domāju, ka Latvijas koka māju ražotājiem vispār šie kvalitātes standarti ir augsti. Tieši tāpēc mēs strādājam gan Zviedrijā, gan Norvēģijā, un mūsu mājas tur ir pieprasītas,» saka Vitālijs. Līdzīgi kā vairums Latvijas koka māju ražotāju, viņi paši savas ēkas arī montē. Izņēmums bijusi vienīgi Itālija, kur tās būvējuši vietējie. Pašlaik uzņēmumā, kura apgrozījums pērn bija ap 1,5 miljoniem eiro, strādā vairāk nekā 50 darbinieku. Vienas ēkas montāžai atkarībā no tās platības nepieciešami 4-8 cilvēki, un tā ilgst nedēļu.
Vitālijs pēc profesijas ir celtnieks. Dzimis, audzis un skolā gājis Limbažos. Pēc vidusskolas, nodienējis divus gadus padomju armijā, viņš 1987. gadā ar komjaunatnes ceļazīmi aizbraucis uz vienu no tā dēvētajām triecienceltnēm Sibīrijā.
Uz Jamalas Ņencu nacionālo apvidu aiz Polārā loka, kur bija paredzēts būvēt dzelzceļa līniju 600 km garumā, lai piekļūtu šī reģiona naftas un gāzes atradnēm. Kopā ar vēl 60 cilvēkiem, kas bija ieradušies no Latvijas ne tik daudz patriotisma vai piedzīvojumu alku vadīti, cik cerot nopelnīt «lielo Sibīrijas rubli», viņi cēluši ciematu 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Tiem, kuriem vajadzēja atbraukt vēlāk, lai būvētu dzelzceļu.
Tieši tur Vitālijs pirmo reizi redzēja produktu, ko ražo pašlaik, – koka karkasa mājas. Mūžīgā sasaluma zonā, kur ziemā gaisa temperatūra ir mīnus 40 grādu vai vēl zemāka, faktiski vienīgais celtniecībā izmantojamais materiāls ir koks. Jo šādā aukstumā nav iespējams neko betonēt vai mūrēt. Koka paneļi uz Sibīriju vesti no dienvidiem, no Krasnodaras apgabala, un viņi no tiem cēluši ne tikai dzīvojamās kopmītņu tipa ēkas, bet arī skolas un veikalus.
«Protams, šīs ēkas gan tehnoloģiski, gan kvalitatīvi atšķīrās no tām, kādas ražo pašlaik, tomēr princips bija apmēram tāds pats kā mūsdienās – koka paneļi ar siltumizolāciju pa vidu, kurus savā starpā samontējot, ieguva gatavu ēku,» skaidro Vitālijs, kurš, pēc diviem gadiem atgriezies mājās, sāka strādāt Limbažu Pārvietojamajā mehanizētajā kolonā jeb PMK par namdari. Vēlāk, kad tā beidza pastāvēt, pārgājis uz privāto sektoru. Strādājis uzņēmumā Super Bebris. Sākumā par būvgaldnieku, vēlāk par montāžnieku un brigadieri. Bet pēc tam jau citā kompānijā par darbu vadītāju. «Dzīvē tā sanācis, ka visu laiku esmu strādājis celtniecībā. 2005. gadā, kad bija uzkrājusies pietiekama pieredze un zināšanas, sapratu – to pašu, ko daru citiem, varu darīt pats, un nodibināju savu uzņēmumu,» viņš stāsta.
Toreiz celtniekiem darba netrūka, un klienti meklējuši viņus, nevis viņi klientus. Būvējuši individuālo māju ciematu Saulīši pie Rīgas, vēlāk otru ar tādu pašu nosaukumu Siguldā. Materiāli vesti tieši uz objektu, un to, ko pašlaik dara rūpnīcā, paveikuši turpat būvlaukumā, uz vietas izgatavojot ēku sienu karkasus. Kā atzīst Fjodorovs, šī metode bijusi pietiekami efektīva un populāra, tāpēc izmantota ne tikai Latvijā, bet savulaik arī Norvēģijā.
Tā viņi strādājuši, būdami pārliecināti, ka darba pietiks vēl ilgam laikam. Vitālijs pat iegādājies zemes gabalu, uz kura kā projekta attīstītājs cerējis uzbūvēt pats savu ciematu. Un tad pēkšņi – krīze.
«Apmēram gadu vispār neko nedarījām, tomēr izdevās saglabāt uzņēmumu un, galvenais, nezaudēt darbiniekus, no kuriem daudzi vietējie, tāpat kā es, bija ilgstoši strādājuši šajā nozarē,» turpina Vitālijs. «Ap 2009. gadu, kad mēģinājām atsākt darbu, sapratām – turpmāk jāstrādā citādi. Jāpievēršas ražošanai un vairāk jāorientējas uz Eiropu.»
Tad arī Fjodorovs izlēmis ražot koka karkasa ēkas, kuras savulaik bija iepazinis Sibīrijā. Uzņēmums iegādājies bijušās kolhoza mehāniskās darbnīcas Limbažu pievārtē. Investējot vairāk nekā 300 tūkstošus eiro, tās pilnībā renovētas, nosiltinātas, uzlikts jauns jumts, otrajā stāvā izbūvētas mūsdienīgas biroja telpas un iegādātas ražošanai nepieciešamās iekārtas.
No Spānijas līdz Zviedrijai
Apmēram 120 māju gadā jeb viena māja divu darbdienu laikā. Tāda ir uzņēmuma pašreizējā jauda. Vairāk nekā 95% no saražotā eksportē. Sākumā gan Eiropas iekarošana negāja tik gludi, kā cerēts.
Pirmā valsts, ar kuru viņi sāka sadarbību, bija Spānija. «Mēs tur faktiski par pašizmaksu uzbūvējām divas mājas, kā tādus demo variantus, jo atradām klientu, kas gribēja attīstīt koka māju tirgu,» atceras Vitālijs. Diemžēl vēlāk izrādījās, ka arī pārējās mājas pasūtītājs grib par pašizmaksu. Tā arī nespējot vienoties par cenu, viņi no Spānijas pārcēlušies uz Francijas dienvidiem. Būvējuši Tulūzas, Sentropēzas apkārtnē, Korsikā, pie Parīzes… Sākumā strādājuši gandrīz bez peļņas un no dienvidiem palēnām virzījušies uz ziemeļiem. Uz Luksemburgu, Nīderlandi, Vāciju, Norvēģiju un Zviedriju.
«Lieta tāda, ka dienvidos, Fran-cijā un Spānijā, galvenais ir cena. Tur bija jākonkurē ar ražotājiem no Polijas, Rumānijas vai Bulgārijas. Skandināvijā, kur cena ir augstāka, daudz augstākas arī kvalitātes prasības, tāpēc viņi vairāk uzticas Latvijas ražojumiem,» globālā tirgus īpatnības skaidro Vitālijs. Tomēr jāņem vērā, ka ziemeļvalstīs esot virkne nosacījumu, ar ko jārēķinās ražotājam un celtniekiem. Piemēram, katrā komūnā var būt savi standarti gan attiecībā uz ēku arhitektūru, gan to krāsojumu. Un, ja kādā vietā tas ir tumši pelēks vai dzeltens ar sarkanu dakstiņu jumtu, tad tieši tādā pašā tonī jābūt arī jaunajām ēkām.
Vitbūve galvenokārt ražo modernas vienģimeņu dzīvojamās mājas pēc pasūtītāju projekta. Plakani jumti, lieli logi, stikla paneļu sienas. Koks kā dabīgs un ekoloģisks materiāls. Tās esot galvenās šā brīža tendences Skandināvijas tirgū. Un, protams, kvalitāte pāri visam. Parasti viņu ražoto ēku platība esot no 120 līdz 150 m2. Bet mēdzot būt arī lielākas, divu trīs stāvu ēkas, kas paredzētas līdz pat četrām ģimenēm. Parasti tās tiek ražotas pēc pasūtītāju projektiem. Reizēm māju projektēšanā uzņēmums sadarbojas ar Latvijas arhitektu birojiem.
Pēdējā laikā pēc Vitbūve ēkām parādījies pieprasījums arī Latvijā. Un vietējā tirgū jau paliek ap 10% no saražotā. Tas uzņēmuma īpašnieku īpaši priecē. Kaut arī Latvijas tirgum paredzētās mājas esot tādas pašas kā Skandināvijā (tātad atbilstošas visām ziemeļvalstu kvalitātes prasībām), to cena, ja reiz cilvēki gatavi pirkt, acīmredzot arī šeit ir konkurētspējīga.
Tomēr pašreizējā situācija Eiropas tirgū nepavisam neesot viendabīga. Piemēram, Norvēģijā zemo naftas cenu dēļ kronas vērtība ir nedaudz kritusies, kas ietekmējis arī nekustamo īpašumu tirgu. Tomēr pieprasījumu pēc dzīvojamajām ēkām tas būtiski neietekmējot. Nesen parakstīts līgums par ciemata izbūvi Olesunnā. Līgumi noslēgti arī ar klientiem Šveicē, Vācijā un Luksemburgā. Savukārt Zviedrijā pašlaik esot īsts celtniecības bums.
Tomēr, kā stāsta Vitālijs Fjodo-rovs, kardinālu pavērsienu tirgū var ienest bēgļu krīze. Vācijā un arī Zviedrijā tiekot pieprasītas nelielas, vienkāršas un lētas koka paneļu ēkas atsevišķu bēgļu un ģimeņu izmitināšanai. Bet tur vajagot tūkstoti šādu māju mēnesī. Pagaidām Latvijā neviens vēl šādus apjomus nodrošināt nevarot.
«Vēl aizpagājušajā gadā mēs izmantojām kādus 50% no ražošanas jaudām, bet pašlaik jau visus simt,» saka Vitālijs. Tāpēc līdzās ražotnei tiek plānots būvēt vēl vienu ēku. Tās būvniecības izmaksas vien varētu būt ap 250 tūkstošiem eiro. Vienlaikus tas, protams, nozīmēs arī jaunas darbavietas.
«Pašlaik mums ir ļoti spēcīga komanda. Tie ir vietējie cilvēki, no kuriem daudzi gandrīz visu mūžu nostrādājuši šajā nozarē. Starp viņiem arī tādi, ar kuriem pats savulaik esmu kopā strādājis, pazīstu jau gadus divdesmit un pilnībā varu uz viņiem paļauties,» saka uzņēmuma vadītājs.
Uz jautājumu, vai, zinādams, cik nepastāvīga ir šī nozare, ko ietekmē gan lokālas, gan globālas krīzes un svārstības finanšu tirgos, viņš naktīs maz mierīgi var gulēt, Vitālijs atbild, ka varot gan. «Pirmkārt, redzam – pieprasījums pēc mājām ir, un tirgus attīstās. Savukārt Latvijā ir pieredze un visi nosacījumi, lai būvētu kvalitatīvas koka mājas. Ir resursi. Gan vietējais izejmateriāls, gan speciālisti. Otrkārt, Vitbūve strādā nevis vienā vai divās, bet vienpadsmit valstīs, un tas ļauj sadalīt riskus.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Es ar šo darbu dzīvoju 24 stundas dienā. Esmu to darījis visu mūžu un laikam neko citu arī negribu darīt.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Katram jādara tas, ko prot. Nopirku zemi un gribēju pievērsties nekustamo īpašumu biznesam. Bet esmu ražotājs, nevis projektu attīstītājs. Tā zeme tur stāv.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Ja grib strādāt ilgtermiņā, nepieciešams, lai tev uzticas gan kolektīvs, gan partneri un klienti. Lai to panāktu, nevienu nedrīksti piemānīt. Nedrīkst mainīt līguma vai darba nosacījumus, pat ja pēkšņi izrādās, ka tas tev kļuvis neizdevīgs.
Komentāri (37)