Glezna, kas atdzīvojas • IR.lv

Glezna, kas atdzīvojas

5
Ingunas Lauces (no labās) šuvēju darbnīca Ūnijas ielā un Māras Rīgavas darbnīca Bruņinieku ielā — no šejienes uz Milānas La Scala opernamu ceļoja visi Kristīnes Jurjānes (priekšplānā) radītie tērpi izrādei Divi Foskāri.
Ieva Puķe

Alvja Hermaņa iestudētajā Džuzepes Verdi operā Divi Foskāri, kas februāra beigās pieredzēja pirmizrādi Milānas Teatro alla Scala, gan tērpi, gan audumu apdrukas, gan daļa cepuru mākslinieces Kristīnes Jurjānes vadībā radīti Rīgā. Latvietes operas korim tērpus uzšuva pusotrā mēnesī

Mazs šuvēju ateljē Bruņinieku ielā, Dekorāciju darbnīcas filiāle, kur saimnieko Māra Rīgava ar savām amata meistarēm, pilns kultūras atsaucēm. Kas tik nav bijis jādara piecos gados, kopš Māra ar kostīmu mākslinieci un scenogrāfi Kristīni Jurjāni sadarbojas it visur, kur jārada apģērbs teātrim, kino, operai un televīzijai! Svaigi audumu atgriezumi zeltaini brūnos, rudos un sarkanīgos toņos un pie sienas piepraustas lapiņas ar itāļu vārdiem un auguma parametriem vēsta par vēl nebijuša mēroga projektu. Uz galda birciņu rullis – Teatro Alla Scala. Tās Māras komanda iešuva katram dāmu kostīmam – 56 koristu un divu solistu kleitām. Pasūtījumu, kas bija domāts Alvja Hermaņa režisētās Džuzepes Verdi operas Divi Foskāri iestudējumam slavenajā La Scala operā Milānā, veica arī otrā vietā – Ingunas Lauces šuvējas darbnīcā Priva Com. «Man bija 357 vienības – krekli, bikses, vestes, mēteļi, vīriešu reitūži dejotājiem, arī bērnu kostīmi diviem pusaudžiem,» viņa runā pavisam mierīgi.

Tērpi ar 600 gadu vēsturi

14. gadsimta beigas, 15. gadsimta sākums. Gleznotājs Vitore Karpačo (Vittore Carpaccio), tā laika Venēcijas dzīves attēlotājs, bijis iedvesmas avots gandrīz visai kostīmu kolekcijai, precizē Kristīne Jurjāne. Ideju par kleitu un mēteļu audumos izmantotajiem fortuni – augu, putnu vai dzīvnieku motīviem, matētiem ornamentiem uz spīdīga fona vai otrādi – izteicis režisors Alvis Hermanis. Vēsturiskā Mariano Fortuni vārdā nosauktā tehnika joprojām ir ļoti raksturīga Itālijai, vairāk gan tiek lietota mēbeļu audumos, Venēcijā ir pat fortuni muzejs. Taču Kristīnei pieskarties šai tēmai bijis mazliet bail.

«Domāju, vai neizskatīsies kā Mūzikas skaņās, kur no aizkariem sašuva kleitas visiem [Trapu ģimenes] bērniem. Pastāvēja risks izrādi pataisīt par «aizkaru paradīzi»,» viņa atklāj.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu