Ilggadējā Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva izdevusi grāmatu Ir visādi gājis par savu dzīvi
Ar Latvijas karodziņu pie mēteļa atloka, gaišzilām, bērnišķīgi sirsnīgām acīm un ļoti aizkustinātu par jauno grāmatu – tādu sastopu Āriju Iklāvu Latvijas svētku nedēļā. Sirmā kundze savā 48 gadus ilgajā vadītājas darbā piedzīvojusi 14 ministrus, to skaitā arī Vili Lāci padomju laikos. «Faktiski divpadsmit ministrus, jo divi ministri amatā bija divas reizes,» viņa precizē. Kad 1963.gadā nepilnus 30 gadus veco Iekšlietu ministrijas juridiskās daļas referenti dzimtsarakstu jautājumos iecēla augstajā amatā, kolēģi raizējās, kā tiks galā ar jauno statusu. Ārija bijusi maiga rakstura, ļoti cilvēciska un apkārtējos nav dalījusi priekšniekos un padotajos. «Ārij, nu tev jāievēro intervāls saskarsmē ar cilvēkiem, man teica. Mani tas šokēja. Es teicu: ziniet ko, kad jutīšu, ka man nāk virsū «intervāls», tad iešu prom no darba.» Tas bija laiks, kad Latvijā sāka veidot atsevišķu dzimtsarakstu struktūru – pēckara gados tādas nemaz nebija. Dzimtsarakstu biroju izveidoja uz LPSR Centrālā valsts arhīva bāzes, tas bija pakļauts Iekšlietu ministrijai. Iklāva bija tā direktore.
Līdz tam viņa bija strādājusi Iekšlietu ministrijā tagadējā Ministru kabineta telpās. «Mans kabinets bija, kur tagad Valdim Dombrovskim glaunā viesu pieņemšanas telpa. Toreiz tas bija 319.kabinets, tagad laikam 324. Visskaistākā telpa šajā mājā!» kundze stāsta. Viņa pazinusi «veco Lūsīti», kurš 1938.gadā pirms Tiesu pils atklāšanas šajā modernajā neoklasicisma ēkā veicis koka apdares darbus. «Piemēram, Dombrovskim kabinetā ir priedes koka sienas un griesti, bet grīda ir ozols ar magoņkoka inkrustācijām.»
Iklāva izveidoja dzimtsarakstu nodaļas visā Latvijā – 26 rajonos un deviņās lielajās pilsētās. Noteica veidu, kā tās strādās. No svinīgās atmosfēras tolaik nebija ne vēsts. Valdīja liela pieticība. «Vienīgi Rīgas dzimtsarakstu nodaļai bija magnetofons,» viņa atceras. Arī darbinieki bija vāji mācīti. «Piemēram, vienā rajonā man bija vadītāja bez zobiem. Es viņu pasaucu sarunai zem četrām acīm. Mīļā, es teicu, kā domājat, vai tas netraucē, ka svinīgā ceremonijā jauno pāri uzrunā darbinieks bez zobiem?» Iklāva bijusi cilvēcīga, bet stingra vadītāja. Gribēja ieviest jaunas vēsmas dzimtsarakstu birojos. Pieprasīja, lai darbinieki iegūst vidējo izglītību – līdz tam daudziem bija tikai astoņu klašu izglītība. Noalgoja aktrisi Baibu Indriksoni, režisoru Arnoldu Liniņu un leģendāro radio runas pedagoģi Antoniju Apeli, lai viņi māca darbiniekiem stāju, runu, manieres. Ieviesa dzimtsarakstu nodaļu vadītāju zvērestu, tiem stājoties amatā – zvēresta laikā galvā lika mežrozīšu vainadziņu, «jo tām ir ziedi, augļi un ērkšķi – tas viss ir arī šajā darbā». Reizēm padotie par idejām un uzlabošanas plāniem uz izdomas bagāto direktori dusmojušies. «Lai tā govs liek man mieru!» reiz viņa par sevi dzirdējusi.
Kundze savā gandrīz 50 gadus ilgajā darba pieredzē trīsreiz piedzīvojusi arī gadījumu, kad laulību ceremonijā izskan «nē». Vienu reizi tā bijusi kādas turīgas līgavas atriebība līgavainim, neilgi pirms kāzām uzzinot, ka puisis viņu prec tikai naudas dēļ. «Sieviete nejauši bija dzirdējusi telefona sarunu ar līgavaiņa mīļāko un nolēma izspēlēt atriebību, ceremonijas laikā atsakot viņam.»
Iklāva padomju laikos principiāli turējās pie tā, lai dzimtsarakstu reģistrācija visos 500 iecirkņos, ciema padomes ieskaitot, notiek latviski. «Izņemot dažus pašā Krievijas pierobežā,» viņa saka.
Jaunībā Iklāva bija strādājusi arī pie Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča par sekretāri. «Traģiska personība,» viņa atzīst. Kundzi pirms dažiem gadiem ļoti sarūgtinājusi izrāde Lācis Nacionālajā teātrī, jo parādītais – Lāča personības, privātās dzīves aspektā – «nebija taisnība».
Pati Iklāva jaunībā laimīgi apprecējās. Ar vīru Raimondu Iklāvu, tālbraucēju jūrnieku, gandrīz piedzīvoja zelta kāzas. «Vīrs bija pilnīgs pretstats man: nopietns, līdzsvarots. Sibīrijas bērns. Tas bija 1955.gada 12.jūlijs, kad iepazināmies, 3.septembrī dzērām kāzas.» Iklāvi laulājās Rīgā, Elizabetes ielā 63. Ārijai mugurā bija gaiši zila kleitiņa, bez plīvura. Kāzās un līdz pat mūža pēdējai dienai Raimonds 3.septembrī Ārijai dāvāja ziedu pušķi.
Ģimenē uzauga dēls un meita. Iklāvi piedzīvoja traģisku brīdi – 1998.gadā nepilnu 40 gadu vecumā no infarkta nomira viņu dēls Jānis. Vēlāk arī Raimonds. Sirmajai kundzei ir četri mazbērni. «Mūžā esmu saņēmusi ārkārtīgi daudz mīlestības – no vīra, bērniem, mazbērniem,» Iklāva saka.
Dzimtsarakstu birojs bija viena no valsts iestādēm, kurām atjaunotās Latvijas laikā 90.gadu sākumā īpaši nav vajadzējis pārkārtoties. «Bija latviski reģistri, viss sakārtots. Protams, nāca reformas – no 500 reģistrācijas vietām palika 119. Darbiniekiem tika prasīta augstākā izglītība.» Par jauno laiku precībām jūras malā, pļaviņā un tamlīdzīgi kundze šūpo galvu: «Mums pat ir prasīts reģistrēt laulību gaisa balonā. Manuprāt, šim valstiskajam aktam jānotiek nopietni. Lai nav zīmogs jātur kabatā, reģistrējot gaisa balonā.»
Iklāva bieži sabiedrībā radīja jautrus brīžus, stāstot, pie kādiem vārdiem bērni Latvijā ik gadu tiek. Jauno laiku hits bija Stīvs Gulbis. Padomju laikos – Bama (no Baikāla-Amūras maģistrāles BAM, ko padomju Krievijā būvēja komjaunieši), Nineļ (no otra gala lasot «Ļeņin»), bet pirmskara Latvijā – Daiļprātiņš, Varonis.
Ārija Iklāva aizgāja pensijā 2011.gadā pēc gandrīz 50 amatā nostrādātiem gadiem.
Ēdienkarte
Divas baltas kafijas
Komentāri (27)