Nevajag eksperimentēt ar sešgadīgajiem

Jo vairāk investēsim pirmskolā, jo kvalitatīvāks pamats būs turpmākajām mācībām

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, arī t.s. sešgadīgo jautājumu, izglītības jomas pārstāvji ar lielāku pieredzi atceras, ka mēģinājumi ieviest šādas reformas jau ir bijuši, turklāt nesekmīgi. Dažādas idejas par to, cik gados bērniem jāuzsāk skolas gaitas, ir izskanējušas arī iepriekš, piemēram, kādreizējā ideja par t.s. nulles klases ieviešanu, obligāto izglītību no sešu gadu vecuma u.tml. Taču neviena ideja nav nesusi pozitīvu rezultātu.

Idejai par to, ka sešus gadus veciem bērniem jāsāk skolas gaitas, katru reizi ir cits pamatojums, taču lielākoties šis jautājums atkārtojas cikliski un tiek izmantots, lai dzēstu kādu ugunsgrēku nozarē. Ņemot vērā, ka šis instruments līdz šim palicis tikai reformas līmenī un nav nesis uzlabojumus nozarē, ir pamats domāt, ka tā tomēr nav pareizā pieeja. Iepriekšējie mēģinājumi pierāda, ka nevajadzētu eksperimentēt ar sešgadniekiem.

Uzskatu, ka sešgadīgajiem nav jābūt skolā. Nebūt neesmu pret mūsdienu skolām, taču jāapzinās, ka to vide un saturs nav piemēroti sešus gadus vecu bērnu emocionālajam, psiholoģiskajam un fiziskajam stāvoklim. Šajā vecumā ir izšķirīgi svarīgi, kādu saturu mēs ieliekam savos bērnos un ar kādām metodēm strādājam.

Mūsu skolas nav gatavas sešgadniekiem

Skolas patlaban nav gatavas sešus gadus veciem bērniem. Pirmkārt, raugoties no fiziskā aspekta, jo ir sešgadnieki, kuriem vēl nepieciešama diendusa. Ja skola to nespēj nodrošināt, tiek pārkāpta bērna labsajūta. Dienas režīms skolās ir pakārtots mācību stundu sistēmai. Ja to ir plānots saglabāt, tad jāņem vērā, ka lielākā daļa sešgadīgo nespēj nosēdēt 40 minūšu mācību stundu. Vēl būtiski, ka bērniem šajā vecumā ir vajadzīgas rotaļas. Skola ir akadēmiski orientēta un rotaļas tādā daudzumā, kā bērniem būtu nepieciešams, izpaliek.

Pievēršoties emocionālajam aspektam, jāuzsver, ka ne visi bērni šajā vecumā ir gatavi pieņemt to emocionālo spriedzi, ko rada skola, jo bērni te tiek vērtēti. Vērtēti ne tikai ar atzīmēm, bet arī savstarpēji salīdzinot. Bērni nāk no dažām vidēm, viņi vērtē cits citu, arī skolotāji vērtē bērnus, nereti bērniem pašiem to dzirdot, un tas viss, protams, ietekmē bērnu emocionālo labsajūtu.

Bērnudārzā viss jaunais tiek apgūts ar rotaļu starpniecību, un tieši šādas mācību metodes agrīnā vecumā nodrošina, ka bērns būs sekmīgs arī vēlāk. Samazinot rotaļāšanās laiku, mēs samazinām bērniem iespēju būt sekmīgiem skolā. Rotaļājoties bērni īsteno t.s. pētniecisko uzvedību, ne velti viņus dēvē par mazajiem pētniekiem. Tas rosina bērna zinātkāri, kas skolas laikā izpaužas vēlmē mācīties. Skolā tiek īstenota noteikta programma, tāpēc bērni ne vienmēr var pilnībā izpaust savu zinātkāri un pētnieciskās vēlmes.

Jo attīstītāka sabiedrība, jo garāka bērnība

Vairākos psiholoģiskos pētījumos ir pierādīts – jo attīstītāka sabiedrība, jo garāka bērnība. Ja sabiedrībā rodas kādas problēmas, piemēram, sociālas, tas izpaužas arī tajā, ka sākam atņemt bērniem bērnību. Viens no argumentiem, kāpēc skolas gaitas būtu jāsāk agrāk, bija vēlme izvairīties no situācijas, kad skolas solos sēž deviņpadsmitgadīgi jaunieši. Jā, iespējams, daļa šo jauniešu ir pieauguši un nav piemēroti skolas solam, taču varbūt ir vērts padomāt, kā mainīt skolu, lai pēdējie vidusskolas gadi būtu jēgpilni.

Skaidrojot reformas nepieciešamību, tiek minēts, ka, sākot iet skolā no sešu gadu vecuma, jaunieši ātrāk varēs iekļauties darba tirgū, kas radīs pienesumu tautsaimniecībai, taču tā nebūt nav. Ekonomists Džeimss Hekmens, kurš ieguvis Nobela prēmiju, pierādīja, ka kvalitatīva pirmsskolas izglītība un aprūpe ir viens no nedaudzajiem efektīvajiem politiskajiem līdzekļiem, kas spēj līdzsvarot kopienas sociālās atšķirības, tādējādi – nodrošinot visas sabiedrības sociālās un ekonomiskās iespējas. Viņš uzskata, ka lielāks kvalitatīvais ieguvums un daudz labāks rezultāts ir tad, ja līdzekļus iegulda pirmsskolas izglītības programmās, nevis sniedz kolektīvas investīcijas skolu sistēmā.

Papildus tam pētnieks pierādīja, ka cilvēki, kuri ieguvuši kvalitatīvu pirmsskolas izglītību, vairāk ir tendēti rūpēties par savu veselību, viņiem ir augstāki nodarbinātības rādītāji un augstāki ienākumi, viņi ir mazāk iesaistīti noziedzīgos nodarījumos un mazāk nepieciešams sociālais atbalsts.

Astoņu gadu vecums ir nosacīta robežlīnija, līdz šim vecumam bērnam būtu jāļauj izpaust viņa pētnieka dabu. Līdz astoņiem gadiem bērnam ir būtiski savākt ļoti daudz informācijas, izmantojot visas savas sajūtas. Tas rada pamatu abstraktās domāšanas attīstībai, kas nepieciešama mācību darbībai skolā. Bērns var analizēt, salīdzināt, izprast, jo viņam ir iekrājies “materiāls”, ar ko intelektuāli strādāt. Ja bērnam nav pietiekami daudz informācijas un iespaidu, nereti sākas mācību grūtības. Jo vairāk investēsim pirmskolā, jo kvalitatīvāks pamats būs turpmākajām mācībām.

Autore ir Liepājas Universitātes Pedagoģijas un sociālā darba fakultātes dekāne, Dr.paed.