Mans brūtēšanās laiks ar Latgolu

Kurzeme, Vidzeme un Zemgale ir mūsu čaklās Martas, bet Latgale ir mūsu Marija.

Ziemassvētku nedēļā man gribējās kā saimniekam senos laikos apstaigāt saimniecības robežas. Kā zemessargam man gribējās pārbaudīt mūsu mājas durvis.

Tāpēc izvēlējos apciemot Latgali. Neko daudz nezināju nedz par Latgali, nedz par Baltkrievijas un Krievijas pierobežas zonu. Šogad man iznāca būt Aglonā divas reizes un Latgale man likās kā noslēpumā tīta būtne, kuru jāapciemo un jāiepazīst.

Man liekas, es neesmu vienīgais, kurš uzskatīja, ka Latgale ir kaut kur ļoti tālu projām, ir ļoti nabadzīga, tur visi dzer, slikti ceļi, daudz krievu, Daugavpils ir krievu pilsēta utt. Šī attieksme jaušama arī “Facebook” komentāros, kur rakstīju ceļojuma piezīmes. Gribējās ieraudzīt vai nojauta par kaut ko skaistu, bet ne tik viegli pieejamu, ir patiesāka par prāta radītajiem priekšstatiem.

Es sev jautāju, vai es esmu rasists* domājot par Latgali? Zinu, ka vēsturiski Latgale ir bijusi tik daudzu un dažādu valstu sastāvā, tomēr, dibinoties Latvijas Republikai, Latgale izvēlējās Latviju.

Pirms brauciena neapjautu kā izjūtu šo Latvijas daļu. Bija priekšstati un mīti. Nebija pieredzes. Tagad ir vēl grūtāk, jo piedzīvoto grūti sakārtot pa plauktiem, Latgale tam neļaujas. Spuraina.

Pirmajā vakarā Latgalē nepratu atšķirt vai runā latgaliski vai krieviski. Tagad to protu, tagad es pat zinu, ka esmu gandrīz čiulis.

Ceļā uzmanīgi vēroju laukus. Tie visi bija apkopti. Atmatu neredzēju. Ciemi bija sakopti un tīri. Redzēju tikai vienu pamestu ciemu ar 3 neapdzīvotām mājām. Robežu durvis ir drošas, jo viss tiek novērots.

Robežpunktu ēkas ir eleganti mūsdienīgas. Latvijas robežu apzīmējošie stabi pašapziņu tiešām cēla. Tie bija skaisti un balti, ar Latvijas ģerboni vienā pusē un Latvijas karogu otrā pusē, turklāt katram stabam bija karoga sarkanās krāsas cepurīte. Tie tiešām bija stalti un cēli salīdzinot ar Krievijas zaļi sarkani svītrotajiem. Tātad ar namdurvīm viss kārtībā, ceļi labi vai vidēji labi, tiešām slikts bija tikai viens uz kādu ciemu, izdangāti bija kādi 3 ceļi. Ceļojuma beigās iznāca iepazīties ar robežsargu Andri. Viņš savā brīvajā dienā tomēr apstājās un painteresējās, ko es te fotogrāfēju. Atbildēju, ka fotogrāfēju šīs vietas autobusa pieturas nosaukumu Klementīne, jo tieši tā sauca manu vecmāmiņu. Viņš laipni izskaidroja, ka vēl 5 metrus tālāk labāk nedoties, jo tam vajadzīga īpaša atļauja. Tātad robežsargi robežas sargā pat savās brīvdienās. Visskaistākā robeža bija Piedrujā, kur robeža starp Latviju un Baltkrieviju ir ne vairāk, ne mazāk kā Daugava. Majestātiska, plaša un pati par sevi plūstoša. Vienā pusē tai Latvija un Piedruja, otrā Druja un Baltkrievija.

Baznīcu Latgalē ir daudz vairāk nekā veikalu un skolu. Uzzināju, ka sen atpakaļ Latgalē diezgan dominējošs bijis luterāņu pārsvars un katolicisms savu tagadējo pārsvaru guvis vien pamazām. Vai latgaliešu garīgums būtu saistāms ar šo divējādo mantojumu? Bieži bija sastopams modelis ar līdzās esošiem katoļu un pareizticīgo dievnamiem. Painteresējos vai šīs baznīcas arī darbojas, lielākoties tās ir dzīvas, priesteri brauc no ciema uz ciemu un vismaz svētdienās notiek mises un dievkalpojumi. Un Aglonas Bazilika jau komentārus neprasa. Ja tā var teikt, tad garīguma robežsargi Latgalē ir nomodā un sargā šīs robežas.

Uztraucoša ir citu robežu neaizsargātība. Informatīvā telpa ir piesātināta ar informāciju no Krievijas un Baltkrievijas. Turklāt pat vietējās avīzēs tiek publicēta Tv programma ar Krievijas un Baltkrievijas kanāliem. Tas bieži vien mulsina vecākās paaudzes iedzīvotājus, jo, piemēram, melīgā informācija par Putina milzīgo pensiju apmēriem, ja to pārrēķina eiro, izkūp kā dūmi. Tomēr šī dezinformācija darbojas, jo katram vecam cilvēkam līdzās nav kāds jauns, kurš izskaidrotu. Iepriecinoša ir vietējo puišu attieksme, kas tomēr fiziski ienaidnieku mūsu telpā nelaidīs ne par ko. Pardezinformāciju viņi smejoties teic, ka “jāuzlaiž zāģi”, kas nozīmējot nevēlamās frekvences piesātināt ar trokšņiem.

Sarunājoties ar cilvēkiem veikalos, degvielas uzpildes stacijās, krogos un baznīcās, nebija sastopams kautkāds viens viedoklis vai izjūta par to kā ir būt latgalietim un latvietim. Kāds puisis pie alus kausa man stāstīja tā: “Es esmu latgaliets. Par Latgali kaušos un sitīšos, bet par Rīgu nekad.” Priesteris, kurš kalpo jau piecus gadus vietā, kur 80% vīriešu dzer, un draudzē ir varbūt 25 cilvēki ikdienā, svētkos ap 300, teica, ka ir tādi, kas Latviju mīl un ir tādi, kas ir piesātināti ar Krievijas dezinformāciju, un domāšana tad iet caur zemi- piesliešos tam, kurš man neatņems zemi. Aizmirsies, ka vienreiz jau atņēma.

Pierobežā sastaptās dāmas savukārt man lika pasmieties par saviem priekšstatiem par bēgļiem. Tiešām, dažkārt jau kādu vjetnamieti noķerot, bet robežsargi jau esot slinki un gaidot, ka bēglis pats nāks pa šoseju pretī. Tagad gudroju vai vjetnamietis ir čangalis vai čiulis? Tikai vienā pierobežas ciemā nevarēju brīvi sazināties latviski, jo dāmas bija izaugušas ar krievu valodu skolā. Bet jaunieši tagad gan tikai latviski skolā mācoties. Agrāk arī esot bijusi pieejama tikai Baltkrievijas televīzija, tagad gan esot Latvijas.

Ja visi citi mīti neapstiprinājās un realitāte pat iepriecināja ar pretējo, tad tas par bezdarbu izrādījās patiess. Itin visos ciemos stāstīja, ka jaunieši ir prom, ka darba nav, ka uz Rīgu nav jēgas braukt, jo algas nav tik lielas. Tāpēc vēl un vēl dzirdēju par aizbraukušajiem uz Īriju un Angliju. Cerīga likās informācija par zviedriem, kuri ir sapirkušies zemes, tomēr laikam jau viņiem nav padomā atttīstības scenārijs. Un visur stāstīja, ka sievietes ir tās stiprās, kas iztur. Nomāca bieži sastopamie pieminekļi ar sarkano zvaigzni. Lai gan kritušo sarakstos bija daudz latviešu puišu, pieminekļus gribēju aizvākt projām tūlīt. Mums nav jāslavina tie, kas Latviju pakļāva! Lai to piedotu un izlīgtu ar pagātni, pirmkārt, būtu vajadzīga brīva telpa aizmiršanai.

Domājot par to, ko darīt, pirmkārt, vajadzētu aktivizēt zemessardzes darbības Latgales reģionā. Pasapņoju par Dziesmu svētkiem Latgalē, par “Positivus Latgola”, par investoru piesaisti visiem tiem labumiem, kurus joprojām te audzē. Pilnīgs ekoloģiskā dzīvesveida un ražošanas etalons. To taču var pārvērst gan par kosmētikas, gan par visdažādāko veidu pārtikas ražotnēm. Vēl domāju, ka tik gleznainā ainava varētu ieinteresēt mākslu studējošos jauniešus no visas pasaules braukt uz plenēriem Latgalē ar garantētu estētisko baudījumu. Piemēram, ja izvēlaties gleznot balti zilas govis, tad otrpus ceļam diezgan droši uzradīsies balts zirgs. Manuprāt, ekskluzīvi.

Jautājums par to vai jums nav bail, ka Krievija ir tik tuvu, izraisīja dažādas reakcijas — kāds steigšus atkāpās, kāds smējās, kāds skaidroja, ka nav jābaidās. Vai Krievijas dezinformācija ietekmē arī šos uzskatus, neņemos spriest.

Varbūt tas nav teoloģiski korekti, tomēr mani vērojumi simboliski rāda Latgali kā to sievieti, kura nebija ļoti šiverīga, bet bija apcerīga un meditatīva. Runa ir par Martu un Mariju Jaunajā Derībā. Marta bija čakla un šiverīga, bet Marija vienkārši sēdēja pie Kristus kājām. Man liekas, ka Kurzeme, Vidzeme un Zemgale ir mūsu čaklās Martas, bet Latgale ir mūsu Marija. Un mums vajag abas.

Tikko redzētais Latgales skaistums un tās piesātinājums ar gara spēka punktiem Baznīcām, lai ko tās mūsdienu cilvēkam nozīmētu, man liek just pārliecību par to, ko Dievs vienmēr ir gribējis un grib darīt ar ciešanām. Izbeigt tās! Nav bijis cita vēstījuma kā vien tas, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi! Es to redzēju tik daudzu cilvēku acīs, dzirdēju tik daudzos dažbrīd skopos vārdos. Ne no viena ne reizi nedzirdēju žēlošanos, ja stāstīja par bēdām, tad faktu konstatācijas formā. Patiešām, neviens un neviena nečīkstēja! Varētu domāt, ka Broņislava Martuževa, kura dzimusi Latgalē, Abrenes apriņķī, pie tam kūtiņā, joprojām ir dzīva un klātesoša. Tā spīts, ar kuru viņa Abrenes tautastērpā ir stājusies Tā Kunga priekšā, uzsverot, ka Abreni ir atdevuši tiem, kam tā nepieder, ir sastopama arī tagad. Viņas pārliecība tur pie ticības Latvijai: “mūsu kaimiņi ir pārāk lieli un pārāk lieli šovinisti, lai mēs varētu paļauties uz to absolūto, bezierobežoto demokrātiju. Nebūs tās. Viņi jebkurā brīdī paņems. Lai gan viņi jau neņem, mēs atdodam. Tai milzu tautai citas domāšanas nav. Viņiem tāds šķīvja lieluma zemes gabaliņš pie mūsu robežas vienmēr liksies ārkārtīgi svarīgs.” Bez ilūzijām, bet skaista tik un tā: “Un kamēr trijas zvaigznes stāv, mēs brīvgrāmatu šķirstām. Un kamēr trijas zvaigznes stāv, mēs nepiederam šķirstam!”

Mēģinot saprast, ko Latgale manī atraisīja, laikam vistuvāk patiesībai būtu teikt, ka romantismu. Romantismu joprojām neviens nav izpētījis, kategorizējis vai precīzi definējis, tomēr tieši tas ir iedvesmojis un rosinājis tik daudzus māksliniekus, zinātniekus un citus sava ceļa gājējus. Latgalē ir kaut kas tik smeldzīgi skaists. Esmu laimīgi lepns par to, ka šī visnotaļ noslēpumainā dāma mīt manā Latvijā.

Latvija un Latgale man tagad liekas tik savstarpēji bagātinošas, ka mieru nedod jautājums — ko darīt, lai būtu labāk? Ko darīt, lai skaistai meitenei būtu labāk? Pirmkārt, es to visiem izstāstīšu! Latgale ir brīnišķīga! Kas gan var mūsos iesēt kaut ko citu un pieķēpāt mūsu ausis? Sofistu** labākajās tradīcijās iesaiņota un pasniegta informācija, ka mēs esam slikti, ka mums vienmēr ir sliktāk nekā kaimiņiem, utt., vai tā to iespēs? Informācija nav zināšanas!

Ja šodien ir slikti, tad rītdienu var celt labāku! Vai atceraties H.K. Andersena bērnības pasaku par neglīto pīlēnu? Atceraties? Viņu nepieņēma nedz vistas, nedz pīles. Vien tad, kad viņš bija paguris no nepieņemšanas un izrauto spalvu sāpēm, tieši tad viņu uzrunāja neparasts skaistums — gulbji. Jo viņš bija viens no tiem. Viņš bija gulbis!

Ja Latvija spētu sevi nesalīdzināt ar vistām, pīlēm u.c., kas neapšaubāmi ir ļoti funkcionāli un lietderīgi putni, bet lūkojoties acīs tam, kas caurvij mūsu tautasdziesmas un Dievnamus, uzdrošinātos ieraudzīt to, kas viņa pati ir?!

Brauciena lielākā vērtība, manuprāt, ir tas, ka neapstiprinājās mīti un negatīvie priekšstati par Latgali, tuvākiepazīta, tā izrādījās brīnišķīga Latvijas daļa, kurā gribas atgriezties, jo laikam ir neiespējami viņā neiemīlēties. Ja nu Latvijā vajag attīstīt otru valodu, tad tā noteikti ir latgaliešu valoda. Tas, ka latgaliešiem nav pat savas reģionālās preses izdevumu latgaliešu valodā, manī izraisa totālu neizpratni par ideju veidot īpašu krievu TV. Latgaliešu valodā taču neiznāk pat periodika, tikai nedaudz tiek publicēta daiļliteratūra un pētījumi. Latgale taču ir 1/3 no Latvijas!

Tātad, par robežām ar Krieviju runājot, joprojām esmu pārliecināts, ka pazīstamā amerikāņu dzejnieka Roberta Frosta vārdi: “nekad nenojauc sētu, ja tu nezini, kāpēc tā tika celta”, ir pareizi. Sētai jābūt, tā ir uzcelta un tā ir apsargāta un droša. Saimniecības zemes ir kārtībā. Nama durvis ir kārtībā.

Nācijas gods ir nacionālais īpašums un visaugstākā vērtība. Katra mūsu zemes pēda, katra cilvēka cieņa un gods ir mūsu nacionālais īpašums — Latvija ir mūsu visaugstākā vērtība.

Liepnā sastaptā veikala vadītāja Mudīte, no kuras starot staroja labestība, dzīves jēgu formulēja vienkārši un skaisti: “Visi cilvēki ir radinieki. Ir jādara, lai ir labi.” Nevis lai būtu labi tad, kaut kad, bet lai ir labi Latvijai šeit un tagad. 

 

* Rasisms (fr. racisme) ideoloģija un poltika, kas balstās uz nostādni, ka cilvēku rases jau no dabas ir fiziski un garīgi nelīdzvērtīgas, viena rase ir pārāka par citām un tādēļ daļa cilvēku ir vērtējami augstāk vai zemāk.

** sophisms (lat. Sophisma, gr. Sophisma ‘gudrs paņēmiens, viltība’. Tīša loģiska kļūda — nepareizs, maldinošs pierādījums vai slēdziens, kas formāli liekas pareizs.

Juris Ulmanis ir Dr. sc. admin., zemessargs, uzņēmējs, augstskolas pasniedzējs.