Vai Turcija pārorientējas uz Krieviju, novēršoties no ASV?

Trauslajā politiskajā klimatā no svara būs attiecību vēsture, ne īslaicīgas domstarpības

Pirmās valstis, kas nosodīja apvērsuma mēģinājumu Turcijā, bija Krievija un Irāna, un tas Turcijas sabiedrībai pamatoti lika pārmest rietumu pasaulei nejūtību pret notiekošo valstī. Kopš apvērsuma mēģinājuma ir pagājis vairāk nekā mēnesis, un ASV viceprezidents Džo Baidens 24.augustā apmeklēja Ankaru, gan paužot nožēlu, ka vizīte notikusi tik vēlu.

Bez saskaņošanas nevarētu
Krievijas prezidents Vladimirs Putins Turciju apmeklēs 31.augustā un atkārtoti tiksies ar prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu, lai draudzīgi noskatītos futbola spēli. Tas notiek laikā, kad Turcija ir sākusi svarīgu operāciju Sīrijā, kas bez saskaņošanas ar Krieviju un ASV nebūtu bijusi iespējama. Ko tas liecina par Turcijas attiecībām ar abām lielvarām?

Baidenu lidostā sagaidīja Ankaras mēra vietnieks, nevis augstākās valsts amatpersonas, kas kalpoja kā vēstījums, ka Turcija nav apmierināta ar abu valstu attiecībām.

Vēsturiski augstu amatpersonu vizītes ir radījušas labklājīgāku ASV tēlu Turcijas sabiedrībā, tomēr šī vizīte notika laikā, kad antiamerikānisms ir rekordaugsts. Tas tiek kultivēts ar valsts kontrolēto mediju palīdzību, kuros pārliecinoši pauž, ka aiz Turcijas apvērsuma slēpjas ASV dzīvojošais musulmaņu garīdznieks Fetulla Gilēns, ko ASV atsakās izdot. Erdogans vairākkārt sarunās ar ASV norādījis, ka tai nav pamata neizdot Gilēnu un šaubas par to, vai aiz apvērsuma patiešām ir viņš, aizēno abu valstu stratēģisko partnerību.

ASV ir prasījušas pierādījumus pirms pieņemšanas par Gilēna izdošanu, tomēr līdz šim tie ir vairāk atgādinājuši apsūdzības. Turcijas mediji kā pierādījumus piedāvā 1 dolāra banknotes, kuru sērijas numuri esot slepeni kodi, ko sūtījusi ASV, un piezīmju klades, kurās rakstītie spēļu kodi kalpo kā sazināšanās veids starp apvērsuma dalībniekiem. Tas gan vairāk atgādina sazvērestības teorijas, kas Turcijā pastāvējušas ilgstoši.

Vērtības nav vienādas
Arī 1980. gadā, kad Turcija piedzīvoja trešo militāro apvērsumu modernās republikas vēsturē, ASV tika turētas aizdomās par apvērsuma rīkošanu, tomēr tad lielvalsts uz to reaģēja ar finansiālā atbalsta palielināšanu Turcijai, lai mēģinātu pārliecināt, ka joprojām ir tās sabiedrotā. Līdzīgi var vērtēt Baidena vizīti Ankarā. Tās laikā viņš izteica ultimātu, ka pārtrauks atbalstīt Sīrijas kurdu kaujiniekus (YPG), ja tie neatkāpsies no Eifratas upes, kas ir Turcijai svarīga teritorija.

ASV atbalsts kurdu kaujiniekiem, kas ir saistīti ar Turcijas valsts lielāko ienaidnieku Kurdistānas strādnieku partiju (PKK), ir ilgstoši radījis plaisas attiecībās. Baidena izteikumu var vērtēt kā žestu ar rokas pasniegšanu, dodot zīmi – stratēģiskās intereses stāv pāri viedokļu nesaskaņām. ASV ir nepieciešama Indžerlika bāzes izmantošana, kas atrodas Turcijas teritorijā un kalpo cīņā ar ”Islāma valsti” jeb DAESH.

ASV partnerībā ar Turciju tieši terorisma apkarošanu definē kā būtiskāko elementu.

Baidens vizītes laikā izvairījās komentēt kāda amerikāņu žurnālista jautājumu par Turcijas pēcapvērsuma “tīrīšanu”, ko daudzi uzskata par politiski motivētu. Tas norāda, ka ASV pieeja Turcijai ir pragmatiska – ir skaidrs, ka partnerība vairs nebalstās vienādās vērtībās, kā to sākotnēji definēja Baltais nams. Turcija vairs neiemieso Tuvo Austrumu musulmaņu demokrātijas “enkuru”. Tāpēc ASV ir bijusi ļoti uzmanīga izteikumos kopš apvērsuma mēģinājuma, vispirms nogaidot, kāds būs tā rezultāts, pirms paust nosodījumu, bet pēc tam izvairoties runāt par pēcapvērsuma situāciju valstī un pieļautajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Starptautiskas nesaskaņas
Nenoliedzami, ka Turcijas un ASV attiecībās iestājusies zināma krīze, bet pāragri būtu secināt, ka notiek Turcijas ārpolitiskā pārorientēšanās. Krievijas un Turcijas draudzīgās attiecības pēc abu valsts līderu tikšanās ir pārspīlētas, jo pastāv būtiskas viedokļu nesaskaņas par vairākiem starptautiskiem konfliktiem.

Krievijas anektētajā Krimā atrodas turciskie tatāri, kuru pilsoniskās tiesības Krimā tiek apspiestas, un tas radījis bažas Turcijā.

Abām valstīm nesaskan Sīrijas jautājumā – Krievija atbalst Bašaru al Asadu un viņa režīmu, bet Turcija redz Asadu kā kurdu kaujinieku politikas veicinātāju. Turcija un Krievija cīnās par ietekmi Kaukāza reģionā, iesaistoties Nagorno Karabahas konfliktā, kas izcēlies starp Armēniju un Azerbaidžānu. Turcija ir parakstījusi aizsardzības līgumu ar Ukrainu un atbalstījusi Gruzijas sarunas par pievienošanos NATO, kas ir radījis zināmu satraukumu Maskavā.

Vēstures mantojums
Svarīgi saprast attiecību vēsturi, jo tās mantojums ir jūtams jautājumā par Turcijas tuvošanos Krievijai un attālināšanos no ASV. Jau Osmaņu impērijas laikā ASV ieguldīja turku izglītībā, lai pretī iegūtu politisko atbalstu tās darbībām reģionā. Aukstā kara laikā attiecības piedzīvoja tā saukto zelta laikmetu, jo Turcija bija būtisks komunisma ierobežošanas politikas elements ar Trūmena doktrīnas un Maršala plāna palīdzību. Pateicoties ASV lobijam, 1952.gadā Turcija tika uzņemta NATO, kas sākotnēji ir veidojusies kā militāra apvienība pret padomju varu.

Pēdējos gados, pie varas esot Taisnīguma un Attīstības partijai (AKP), Turcija ir veidojusi no ASV mazāk atkarīgu politiku un ir augusi sabiedrības neuzticība pret ASV.

AKP partijas laikā attiecības, ko agrāk varēja uzskatīt par paredzamām, piedzīvojušas daudzus pagriezienus.

Turcijas prezidents ir kritizējis Izraēlu, uz ko ASV Kongress ir atbildējis ar vairākām rezolūcijām, kas vērstas pret Turciju. 2003. gadā Turcijas parlaments nobalsoja pret atļauju ASV izmantot Turcijas teritoriju, lai ieietu Irākā. ASV intervences Tuvajos Austumos Turcijā ir bijušas ļoti nepopulāras, lielā mērā tāpēc, ka domstarpības rada vairāk nekā 25 gadus ilgstošais konflikts ar Kurdistānas strādnieku partiju (PKK). Turcija uzskatīja, ka intervence Irākā veidoja varas vakuumu, kas teroristu grupējumiem ir ļāvis izplesties.

Flirts, ne pārkārtošanās
Gan Krievija, gan ASV saprot, ka Turcija, pateicoties tās ģeopolitikai, ir svarīgs spēlētājs starptautiskajā arēnā un to nevar ignorēt. Krievijas tuvošanās Turcijai apdraud attiecības ar tik svarīgo partneri, tādēļ ASV izteikumi par atbalsta nesniegšanu kurdu kaujiniekiem kalpo kā atvainošanās centienos mazināt sasprindzinājumu, kas radies attiecībās.

Pēc tam, kad Turcija nogremdēja Krievijas lidmašīnu, Putins teica, ka Turcijas līderība abu attiecības novedīs strupceļā. Erdogans 9.augusta tikšanās laikā ar Putinu vienojās par attiecību atgriešanos “iepriekšējās sliedēs”, atceļot embargo un atjaunojot bezvīzu ceļojumu režīmu, kas dos būtisku atsvaru stagnējošajai Turcijas ekonomikai.

Nenoliedzami, ka abiem ir daudz kopīga – abi tiecas pēc neatkarīgas ārpolitikas, pēc lielākas varas savā valstī, un ne velti daudzi apsūdz Erdoganu valsts “putinizācijā”.

Tomēr, ņemot vērā gan attiecību priekšvēsturi, gan viedokļu sadursmes vairākos jautājumos, nevar secināt, ka Turcijas interesēs būtu izstāties no NATO un vienoties ar Krieviju. Erdogana tikšanās ar Putinu vairāk spēlē kā šantažējošs flirts, kas adresēts ASV, mazāk – ārpolitiskā “pārkārtošanās”. Taču politiskais stāvoklis valstī, kurā Erdogans ir apņēmies atjaunot nāvessodu, ja par to nobalsos parlaments, rada jautājumus par Turcijas atbilstību NATO demokrātiskajām vērtībām.

Turcijas ārpolitikā liela ietekme ir tās iekšpolitikai, kurā patlaban valda spēcīgs nacionālisms un centieni pierādīt zināmu neievainojamību.

Tā var vērtēt arī Turcijas sākto operāciju Sīrijā – tā ir atbilde kritiķiem, kas norādījuši uz Turcijas armijas novājināšanos pēc tīrīšanas. Apvērsuma mēģinājums Turcijā ir veidojis trauslu politisko klimatu, kurā Turcija sākusi pārskatīt savas attiecības ar partneriem gan Rietumos, gan Austrumos, taču Turcijas un ASV attiecībās lieli pārsteigumi, visticamāk, nav gaidāmi, jo abu partnerība sakņojas daudz dziļāk nekā Turcijas attiecības ar Krieviju.

Paula Justoviča ir starptautisko attiecību studente Latvijas Universitātē un iepriekšējo gadu pavadījusi Turcijā, Bahčešehiras universitātē Stambulā apgūstot kursus par Turcijas politisko sistēmu un ārpolitiku.