Rundāles pils direktors Imants Lancmanis nolēmis 2018.gadā doties pensijā

Viņš vēlas izveidot jaunu komandu Rundāles pilī, kura ir spējīga visu pārņemt un virzīt tālāk pareizā veidā

Rundāles pils direktors Imants Lancmanis nolēmis 2018.gada nogalē doties pensijā. To viņš atklāja piektdien intervijā LNT raidījumam “900 sekundes”.

Viņš atzina, ka patlaban ir grūtā posmā, kas varbūt pat ir pats grūtākais. “Pēdējais etaps, kurā man ir apzināti savlaicīgi jānoslēdz savas darbošanās cikls Rundālē un jāsagatavo jauna maiņa. Tas ir sāpīgs moments, bet es negribu vilkt to līdz bezgalībai. Es gribu iet pensijā 31.decembrī 2018.gadā,” teica Lancmanis.

Līdz tam brīdim viņš vēlas izveidot jaunu komandu, kura ir spējīga visu pārņemt un virzīt tālāk pareizā veidā, “nepakļauties laikmeta vilinājumiem uz kaut kādu naivu komercializāciju vai ārējiem trikiem”, saglabāt pils suverenitāti un muzeja virzību, stilu, muzeja misiju.

Lancmanis vērtēja, ka tas nav viegli – paredzēt savu izkāpšanu ārā no garā procesa -, bet to viņš tagad jau darot.

Lancmanis dzimis 1941.gadā, beidzis Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju. Viņa dzīve ar Rundāles pili saistīta kopš 1964.gada, kad viņš sāka tur strādāt kā zinātniskais līdzstrādnieks. Vēlāk Lancmanis kļuva par direktora vietnieku, bet kopš 1975.gada ir Rundāles pils muzeja direktors.

Papildus rūpēm par Rundāles pili Lancmanis īpašu uzmanību veltījis arī Lestenes baznīcas atjaunošanai. Viņš gan intervijā ar nožēlu norāda, ka patlaban nekāda vēsturiski unikālo baznīcas baroka laika kokgriezumu atjaunošana nenotiek, jo tam nav finansējuma. Līdz šim ir bijuši atsevišķi ziedotāji, taču, viņaprāt, tam būtu jābūt nacionālam projektam.

Pēc viņa domām, jautājums ir ne tikai par to, ka Lestenes baznīca ir Latvijas baroka objekts numur viens laukos. Tas ir nācijas pašcieņas jautājums. Baznīca piedzīvoja pēckara barbarismu, padomju laika necieņu, pat naidu. “Tas, ka tur iekšā bija ierīkota kalte… Savulaik, kad es tur iegāju, domāju, ka atrodos ellē. Tur griezās tāds milzīgs cilindrs, kas vētīja graudus, un milzīgs cilindrs bija altāra vietā. Tas bija briesmīgi,” atminējās Lancmanis.

Viņš uzskata, ka tas būtu Latvijas valsts uzdevums pierādīt, ka tā spēj uzvarēt kara briesmīgās brūces, spēj tās sadziedēt un iznīcināt to pazemojumu, ko padomju iekārta un tās ideoloģija nesa baznīcai. Lancmanis gan atturējās nosaukt restaurācijai nepieciešamo summu, taču pauda viedokli, ka ir iespējams atrast ne tikai efektīvu, bet arī lētu variantu. Tas ir pierādījies Rundāles pils gadījumā, kur restaurācijai kopš 1992.gada neesot nekāda valsts finansējuma un viss notiek par pašu piesaistīto naudu.

Lūgts komentēt apņemšanās paveikt noteiktus darbus līdz Latvijas simtgadei 2018.gadā, viņš aicināja vairāk domāt par katra cilvēka personīgo pilnveidošanos. “Bieži domā: ja ir kāda jubileja, tad vajag kādu ārēji spožu pasākumu, uzbūvēt kādu māju vai pabeigt kādu objektu. Un cilvēciņi paliek tādi, kādi viņi ir ar visām savām vājībām. Ņemot vērā to, cik ārkārtīgi Latvija cietusi, cik šie 100 gadi bijuši pilni ar nelaimēm, traģēdijām, būtu īstais brīdis pārdomāt un katram sev uzstādīt to kā personīgu uzdevumu – sevis pilnveidošanai. Vai es pratīšu apspiest visu slikto un gūt no tā milzīgo gandarījumu, ka es esmu labāks? Ieraudzīt sevi ar prieku,” mudināja Lancmanis.