Globalizācija un juridiskā izglītība

Latvija nedrīkst atpalikt no Eiropas tiesību diskusijām

Juristu vidū jautājums par juridiskās izglītības kvalitāti un sistēmu ir bijis aktuāls un ticis apspriests kopš neatkarības atgūšanas pirmajiem gadiem, tomēr plašāku Latvijas sabiedrības uzmanību tas guva tieši šovasar sakarā ar Liepājas tiesas visiem zināmo nolēmumu. Šīs pārdomas nav par minēto nolēmumu. Latvijā ir trīspakāpju tiesu sistēma. Lieta ir tiesu sistēmā, un jāļauj tiesām darīt savu darbu. Pārdomas būs tieši par juridisko izglītību, sākot ar to šauro aspektu, kuram atsevišķi Latvijas mediji ir pievērsuši uzmanību, proti, vai topošie juristi adekvāti apgūst bērnu tiesības?

Patiesībā vajadzēja uzdot jautājumu par to, vai Latvijā pieejamajām juridiskās izglītības programmām un to īstenotājiem ir izdevies pieslēgties Eiropas un pasaules līmeņa diskursam par dažādo tiesību nozaru aktuālajiem jautājumiem, tostarp normu piemērošanas metodoloģijas novitātēm.

Kad tagad jau tālajā 1995.gadā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē ar tā laika dekāna profesora Vēbera atbalstu tika izveidots Cilvēktiesību institūts, tas bija pirmais solis ceļā uz konceptuāli jaunu, Eiropas aktualitātēm atbilstīgu pieeju tiesību studijām Latvijā. Cilvēktiesības demokrātiskajā pasaulē jau bija gan kļuvušas par atsevišķu tiesību nozari un tādējādi pētāmas, mācāmas kā atsevišķs priekšmets, bet bija kļuvis arī skaidrs, ka tās caurvij demokrātiskas valsts tiesību sistēmā citas tiesību nozares, piemēram, kriminālprocesu, krimināltiesības, civiltiesības utml.

Uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) prakses bāzes varētu minēt tikai divus piemērus, kas to parāda. Lietā X. pret Latviju, kurā ECT Lielā palāta taisīja spriedumu 2013.gada novembrī centrālais jautājums bija par to, vai Latvijas tiesas civillietā strīdā pēc būtības par bērna mītnes zemi un aizgādnību starp divām privātpersonām ir adekvāti ņēmušas vērā bērna intereses un ievērojušas cilvēktiesībās par ļoti svarīgu kļuvušo principu, ka bērna interese ir prioritāras. Civilprocesa likums kā tāds atsauci uz šo principu nesatur, bet tā piemērošana izriet no Latvijas tiesību sistēmas kopumā. Savukārt pašlaik Latvijā apspriestajā jautājumā par to, vai krimināltiesību normatīvais regulējums ir pietiekams, lai aizsargātu bērnus pret vardarbību, ECT ir skatījusi ievērojamu lietu skaitu, kas samērā precīzi pasaka elementus, kuriem ir jābūt kopējā sistēmā.

Jautājums nav tikai par atbilstīgu regulējumu Krimināllikumā, bet arī par tiesībsargājošo iestāžu prasmēm un sociālo dienestu gatavību strādāt ar cietušo bērnu.

Kā vienu no izsmeļošākajiem varētu minēt Trešās palātas spriedumu lietā C.A.S. un C.S. pret Rumāniju 2012.gada 3.martā. Ieteiktu visām atbildīgajām personām un potenciālajiem tiesnešu un prokuroru apmācītājiem iepazīties ar 2013.gada ECT Lielās palātas lietu Soderman pret Zviedriju un uzdot jautājumu – kā Latvijā šīs lietas fakti būtu uztverti? Būtu jāvērtē, vai un kā ne tikai bērna tiesību principi, bet plašākie cilvēktiesību principi ir ienākuši juridiskās izglītības programmās.

Lai varētu izprast bērna tiesību juridiskos aspektus, nepietiek ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma zināšanu, lai arī likumā ir nostiprināta progresīva un Latvijai visnotaļ nepieciešama pieeja bērnu tiesību aizsardzības jautājumam.

Pašlaik Eiropas juridiskā doma un prakse risina virkni jautājumu sakarā ar bērnu tiesību un interešu prioritāro raksturu un to, ko tas konkrēti nozīmē dažādās tiesību jomās. Jāņem vērā arī tas, ka bērna psiholoģijas izpratne strauji virzās uz priekšu un tās juridiskās pozīcijas, kuras tika nostiprinātas pagājušā gadsimta 80.gados, varētu arī vairs neatbilst citu zinātņu jaunākajām izpratnēm par bērnu un viņa pasaules uztveri.

Juridiskā izglītība, kā arī tālākizglītība Latvijā nedrīkst atpalikt no Eiropas svarīgajām tiesību diskusijām vai arī tām pieskarties tikai fragmentāri.

Globalizācija ir ikdiena, un viens no tās pozitīvajiem pienesumiem ir starptautisko cilvēktiesību un Eiropas cilvēktiesību sistēmas lielā ietekme uz katras valsts tiesību sistēmu. Latvija pieder un arī veido Eiropas kopējo vērtību sistēmu, kurā cilvēktiesībām ir centrālā vieta. Eiropas valstu universitāšu juridiskās izglītības programmas ir mainījušās pēdējo 20 gadu laikā. Tās tiesību nozares, kuras vēsturiski ir tikušas uzskatītas par izteikti nacionālām, globalizācijas procesu un diskursa rezultātā kļūst ”internacionalizētas”.

Piebildīšu – šie procesi nenozīmē, ka nepaliktu vieta nacionālo tiesību vēsturei un nacionālo tiesību specifikai. Tomēr Latvijā piedāvātajai juridiskajai izglītībai ir jānodrošina kā minimums sistemātiska un integrēta cilvēktiesību komponenta apmācība ne tikai klasiskajās publisko tiesību nozarēs, bet arī krimināltiesībās un civiltiesībās. Šāda juridiskā izglītība ir nepieciešama valsts kvalitatīvākai funkcionēšanai. Būtu vērtīgi, ja mediji, īpaši sabiedriskais medijs, vairāk analizētu un runātu par juridiskās izglītības un tiesību piemērošanas prakses kvalitāti jeb par to, kā tad mums veicas ar tiesiskas valsts stiprināšanu.

Autore Ineta Ziemele, PhD (Cantab.), ir Rīgas Juridiskās augstskolas profesore un Satversmes tiesas tiesnese.