Spēļu laukumi ir bērnu attīstībai, nevis traumām

Rīgas skolu direktori saņēmuši rīkojumu ārpus mācību laika skolas sporta laukumos ielaist apkārtnes jauniešus sportot

Rīgā arvien vairāk tiek izbūvēti kvalitatīvi un mūsdienīgi bērnu rotaļu laukumi. Retāk redzamas vecās sarūsējušās un pussalūzušās padomju laiku bleķa šūpoles un citi rīki, kas apdraud bērnu veselību. Jauno spēļu laukumu un aprīkojuma izveidē izmantoti mūsdienīgi un drošāki materiāli. Paši izklaides veidi ir bērniem interesantāki un fiziskajai attīstībai noderīgāki.

Tajā pat laikā arī vairāki mūsdienīgie spēļu laukumi nav pietiekami droši un ir steidzami jāveic uzlabojumi, kas neprasa lielu darbaspēka un finanšu ieguldījumu.

Bērni un viņu vecāki ir iemīļojuši jauno Grīziņkalna rotaļu laukumu ar tā izklaides iespējām un inovatīvajiem risinājumiem, piemēram, nogāzi, kas paredzēta bērniem, lai rāptos augšā, izmantojot nogāzes segumā iestrādātos turekļus. Tomēr šī nogāze ne vienmēr tiek izmantota atbilstoši tās izbūves nolūkam, jo jaunieši bieži izklaidējas, braucot lejā ar riteņiem, skrituļslidām un skrituļdēļiem. Nerunājot par to, ka sarkanais, mīkstais segums nav paredzēts tādām aktivitātēm un, tā turpinoties, tas drīz tiks saplēsts, šāda nogāzes izmantošana noteikti apdraud jauno cilvēku veselību. Krītot var iegūt gan smagas mugurkaula, gan galvas un citas traumas.

Aplūkojot Grīziņkalna rotaļu laukumu, gan jāatzīst, ka nav redzama neviena norāde, informatīva vai aizlieguma zīme, kas brīdinātu, kam šāda nogāze ir domāta, ko tajā vajadzētu darīt, bet ko nedrīkst.

Kā lai jaunietis ar skrituļdēli zina, ka pa šo nogāzi braukt nedrīkst, ka tas ir veselībai un pat dzīvībai bīstami, ja neviena norāde par to neliecina? Nav arī informācijas par ieteicamo bērnu vecumu, kam šī vai cita izklaide ir paredzēta.

Līdzīga situācija ir jaunizveidotajā bradāšanas baseinā un rotaļu laukumā Ziedoņdārzā, kur pie pašiem objektiem nav skaidrojošas informācijas. Piemēram, kā lai vecāki zina, ka baseins ir domāts bērniem bradāšanai karstā laikā, ja pie tā nav attiecīgas informācijas? Varbūt, ka par neatļautu bradāšanu publiskā vietā var vēl saņemt kādu sodu no pašvaldības policijas? Arī pie rīkiem rotaļu laukumā nav informatīvi bērnu vecuma ierobežojumi, lai, piemēram, mazajiem paredzētās šūpoles neizmanto vienlaicīgi vairāki pusaudži, kas ātri vien novedīs pie salauzta rīka.

Bērnu drošības nolūkos nepieciešams gan pieminētajās, gan citās izklaides vietās, piemēram, Lucavsalā, izvietot informatīvas plāksnes, kam izklaides rīki domāti, kāda vecuma bērniem un ko ar tiem darīt nedrīkst. Protams, būs jaunieši, kas ierobežojumus pārkāps. Nesen Lucavsalā novēroju, ka maziem bērniem domātajās šūpolēs šūpojas seši pusaudži, bet divi vēl šūpina un tad lec virsū pārējiem. Šādā gadījumā informatīvās zīmes nelīdzēs, bet nepieciešama pašvaldības policijas iejaukšanās. Nevaram prasīt no policijas nepārtrauktu atrašanos spēļu laukumos, tomēr tos biežāk iekļaut savos pārbaudes maršrutos gan. Turklāt plašāk ir jāizmanto videonovērošanas iekārtas, kuras operatīvi informētu pašvaldības policiju par steidzamas ierašanās nepieciešamību.

Jauniešu uzkavēšanās mazajiem domātajos rotaļu laukumos ir cieši saistīta ar brīvā laika pavadīšanas iespēju, it īpaši vasarā. Nesen Rīgas skolu direktori ir saņēmuši rīkojumu ārpus mācību laika ielaist skolas sporta laukumos apkārtnes jauniešus, kuri vēlas sportot. Apsveicami, sen jau vajadzēja!

Tomēr ne visām skolām šis rīkojums patīk, jo tādā gadījumā skolu vadībai ir jānodrošina uzraudzība, un kādam dežurantam ir jāseko līdz notiekošajam. Vieglāk taču aizslēgt vārtus, nevienu neielaist un lepoties ar labi saglabātu laukumu. Arī patlaban pie daudzām skolām ieejas vārti ir aizvērti, taču ne aizslēgti. Kā lai jaunieši zina, ka ir iespēja uzspēlēt basketbolu vai ko citu, ja vārti ir ciet un nav nekādas norādes, ka sporta laukums ir atvērts, kādā laikā to drīkst izmantot. Tāpat būtu jāizvieto arī kārtības noteikumi, lai precīzi būtu skaidrs, ko drīkst, bet ko ne.

Nepieciešams apkopot informāciju un publiskot apkaimju mērogā, kuru skolu laukumos un kurā laikā jaunieši var nodarboties ar sportu. Rīgas domei būtu jāsamazina nomas maksa bērnu un jauniešu sporta klubiem par sporta laukumu izmantošanu bērniem, kuri trenējas futbolā un citos sporta veidos.

Skolām plašāk jāizmanto savu sporta laukumu iespējas, piemēram, pašiem organizējot vasaras sporta nometnes ar nodarbībām, ēdināšanu un bērnu uzraudzību. Saprotams, tas nav iespējams bez maksas, tomēr daudzi vecāki labprāt samaksās saprātīgu cenu, lai bērns nodarbotos ar sportu, būtu paēdis un uzraudzīts, nevis vecāku darba laikā bezmērķīgi klīstu pa mazu bērnu spēļu laukumiem vai kur citur.

Praktizējoties Čikāgā, dzīvoju studentu pilsētiņā un novēroju, ka tajā ir četri basketbola laukumi, kuri nekad nav tukši, jo studenti tos regulāri izmanto. Daudz tuvāk Rīgai, Mārupē, jauniešiem ir regulāras iespējas izmantot skolas sporta laukumu, tur notiek gan organizētas sacensības, gan pašu jauniešu rīkoti turnīri, un skolas dežurants rūpīgi seko notikumiem un nepieļauj nekārtības.

Analizējot statistikas datus, redzams, ka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mediķi bērniem ar dažādām traumām visvairāk palīdzējuši tieši pavasara un vasaras mēnešos. 2012.gadā palīdzība tika sniegta 21 125 bērniem, kuri guvuši dažādas traumas, 2013.gadā – 23 477 bērniem, savukārt pērn, 2014.gadā – 20 826 bērniem. Vidēji 10% bērnu no kopējā skaita gūst ļoti nopietnas traumas, kas prasa ārstēšanos slimnīcā un ilgāku atlabšanu. 54% no traumām ir gūtas mājas apstākļos, 15% – brīvā dabā, 8% – skolā, 7% – transportā vai satiksmes zonā un 16% – cituviet. Tāpēc ar bērniem ir rūpīgi jāpārrunā aktīvās atpūtas iespējas, jo, laikus novērtējot situāciju un paredzot riskus, gandrīz visos gadījumos būtu iespējams pasargāt bērnu no traumām.

Autors ir Rīgas domes deputāts, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs, Vienotība