Vai Latvijas mērķis ir būt “apakšuzņēmēju” valstij?

Mums katastrofāli pietrūkst lielo globālo ražotāju filiāļu Latvijā

Globālo investoru skats uz biznesa Eiropas karti beidzas ar Polijas robežu, viņus neinteresē Baltija, pat nerunājot par tik mazu valsti kā Latvija. Diemžēl šāds ir mans secinājums pēc vairāku šai pavasarī notikušo forumu un konferenču apmeklēšanas, kā arī tiekoties ar pasaulē ietemīgāko investīciju kompāniju pārstāvjiem.

Ko varam piedāvāt investoriem?

Globalizācija, tehnoloģijas, demogrāfija – patlaban ir pasaules galvenie ekonomikas virzītājspēki. Ja mēs reāli paskatāmies uz situāciju Latvijā, nekas no tā nav Latvijas virzītājpamata sarakstā. Tehnoloģijas – pasaules lielie spēlētāji tehnoloģiju jomā uz tik mazu tirgu kā Latvija skatās kā uz “pirmo pakāpienu”. Demogrāfija mūsu valstī ir tikai ar mīnusa zīmi. Globalizācija ir viena no ekonomikas attīstības tendencēm, kuru neizmantojam. Un jautājums, vai spējam savā valstī zīmolu gigantiem piedāvāt tādus nosacījumus globalizācijas kontekstā, lai viņi būtu ieinteresēti paskatīties uz mūsu pusi?

Protams, savu artavu Baltijas valstu investīciju pievilcības apšaubīšanā piemetis arī konflikts Austrumu kaimiņvalstīs. Krievijas un Ukrainas konflikts investoriem liek piesardzīgi raudzīties uz reģionu kopumā, turklāt Latvijas ekonomika jau sāk saskarties ar spiedienu, kas rada nestabilitāti valsts ekonomikā arī investoru acīs.

Patlaban ekonomiskā situācija Latvijā ir izdevīga tikai lokālajiem zīmoliem, kuri šeit jau ir iekarojuši stabilu tirgu un nākotnē to galvenais uzdevums ir noturēt savu tirgus daļu vai par dažiem procentiem to vēl palielināt. Zīmoliem, kuri ir jau sen iekarojuši savu vietu zem saules Latvijas vai Baltijas mērogā.

Taču Latvijas valsts kopējai ekonomiskajai attīstības scenārijam šī situācija ir neapskaužama un to mainīt iespējams, tikai mainot domāšanu un izpratni politiskajā līmenī. Runa ir par politisko gribu un iesaisti. To pierāda arī mūsu kaimņvalstu pieredze, kuru politiķi un lēmuma pieņēmēji “nekautrējas” sēdēt pie viena galda ar investoriem, piedāvājot pēdējiem īpašos nosacījumus, tādejādi veicinot viņu lēmumu par labu savai valstij.

Investori, kurus satikām Parīzē Globālajā industrijas un loģistikas konferencē, mums jautāja, kas ir mūsu valsts piedāvājums. Ar ko mēs esot labāki kā Lietuva vai Igaunija? Skaidras atbildes uz šo nav, jo visi mūsu nosauktie plusi, salīdzinot ar kaimiņvalstu piedāvājumu, nepārvēršas par izvēles priekšnosacījumu.

Ja Igaunija reinvestēto peļņu neapliek ar nodokļiem, kāpēc “peļņa” jāatstāj Latvijā? Tieši šis ir viens no argumentiem, kāpēc Skandināvijas ražotāji kā loģistikas valsti izvēlas Igauniju. Turklāt konkurence ar savām kaimiņvalstīm ir ļoti šaurs skatījums, jo Eiropas kontekstā Latvijai un Baltijai kopumā ir jākonkurē ar tādām valstīm kā Polija, Čehija, kurās ir ļoti augsta biznesa aktivitāte, kā arī Ungāriju, Rumāniju, Slovākiju un citām Centrāleiropas valstīm.

Latvija ar labāku piedāvājumu, nodokļu politiku un citām priekšrocībām spētu pārvilināt daļu no uzņēmumiem, kuri nav skaidri izlēmuši par sava biznesa ģogrāfisko lokāciju. Taču Latvijai pietrūkst politiskās gribas un ieinteresētības. Pietrūkst politiskās un uzņēmējdarbības izpratnes kompetences, lai spētu panākt rezultātu.

Politiskajā dienaskārtībā – pasaulē nozīmīgu ražotāju piesaiste

Tikai privātā uzņēmēja spēkos nav pievērst pasaules globālo uzņēmumu interesi, jo pēdējiem ir jājūt, jādzird un jāredz, ka valsts vārda tiešā nozīmē stāv aiz šā uzņēmēja un rada tam stabilitātes sajūtu. Jebkurā gadījumā privātā uzņēmēja skats uz globālo zīmolu saistīts ar samērā šauru “savu” skatījumu un ieinteresētību, spējot piedāvāt tam ļoti koncentrētu sadarbības redzējumu.

Mums katastrofāli pietrūkst lielo globālo ražotāju filiāļu Latvijā, un šādu zīmolu piesaistei vajadzētu kļūt par politiskās dienaskārtības prioritāto jautājumu. Ražotāju, kas pulcētu ap sevi desmitiem vietējo ražotāju, radot darba vietas, infrastruktūru utt. Šādu ražotāju piesaiste būtu ātrākais veids, kā attīstīt jaunu ražošanas platformu Latvijā, kas savukārt veicinātu jaunu ražotāju attīstību.

Tagad Latvijas ražotāji ir “apakšuzņēmēju” ražotāji – ražojot, kādam globālam uzņēmumam, kurš dienas beigās uzliek savu zīmolu un savu pievienoto vērtību. Taču risinājums, kas varētu padarīt valsti konkurētspējīgāku, ir pašu uzņēmēju tēla un spēcīgāku zīmola radīšana.

Patlaban Latvijas ražošanas uzņēmumiem šādu ambīciju nav un bieži uzņēmumi, kas ir spējīgi ražošanā savu produkciju pārdot, to dara zem lielo uzņēmuma zīmoliem. Piemēram, tādiem kā IKEA. Protams, lielais zīmols ir tas, kas rezultātā nopelna, līdz ar to Latvijā mītošais uzņēmējs saņem daudz mazāku peļņas procentu un Latvijas valsts faktiski tik, cik pati ieguldījusi.

Vai šādi mēs spēsim pierādīt, ka arī Latvija pasauli var pārsteigt ar savu Skype?

Autors ir „NP Properties” biznesa attīstības un pārdošanas direktors