Izkāpis no skapja. Beidzot un publiski

Kāpēc man „apnika” Kārļa Streipa „dominēšana” kā vienīgajam homoseksuālajam vīrietim Latvijā

Mani sauc Tālivaldis Kronbergs un esmu homoseksuāls. Jā, jūs izlasījāt precīzi – tā nav „drukas kļūda”, „baumas” vai „mēness paasinājums”. Un, ticiet vai nē, homoseksuāls esmu bijis visus jau teju 40 savas dzīves gadus, vismaz to apzinājies no tīņa gadiem noteikti.

Jā, es gadiem ilgi klusēju un ar to nelepojos. Dažreiz izlikos par „pareizu” un spēlēju „pareizu dzīvi”. Dažreiz izlikos nedzirdam mājienus. Bet tagad man „piegriezās” klusēt un klausīties vārda tiešā nozīmē stulbības par sevi pašu un citiem homoseksuāliem cilvēkiem. Esmu homoseksuāls, un, tavu brīnumu, Zeme turpina griezties.

Kāpēc tieši tagad izlēmu „izkāpt no skapja”? Vispirms jāprecizē mērogi. Jebkura homoseksuāla persona „izkāpj no skapja” vispirms pati sev, tad „izkāpšana no skapja” notiek tuvākajiem (vai nu ģimenei, vai draugiem, vai visiem reizē). Un savā ziņā ar to pietiek.

Taču man „apnika” Kārļa Streipa „dominēšana” kā vienīgajam homoseksuālajam vīrietim Latvijā. Labi, ne gluži vienīgajam. Maizi ēdam katru dienu, televizoru daudzi skatās katru dienu, mūziku klausāmies arī gandrīz katru dienu. Tātad homoseksuālu cilvēku klātbūtne mūsu ikdienā nav pārsteigums. Tieši tāpēc ir jautājums, kāpēc Latvijas sabiedrība arvien tolerē homofobiju, ja homoseksuālu cilvēku radītos „produktus” patērē ik dienu? Kāpēc situācijās, kad žurnālisti intervijām meklē homoseksuālus cilvēkus, arvien ir situācijas, ka tādus tikpat kā nav iespējams „atrast” vai „pierunāt” piedalīties intervijās? Vai atbilde nevarētu būt bailes?

Tad, manuprāt, tas nav nekāds joks, ja dzīvojam sabiedrībā, kurā pieaugušam vīrietim vai sievietei ir bailes „izkāpt no skapja” un atzīties savā homoseksualitātē. Tā ir nelaime mums visiem, ka cilvēkiem ir jādzīvo dubulta dzīve… Tāpēc nebrīnīsimies, ka gada laikā atkal aizbrauks vesels ciems vai kādā „indeksā” atpaliksim no citām valstīm… Kādu sabiedrību sēsim, tādu arī indeksēsim…

Tā kā daļa no manas līdzšinējās dzīves ir bijusi saistīta gan ar brīvprātīgu, gan apmaksātu darbošanos kristīgās organizācijās un aktivitātēs, tad kāds vārds bilstams arī Latvijas kristiešiem. Vismaz tiem, kurus pazīstu, un tiem, kuri ir gatavi ieklausīties. Esmu kristietis no 13 gadu vecuma un zinu, ka neviens nav pilnīgs. No dzimšanas mūsos klātesošo nepilnību atzīst gan tie, kas tic vārda visplašākajā izpratnē, gan tie, kas netic tikpat plašā vārda izpratnē. Rindas pie ārstiem un dažādiem terapeitiem to labi parāda – esam labojami un pilnveidojami.

Lai arī daudziem kristiešiem ir labi nodomi (piemēram, kā glābt dvēseles, rūpēties par nabagajiem, „uzturēt” tikumību), dažbrīd pārņem šausmas par to, ko kristieši runā un dara attiecībā gan uz ticīgiem, gan neticīgiem homoseksuāliem cilvēkiem. Vai tiešām Tas, kuram jūs ticat, ir palicis pagātnē un nav klātesošs arī tagad? Ja tā, tad tiešām var atsaukties uz visa veida pēc iespējas vecākiem svētiem tekstiem un nolādēt, sunīt un pamest pilsētu, lai tālāk no „nelabā”. Bet ja Tas, kuram ticat, ir klātesošs šeit un tagad? Ko Viņš jums saka? Un ko jūs Viņam atbildat?

Daudziem noteikti jau radies jautājums: „Un kas no tā?” Atbilde: „It kā nekas.” Ja esat latviski saprotošs lasītājs Rietumeiropā, ASV vai kādā citā valstī, kurā diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata ir aizliegta un sabiedrības nosodīta parādība, par likuma sargu prevencijas darbu šajā jautājumā pat nerunājot, tad it kā nekas.

Taču. Vai jūs uzskatāt, ka Latvijā publiski atzīt savu homoseksualitāti ir ikdienišķa un droša parādība? Vai tieši jūs esat tas darba devējs, kura darbinieks, atklājot savu seksuālo orientāciju, nezaudēs darbu? Vai jūs esat tieši tas kristietis, kurš, lasot ar naida runu pārsātinātus komentārus, cenšas oponēt un sludina iecietību un tuvākmīlestību? Vai jūs esat tieši tas homoseksuālais sabiedriskā vai komerciālā medija žurnālists, kurš ir gatavs demokrātijas vārdā beidzot „izkāpt no skapja”? Vai varbūt jūs esat tieši tas heteroseksuālais draugs, kurš ir gatavs gan vārdos, gan darbos publiski iestāties par sava homoseksuālā bērnības drauga stāvokli sabiedrībā? Vai jūs arvien uzskatāt, ka arī publiski būt homoseksuālam Latvijā „tāds nieks vien ir”? Vai jūs arvien vēl uzdodat jautājumu: „Un kas no tā?”

Piebilde Nr.1. Fotogrāfijā esmu redzams es, Tālivaldis Kronbergs – fotogrāfija nav uzlabota fotošopā vai atrasta kādā maksas vai bezmaksas resursā kā anonīma ilustrācija tekstam. Vai tam, ka esmu homoseksuāls, un tam, ka tā ir mana fotogrāfija, ir kāda nozīme? Šoreiz nozīme ir visam.

Piebilde Nr.2. Daudzi Latvijā arvien dzīvo pagātnes teoriju un mītu par seksualitāti iespaidā. Varu šos cilvēkus saprast, bet cik ilgi man tas būtu jāakceptē? Ja nevēlaties mainīties, tad nemeklējiet vainu citos. Tāpēc informēju, ka mana seksuālā orientācija nav profesija vai īpašs dzīves aicinājums. Es to neizvēlējos, bet es to pieņemu. Varbūt stilistiski tas ir nevietā, tomēr uzreiz informācija visiem oponentiem – es neesmu slims. Vismaz ne Pasaules Veselības organizācijas izpratnē. Ja jums ir citi informācijas avoti, tad tā ir jūsu izvēle. Tas arī kontekstā ar teju vai „mūžīgo” tematu gan Latvijas mediju slejās, gan komentāros, ka, lūk, no homoseksualitātes var „izārstēties”, „izdziedināties” vai citādi „tikt galā”. Nevar gan. Nemāniet paši sevi.