Odijāra filma ir imigrantu integrācijas sistēmas kritika
24.maija vakarā noslēdzās Kannu kinofestivāls. Ja vēl pirms nedēļas šo festivāla gadskārtu dēvēja par “gadu, kad uz sarkanā paklāja tika aizliegti “pašiņi”” vai “gadu, kad tika godināti sieviešu sasniegumi kino”, tagad šis pavisam oficiāli ir Žaka Odijāra gads. Viņa sociālā drāma “Dīpans” (“Dheepan”) saņēma festivāla galveno balvu – Zelta palmas zaru.
Stāstu par titulvaroņa, izbijuša tamilu kareivja emigrāciju uz Franciju, raksturo Odijāra spilgtais reālisma un sociālo strāvojumu stils. Lai gan Odijārs neatlaidīgi turpina apgalvot, ka savos kinodarbos politisko nostāju nepauž, integrācijas sistēmas kritika ir acīmredzama – uz Franciju atceļojušo imigrantu izolācija un dzīve (piespiedu kārtā) līdzās sabiedrības kriminālajām aprindām lentē ir pretnostatīta titulvaroņa traģisma pilnajam liktenim Šrilankas konfliktu zonā: šāvieni, brutālas izrēķināšanās ir arī šķietami idealizētās Eiropas ikdiena.
Kadrs no filmas “Dīpans”. Publicitātes foto
Ar “Dīpanu” 63 gadus vecais Odijārs stilistiski turpina 2009.gada pērles “Pravietis” (“A Prophet”) noskaņu, sapludinot imigrācijas tēmu ar krimināldrāmas tēmu, tomēr vēstījums par trim cilvēkiem, kas robežas šķērsošanas vārdā ir kļuvuši par fiktīvu ģimeni, vairāk ir sociālās drāmas žanram piederīgs. Cilvēciska, empātiska un rezonējoša ar patlaban aktuālajām diskusijām par bēgļu kvotu tematiku lente ir izveidota bez ierastā dramatiskā sakāpinājuma, it kā vēlēdamies saglabāt maksimālu uzticību reālismam.
Lai arī nenoliedzami kvalitatīva, tā tomēr ir vismērenākā un ne nebūt ne unikālākā lente no talantīgā franču režisora nesenākās filmogrāfijas, līdz ar to diskutabls prestižā kinofestivāla uzvarētājs. Maz ticams, ka šis “klasiskais” sociālais kino individuāli, bez Odijāra iepriekšējo gadu, arī nesenās “Rūsa līdz kaulam” (“Rust and Bone”) “sasniegumiem” būtu nonācis par galvenās balvas piešķiršanu lemjošās žūrijas “redzeslokā”.
Atklājums
Taču, lai arī Kannu žūrijas (gadu no gada citu kino profesionāļu) lēmumi ir subjektīvi un nereti diskutabli, tie atšķirībā no pragmatiskā Oskaru dalījuma nav galvenokārt biznesa motivēti un vēl aizvien izceļ jaunus un no zvaigžņu statusa attālinātus talantus. Tā, piemēram, šogad pie festivāla nozīmīgās Grand Prix tika ungāru režisora Laslo Nemesa holokausta un dehumanizācijas drāma “Saula dēls” (“Son of Saul”) – autora debijas darbs.
“Mēs apzināti strādājām pret skaistumu,” stāstot par filmu un tajā panākto reālisma un destrukcijas atmosfēru, kādā intervijā minēja režisors, nereti dēvēts par tautieša, art-house kino klasiķa Bēlas Tāra protégé. Nemesa filma tik tiešām ir svaigs vēstījums par daudz atspoguļotu tēmu – tā ar godīgu iejūtību un bez manipulatīva dramatisma iedziļinās nāves nometņu posta atstātajā iespaidā uz ieslodzītajiem.
Lauri frančiem
Savdabīgs un tomēr franču kino ļoti labvēlīgs lēmums šogad ir vērojams balvu par aktierdarbu sadalījumā. Labākās aktrises balva tika piešķirta gan franču aktrisei Emanuelai Berko par darbu Maivenas (atcerieties paskarbo sociālo drāmu “Policija”) filmā “Mans karalis” (“Mon Roi”), gan amerikānietei Rūnijai Marai par lomu Toda Heinsa elegantajā Patrīcijas Haismitas romāna ekranizācijā “Kerola” (“Carol”). Berko balva gan vairāk izskatās pēc veida, kā atzīmēt faktu, ka viņas nopelns ir arī festivālu atklājušās filmas “Ar augstu paceltu galvu” (“La Tête haute”) režija, nevis taisnīga izcilas aktierspēles godināšana.
Kadrs no filmas “Kerola”. Publicitātes foto
Maķenīt skumji, ka šogad, kad festivāls ir pasludināts ritam zem “year of la femme” zvaigznāja, Palmas zaru saņem Berko. Par darbu telenovelei līdzīgā, histēriskā drāmā, kuras varone ir “atkarīga” no gluma egoista, nevis Keita Blānšeta par inteliģento un emocionālo titullomu Toda Heinsa izcilajā “Kerolā” – smeldzīgā stāstā par viendzimuma attiecībām 50. gadu ASV.
Ar ovācijām un skaļiem aplausiem sagaidītā ziņa par balvu franču aktierim Vensānam Lendonam par darbu filmā “Tirgus likums” (“La loi du marché”) iezīmē šāgada Kannu tendenci – balvu sadalē dot priekšroku nelielākiem Eiropas darbiem, nevis ar skaļu vērienu un plašu atvēzienu apveltītām Holivudas produkcijām. Par to tīri cilvēcisks prieks – skaidrs, ka Makbetu pārliecinoši nospēlējušais Maikls Fasbenders vēl tiks pie gūzmas “trofeju”, kamēr starptautiskajos “ūdeņos” mazpazīstmajam Lendonam šī balva ir patiess un pelnīts novērtējums, kas aktieri apbalvošanas ceremonijā aizkustināja līdz asarām. Viņš Stefana Brizē, acīmredzami brāļu Dardēnu stila iedvesmotajā filmā, ar trauslu iznesību nospēlēja kulšanos pa darba meklējumu “džungļiem”.
Sinefila našķi
Kannu kinofestivāla kā kino gardēžu svētku reputācija visjaušamākā ir režijas un scenārija kategorijās. Uzvarējušās lentes ir, attiecīgi, trīs ar pusi desmitgades ilgu karjeru pieredzējušā taivāniešu režisora Hou Hsiao Hsiena “Slepkava” (“The Assasin”” un meksikāņu autora, skaudrās drāmas par bērnu nežēlību “Pēc Lučias” (“After Lucia”) režisora Mišela Franko darbs “Chronic”.
Taivaniešu režisora lente sinefilu aprindās, šķiet, ir vissiltāk uzņemtā konkursa programmas “dalībniece”. Režisoram raksturīgajā rimtumā ieturētā filma ir vizuāli poētisks, taču sižetiski lakonisks vēstījums par IX gadsimta Ķīnas augstmaņu intrigām. Cēli un kinematogrāfiski pasakaini, taču salta skatīšanās pieredze, ja nedalāt tīksmi par kinovalodas dzidrību un vizuālo poētismu.
No klasiska naratīva pēc 2012.gadā Kannās izrādītās “Pēc Lučias” ir atvadījies arī Franko, kura jaunākā un pirmā angļu “mēlē” uzņemtā filma “Chronic” ir vēstījums par kādu slimnieku kopēju, kurš, kā izrādās, “no saviem slimniekiem ir tikpat atkarīgs kā tie no viņa”. Stāsta ziņā ļoti brīvi interpretējama un bez konkrētas virzības, filma ir padrūma, draudīga psiholoģiskā drāma, kas beidzas tikpat negaidīti kā sākusies. Jāsaka, ka Franko iepriekšējais, dramatiski intensīvais veikums bija cita kalibra un atmiņā paliekošāka kino pieredze.
Man diemžēl nepalaimējās redzēt grieķu režisora Jorgosa Lantimosa (Savulaik “Arsenālā” izrādītais “Acu zobs”) distopisko komēdiju un žūrijas balvas laureāti “Omārs” (“The Lobster”), taču stāsts par vientuļnieku “pienākumu” satikt savu otro pusīti 45 dienu laikā, pretējā gadījumā riskējot tapt pārvērstam dzīvniekā, skan gana neprātīgi, lai to gribētu novērtēt savām acīm. Turklāt vēl aktieru ansamblis – Reičela Veisa, Džons Reilijs, Kolins Farels…
Diezin vai šis festivāla gads ieguls vēsturē kā kaut kas absolūti vienreizējs – konkursa programma 19 filmu sastāvā šogad ar atsevišķiem (un galvenokārt apbalvotiem) izņēmumiem salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem ir ļoti “piezemēta” – bez tāda vēriena darbiem kā 2013.gada skandalozā laureāte “Zils ir vissiltākā krāsa”, 2012.gada Hanekes tour de force “Mīlestība” (“Amour”) un citas…
Komentāri (20)