Centrālās bankas drukā izaugsmi un riskus

Eirozona uzrāda patīkamus pārsteigumus, pat neskatoties uz problēmām ar Grieķiju

Šogad globālās ekonomikas attīstību turpina pluinīt pietiekami spēcīgi sānvēji. Izaugsmi gandrīz pilnā mērā nodrošina centrālo banku rīcība, kura veido negatīvu procentu likmju un obligāciju ienesīguma vidi, kā arī veic milzīga apjoma aktīvu uzpirkšanu. Tomēr šāda politika nav pilnībā bez riska un rodas jautājumi par inflācijas mērķēšanas politikas efektivitāti.

Daļēji auksto laikapstākļu dēļ ASV izaugsme, kas kopumā apliecina ekonomiskās izaugsmes potenciālu, īslaicīgi ir sabremzējusies. Tikmēr vājuma pazīmes uzrādās strauji augošajās ekonomikās. Ķīna mērķtiecīgi rīkojas, lai atrastu politikas pasākumus, kas samazinās jaudas pārpalikumu ekonomikā, stabilizēs aktīvu tirgu un pārkārtos ekonomiku.

Pozitīvus pārsteigumus, par spīti problēmām Grieķijā, ir spējusi uzrādīt eirozona. Eiropas Centrālās bankas (ECB) stimulējošā politika ir negaidīti ātri atsaukusies optimisma un inflācijas gaidu pieaugumā, stabilizējot visas Eiropas perspektīvas. Neskatoties uz sarežģītām izmaiņām galveno globālās izaugsmes virzītāju vidū un naftas cenas stabilizēšanos ap 60-70 ASV dolāriem par barelu, globālās izaugsmes temps tuvākajā laikā uzlabosies. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) valstu IKP kāpums paātrināsies no 1,9% 2014.gadā līdz 2,7% nākamgad.

Pasaules monetārā sistēma tuvākajā laikā kļūs arvien stimulējošāka. Lēnākas izaugsmes un zemas inflācijas ietekmē vairākās strauji augošajās ekonomikās procentu likmes var tuvoties attīstīto valstu līmenim. Monetārā politika dzen aktīvu cenas un parādus sasniegt jaunus rekordus un atstāj nozīmīgu ietekmi uz valūtu kursiem. Šāda rīcība balsta izaugsmi un inflāciju eirozonā un Japānā, bet Ķīna un ASV var reaģēt ar jauniem stimulēšanas pasākumiem vai lēzenāku procentu likmju palielināšanu.

Zemas inflācijas vide pasaulē turpinās dominēt. Pamazām agrākais naftas cenu kritums izzudīs no divpadsmit mēnešu rādītājiem, kā dēļ inflācija, sekojot naftas cenām, var piedzīvot atsitienu. Inflācijas attīstības tendences noteiks īstenotās monetārās politikas efektivitāti, respektīvi, tās ietekmi uz pieprasījumu, globālo jaudu noslodzi, kā arī peļņas pieaugumu. Centrālās bankas un valdības dažādās valstīs, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā, Japānā, ASV un Zviedrijā kā lielu problēmu saredz vājo atalgojumu pieaugumu. Agresīvā monetārā politika audzē aktīvu cenas un parādsaistības, bet pietiekami neveicina patēriņa un investīciju pieaugumu.

SEB bankas un Starptautiskā Valūtas fonda analīze liecina, ka pastāv dažādi faktori, kas kavē potenciālo izaugsmi apstākļos, kad saglabājas liels globālo jaudu pārpalikums. Bez monetāro stimulu pielietošanas, izaugsmes stiprināšanai nepieciešams daudz lielāks fiskālās un makroekonomiskās politikas pasākumu atbalsts. Citādi tiek radīti nesamērīga riska uzņemšanās apstākļi, kas noved pie nepareiza cenas novērtējuma, un attiecīgi nepareizas resursu sadales.

Negatīvu procentu likmju politikas iznākums ir grūti nosakāms un raisa jautājumus par inflācijas mērķēšanas politikas efektivitāti. Vēsturiskā saistība starp deflāciju un izaugsmi ir ierobežota, kas var liecināt, ka agresīva monetārā politika kā atbilde uz piedāvājuma puses veicinošu inflācijas izsīkumu nav pašsaprotama. Tāpat novērojamā labklājības pārdale diezin vai saskan ar sākotnējo inflācijas mērķēšanas politikas ieceri – palielināt stabilitāti un paredzamību ekonomikā.

Federālo rezervju sistēmai (FRS) politika ir finanšu tirgus un citu centrālo banku uzmanības epicentrā. ASV apliecina ekonomiskās izaugsmes potenciālu 3% apmērā. Sagaidāms, ka labs reālo ienākumu un aktīvu cenu kāpums, un krītošs bezdarbs paātrinās privātā patēriņa pieaugumu. Pastāv arī kapitāla izdevumu augšupejas iespēja. ASV IKP šogad pieaugs par 2,7% un 3,2% 2016.gadā.

FRS ir sarežģīta uzdevuma priekšā un, sagaidāms, ka tā koncentrēsies uz resursu noslodzes līmeni ekonomikā, pat neskatoties uz līdzšinējo lēno algu pieaugumu. Pirmais procentu likmju kāpums ir sagaidāms septembrī. Patlaban FRS stratēģija ir novirzīt uzmanību no pirmā likmju palielināšanas termiņa noteikšanas un tā vietā koncentrēties uz piesardzīgu likmju celšanas ciklu, cita starpā norādot, ka neitrāls galvenās likmes līmenis ir 2,5%, salīdzinot ar agrākajiem 4-4,5%.

Eirozona uzrāda patīkamus pārsteigumus, pat neskatoties uz problēmām ar Grieķiju. Būtiski atzīmēt, ka pēdējā laikā ir pieaugušas inflācijas gaidas. Eirozonas IKP 2015.gadā pieaugs par 1,7% un 2,1% 2016.gadā.

Vājāks eiro, zemākas enerģijas cenas, zemas procentu likmes un augošās aktīvu cenas veicina izaugsmi, jo īpaši Vācijā, un tādējādi arī lielākajā daļā eirozonas, pat neskatoties uz smagnējo izaugsmi Itālijā un Francijā.

Strauji augošās ekonomikas tiks pakļautas nopietniem pārbaudījumiem, līdzko FRS sāks procentu likmju palielināšanu. Paredzams, ka šāds solis šajās valstīs sadārdzinās dolāros denominētos aizņēmumus, kas atsauksies patēriņā un ne tikai. Ekonomikas, kas var tikt pakļautas šādiem riskiem ir Brazīlija, Dienvidāfrika un Turcija. Krievijas mājsaimniecību reālie ienākumi krasi samazināsies, un valsts ekonomika šogad saruks par 4%. Tikmēr Ķīnas izaugsme turpina palēnināties, ko nosaka situācija mājokļu tirgū. Noteikto izaugsmes mērķi – “aptuveni 7%” būs ļoti grūti sasniegt.

Taču Ķīnas politikas veidotāji par notikumu attīstību nopietnas bažas neizrāda, jo ir pietiekami daudz iespēju fiskālo un monetāro stimulu piemērošanai, piemēram, samazinot procentu likmes un banku rezervju prasības. Ķīnas izaugsmes tempus apsteigs Indija, kas, pateicoties zemākai inflācijai un spēcīgām valsts finansēm, var rīkoties līdzīgi.

Ekonomikas perspektīvas Ziemeļvalstīs joprojām ir atšķirīgas. Naftas cenu kritums bremzē Norvēģijas izaugsmi. Rezultātā tiek samazināti kapitāla izdevumi, kā arī vājinās patērētāju pārliecība un situācija darba tirgū. Arī algu pieaugums izrāda vājuma pazīmes. Tas paver ceļu Norvēģijas CB samazināt procentu likmes līdz 1%.

Tikmēr šogad tiek sagaidīts labs Zviedrijas IKP pieaugums – par 3%, kaut mājsaimniecību piesardzība un augstais uzkrājumu līmenis var norādīt uz iedzīvotāju bažām par ekonomikas perspektīvām. Galvenie virzītājspēki ir mājsaimniecību patēriņš un aktivitātes pieaugums būvniecībā. Savukārt Zviedrijas svarīgākā eksporta tirgus – Vācijas atgūšanās, ļaus nostiprināt apstrādes rūpniecības atveseļošanos. Dānijā pēc nesenās krīzes mājokļu tirgū pieprasījums atkopjas, kā arī tās ekonomika gūst labumu no vājā eiro, zemajām procentu likmēm un augošajām mājokļu cenām.

Tikmēr Somija turpina saskarties ar izaicinājumiem. Ekonomikas rādītāji neliecina par drīzu atgūšanos. Izaugsmi nospiež gan strukturālas (izaicinājumi informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē), gan ekonomiskas (Krievijas pieprasījums) dabas problēmas. Somi cerības saista ar ekspansīvās monetārās politikas ietekmi, kā arī ar jaunās valdības spēju izlēmīgi rīkoties un izvairīties no pārlieku stingras fiskālās politikas.

Uz šī fona visās trijās Baltijas valstīs būs vērojams spēcīgs privātais patēriņš, ko balsta labs reālo ienākumu pieaugums.

Baltija uzrāda labu noturību pret krīzi Krievijas ekonomikā, un turpina veiksmīgi dažādot eksporta tirgus. Bet kapitāla izdevumu aktivitāte joprojām ir vāja. Tajā pašā laikā pieaug darbaspēka izmaksu spiediens, kas radīs pieaugošas problēmas konkurētspējai. Igaunijas ekonomika pamazām atgūstas no nesenās smagnējās situācijas. Tās IKP šogad palielināsies par 2,2% un 2,7% nākamgad. Latvija 2015.gadā piedzīvos izaugsmi pērnā gada līmenī, t.i., 2,4% apmērā un 2,7% 2016.gadā. Lietuvas izaugsme šogad mazliet palēnināsies, respektīvi, līdz 2,6%, bet nākamgad paātrināsies līdz 3,5%.

Kopumā vērtējot, Baltijas ekonomiku izaugsmes perspektīvas ir salīdzinoši pozitīvas. Izaugsmes potenciāla atraisīšanai būtiski ir veicināt investīciju aktivitāti un turpināt strukturālo reformu īstenošanu.

Autors ir SEB bankas ekonomists