21.gadsimta izaicinājumi Latvijas augstākajai izglītībai

Vajadzīgi ekonomiskie stimuli augstākās izglītības spēlētāju brīvprātīgām apvienībām

Ekonomiskā krīze radīja situāciju, kad sabiedrība sāka uzdot pamatotus jautājumus par Latvijas izglītības kvalitāti. Sabiedrības jautājumi ierobežota finansējuma apstākļos pārtrauca to relatīvo komfortu augstākās izglītības sistēmā, kas valdīja kopš 90.gadiem, liekot augstskolām pievērst lielāku uzmanības mūsdienu izaicinājumiem.

Globalizācija ir visbūtiskākais Latvijas augstskolu izaicinājums. Vidusskolu beidzējs „pieder” Eiropas izglītības telpai nevis ekskluzīvi kādai Latvijas augstskolai. Jauniešu vēlme iegūt visplašākās iespējas un zināšanas padara aizvien populārāku izglītības iegūšanu angļu valodā jau vidusskolā. Tieši šā iemesla dēļ vidusskolas beidzējs bieži ir gatavs studēt jebkurā Eiropas augstskolā. Turklāt dažādas ES pieejamās stipendijas, kā arī mācību programmas angļu valodā padara studēšanu ārzemēs arī finansiāli iespējamu, neatkarīgi no vecāku turības.

Pazūdot valstu robežām, Latvijas augstskolas tieši konkurē ar citām Eiropas augstskolām.

Lai atbildētu šim izaicinājumam augstskolām ir jāmaina izmaksu un kvalitātes attiecība visdrīzāk to darot abos virzienos – gan mazinot izmaksas, gan ceļot kvalitāti. Viens no veidiem, kā samazināt katra studenta izglītības izmaksas, ir palielināt to skaitu.

Samazinoties iedzīvotāju skaitam, vietējos studentus ārzemju studenti var aizstāt tikai tādā gadījumā, ja tiek piedāvāti starptautiski konkurētspējīgi izglītības pakalpojumi. Tas nozīmē, ka Latvijā ir jāveido tāda izglītības vide, kuru studētgribošie jaunieši arī no citām Eiropas valstīm meklē, atrod un izvēlas Eiropas izglītības tirgū.

Augstākā izglītība ir viena no viskonservatīvākajām jomām pasaulē, tādēļ tai arī ir visgrūtāk pieņemt lēmumus par būtiskām izmaiņām. Tomēr šā gadsimta izaicinājumi Latvijas augstākās izglītības sistēmai prasa konkrētu un radikālu rīcību jau tuvākajā laikā, t.sk.:

1. Akadēmiskas studiju programmas jāaizstāj ar profesionālām, kas nodrošina studiju praksi un profesionālas kompetences. Akadēmiskām programmām jāpastāv atsevišķās nozarēs, kas saistītas ar fundamentālām zinātnēm, valodas, vēstures un kultūras studijām.

2. Studiju programmu akreditācijā jārada finanšu stimuli starpaugstskolu, starpdisciplīnu un starptautisku studiju programmu izveidei. Šāda pieeja veicinās resursu konsolidāciju konkurētspējīgāku pakalpojumu radīšanai un strapnozaru inovāciju.

3. Vajadzīgi ekonomiskie stimuli augstākās izglītības spēlētāju brīvprātīgām apvienībām, lai ieviestu efektīvāku pārvaldi un labākus izglītības pakalpojumus.

4. Latvijas industrijas viedoklis par izglītības kvalitātes atbilstību darba tirgum ir kritisks. Lai nodrošinātu izglītības atbilstību tautsaimniecības vajadzībām, ar izglītību saistītajos lēmumos jāiesaista industrija. Konventu vai padomju stiprināšana ar nozares industriju pārstāvjiem, Senāta institūtam saglabājot akadēmisko jautājumu lemšanas tiesības, radītu dinamisku un labāku pārvaldību ar augstāku atbilstību darba tirgus vajadzībām.

5. ES fondi jāpadara pieejami augstākās izglītības iestādēm tiešo pakalpojuma „ražošanas” izmaksu segšanai, t.i. studiju vides un mācību infrastruktūras uzlabošanai. Par ieguldījumu pamata kritēriju jānosaka līdzfinansēt spēja un ekonomiskā atdeve, kas iepriekš netika prasīta, taču bez kuras pakalpojuma konkurētspēju būs grūti celt.

Augstākās izglītības sistēma ir eksportspējīga Latvijas tautsaimniecības nozare. Ik gadus vismaz četras no lielajām augstskolām – RTU, RSU, LU un „Turība” – kopā uzņem gandrīz 1000 ārzemju studentu. Vidējā studiju maksa 2500 eiro gadā Latvijas tautsaimniecībai piecu studiju gadu laikā nodrošinātu vairāk nekā 500 miljonus eiro lielu pienesumu. 

Neveicot nepieciešamās pārmaiņas, šī augstākās izglītības konkurētspējas priekšrocība lēnām saruks. Latvijas augstskolu nākotni noteiks mūsu spēja tikt galā ar augstākās izglītības globalizācijas izaicinājumiem.

Autors ir Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektors