Pretvēža gads

Kamēr cilvēki paši nepalīdzēs rūpēties par savu veselību, to nespēs izdarīt vislabākā veselības aprūpes sistēma

Veselības ministrija 2015. gadu nosaukusi par Pretvēža gadu. Šis jēdziens nāk vēl no Ingrīdas Circenes (Vienotība) laikiem, jo ministrei ļoti patika šādi kalendārismi. Pārmantojamība ministrijās ir svēta lieta, un Guntim Belēvičam (ZZS) līdz ar citām sasāpējušām problēmām nāksies priekšplānā virzīt rūpes par vēža agrīnu diagnostiku, ātru un adekvātu ārstēšanu, rehabilitāciju un, patīk vai ne, – neizārstējami slimu pacientu cieņpilnu aiziešanu.

Šis raksts nav paredzēts ministram – viņam Ārstu biedrība vēža problemātiku aprakstījusi visās tās finesēs. Šis raksts ir sabiedrībai, kurai arī jāzina, jāsaprot un jāpalīdz risināt sabiedrības veselības problēmas.

Sabiedrības apziņā vēzis joprojām ir fatāla slimība. Pacients, uzzinājis diagnozi, nereti pazūd no ārstu skatpunkta, metas ārstēties pie šarlatāniem, brīnumārstiem vai dzer draņķības, ko kā uzturbagātinātājus iesaka televīzija, radio, internets un žurnāls “Ko Ārsti Jums Nestāsta”. Gandrīz katrs atsaucas uz savu radinieku, kuru “ārsti jau bija norakstījuši”, bet brīnumdziednieks atgrieza atpakaļ darbā. Diemžēl neviens nekad man nav iedevis neviena šāda brīnumaini izdziedināta cilvēka telefonu vai adresi. Es pieļauju, ka ir iespējama onkoloģiskas slimības remisija, es pieļauju, ka kādam var būt diagnosticēts ļaundabīgs audzējs, kas tāds nav bijis. Un nevēzi neārsts var ļoti labi izārstēt. Un tik un tā – savā ilggadējā ārsta mūžā nevienu šādu pacientu neesmu sastapis.

XXI gadsimtā onkoloģija ir virzījusies uz priekšu milzu soļiem. Ļaundabīgā diagnoze mūsdienās nozīmē 5 vai 10 gadu dzīvildzi, bet bieži vien – slimības izārstēšanu pilnībā. Šā gadsimta vidū lielākā daļa onkoloģisko slimību diagnožu nozīmēs hronisku slimību – pilnvērtīgu garu mūžu, regulāri līdzestīgi ārstējoties.

Kaut arī man regulāri stāsta, ka onkoloģiskā saslimstība drausmīgi pieaug, ka patlaban esot riktīga vēža epidēmija, nevaru tam lāgā piekrist. Vienkārši šodien Latvijas iedzīvotāji dzīvo ilgāk (vidēji par 7,5 gadiem ilgāk nekā 1990.gadā), Latvijas sabiedrība ir reāli novecojusi arī tāpēc, ka jaunatne emigrē, bet vēzis lielākoties jau ir vecuma slimība – 90% onkoloģisko slimnieku ir vecāki par 50 gadiem.

Ar onkoloģiju viss it kā ir vienkārši – slimība, kas laikus diagnosticēta, ir vieglāk ārstējama, lielāka iespējamība to izārstēt pilnībā. Būtiskākais – pārbaudot riska grupas, atrast onkoloģisko slimību 1. vai 2. stadijā. Šo pasākumu sauc par skrīningu. Valsts skrīningu apmaksā, taču uzskata, ka skrīnings nozīmē nosūtīt vēstuli sievietēm, aicinot tās uz mamogrāfiju vai pie ginekologa paņemt citoloģisko uztriepi.

Patiesībā skrīningam vajadzētu ietvert arī rūpes par nelāgu atradi – kā slimnieci ar aizdomām par krūts vēzi vai dzemdes kakla vēždraudi iespējami ātri nosūtīt pie onkologa ķīmijterapeita, kā mūsdienās sauc onkologus, kā panākt, lai uz datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi nebūtu jāstāv pusgadu garā rindā.

Latvijā par visu skrīningu atbild viens NVD speciālists, kurš, protams, neko par katra slimnieka loģistiku nezina un neko palīdzēt nevar. Tomēr būtiskākais ir līdzestība – uz aicinājumu pārbaudīt krūtis vai dzemdes kaklu atsaucas aptuveni trešā daļa sieviešu, bet skrīninga efektivitāte vispār sākas ar 70%. Vēl sliktāk ir ar “slēpto asiņu” izmeklējumu, ko arī apmaksā valsts. Tas nozīmē pārbaudīt, vai nav zarnu asiņošanas, proti, pirmā zarnu vēža simptoma. Pieredze rāda, ka veikt izmeklējumu pēc vēdera izejas gatavi tikai 10% Latvijas iedzīvotāju.

Te arī pirmā atziņa – kamēr cilvēki paši nepalīdzēs rūpēties par savu veselību, to nespēs izdarīt vislabākā veselības aprūpes sistēma.

Kvotu sistēma Latvijā praktiski nedod priekšrocības onkoloģiskajiem pacientiem, kuriem vajadzīgi izmeklējumi ar datortomogrāfu vai magnētiskās rezonanses iekārtu, turklāt specializētu klīniku sastāvā. Sākotnēji par vēždraudi liecina minimāla atšķirība audu struktūrā, turklāt nereti šīs izmaiņas pamanāmas, tikai salīdzinot izmeklējumus ar dažu nedēļu starplaiku. Šā gada uzdevums Latvijas medicīnai būtu panākt, ka datortomogrāfiskus, magnētiskās rezonanses, bet gada otrajā pusē – arī pozitronu emisijas tomogrāfa izmeklējumus onkoloģiskajās klīnikās būtu iespējams veikt maksimāli ātri – ne ilgāk kā nedēļas laikā. Tas, protams, nozīmē, ka kvotas samazināsies citām slimnieku grupām, piemēram, muguras patoloģijām, jo naudas nudien diagnostikai vairāk nebūs.

Un tomēr – būtiskākais tagad būtu stiprināt primārās aprūpes dienestu. Šobrīd 76% visu apmeklējumu Latvijā notiek pie ģimenes ārstiem jeb primārās aprūpes speciālistiem, bet primārajai aprūpei tiek paredzēti 7% visa veselības aprūpes finansējuma. Nebūs ģimenes ārsta – nebūs laikus veiktas diagnostikas, loģisku nosūtījumu, nekādas aprūpes pēc ārstēšanās. Iespējams, tieši ilggadējā neargumentēti nievājošā attieksme pret primārās aprūpes dienestu novedusi pie sistēmas, kurā ir liekie izmeklējumi un nesakarīgas rindas, pie nesaprotamām kvotām – kurš drīkst, bet kurš nedrīkst konkrētajā dienā, nedēļā vai mēnesī veikt izmeklējumus. Manuprāt, valsts būtiskākais uzdevums būtu radīt procesa kvalitātes vadlīnijas onkoloģisko slimnieku diagnostikai, ārstēšanai, rehabilitācijai un paliatīvajai palīdzībai, proti, izstrādāt un ieviest godīgu, precīzu un ātru loģistiku.

Šā raksta mērķis nav pažēloties par situāciju, nepietiekamo finansējumu, īpaši – kompensējamiem medikamentiem, valsts institūciju nesapratni par to – kuriem pacientiem ar medikamentiem iespējama pilna remisija, kuriem ne. Šī problemātika ir adresējama tieši Veselības ministrijai. Gan Ārstu biedrība, gan Veselības ministrija pietiekami labi apzinās arī nepieciešamību palielināt rūpes par paliatīvo pacientu aprūpi – tas attiecas tiklab uz modernas atsāpināšanas iespējām, kā iespējām slimniekus hospitalizēt paliatīvās nodaļās (patiesībā problēma visvairāk attiecas uz Rīgas pilsētu). Latvijas Ārstu biedrība sākusi sadarbību ar pētījumu centru SKDS par ārstu un sabiedrības izpratni onkoloģisko slimību jautājumos.

Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāsaprot dažas aksiomas:

• onkoloģija nav viena slimība. Šajā slimību grupā ietver karcinomas, sarkomas, limfomas, leikozes, jaukta tipa un retāk sastopamus audzējus;

• urinēšanas un vēdera izejas traucējumi, asiņainas krēpas, asiņaini izdalījumi no krūšu galiem, asiņaini smakojoši izdalījumi no sieviešu dzimumorgāniem menopauzes laikā, pastiprināta siekalošanās, garšas pārmaiņas, rīšanas traucējumi, ilgstošs klepus un ilgstošs aizsmakums ir iemesls vērsties pie ārsta mērķtiecīgai izmeklēšanai;

• ilgstoši nedzīstošas ādas plaisas un pušumi, neparasti sacietējumi un veidojumi ādā un zemādā, izmaiņas dzimumzīmītēs un kārpās būtu iemesls vērsties pie ģimenes ārsta vai dermatologa nekavējoši;

• pastiprināts nogurums, neparasti bāla sejas āda, nespēks, apetītes trūkums un svara zudums, kā arī neparastas (agrāk nenovērotas) galvassāpes, vemšana, krampji, neparasti redzes un dzirdes traucējumi ir iemesls vizītei pie ārsta, norādot uz šo pazīmi;

• uzaicinājums uz krūts vai dzemdes kakla skrīningu nozīmē atgādinājumu – mīlēt sevi un rūpēties par sevi. Valsts ar šo vēstuli savas rūpes ir parādījusi, atliek aiziet uz izmeklējumu un pārliecināties par savu veselību.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents