Straujumas zelta zivtiņa un Bērziņa 9.maijs

Bērziņš un Straujuma savu vērtējumu skaidri neizpauda

Latvijas valsts augstāko amatpersonu gadu mijas uzrunas bija gaišas, taču arī noslēpumainas. Varbūt Jaungada naktī tā var. Tomēr dzīvojam ne jau abstraktā pārlaikā, kā to ik vecā gada beigās uzsveram, skaitīdami sekundes līdz jauna sākumam, un arī no saviem politiķiem varam gaidīt ne tikai mūžīgu vispārcilvēcisku vērtību, bet arī akūtā laika rituma apzināšanos.

Vai par to runā vai klusē, daudzo salūtu rīboņa, kas sākās stundu pirms pusnakts – pēc Maskavas laika -, šogad ne vienam vien lika iedomāties par lielgabalu un automātisko ieroču šāvienu troksni. Aizgājušajā gadā pieredzējām karu Eiropā un neatkarīgas valsts teritorijas sagrābšanu ar militāru spēku.

Gan Valsts prezidents Andris Bērziņš, gan Ministru prezidente Laimdota Straujuma izvēlējās uzrunāt mūsu katra vēlmi būt laimīgam un mudināt mūs paļauties uz sevi, ģimeni un draugiem. Šī vienmēr svarīgā vēsts būtu vietā vai katra jauna gada priekšvakarā un arī ikdienā. Bet kāpēc aizejošais gads bija citāds nekā iepriekšējie? Un ar ko īpašs būs nākamais? Bērziņš un Straujuma savu vērtējumu skaidri neizpauda.

Pasakas un nepateiktais

Politiķu uzrunas Jaungadā un Ziemassvētkos ir sena tradīcija. Ne jau vienmēr tajās jārunā “par darbu” jeb ikdienas politiku un “stāvokli valstī un pasaulē”. Tas, ko uzrunātāji izvēlas uzskatīt par šādā reizē vissvarīgāko un kā to pateikt, ir viņu politiskās gaumes lieta.

Piemēram, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons savu Jaungada uzrunu veltīja lielākoties valsts ekonomikai. Taču Latvijas prezidents šogad nebija vienīgais no Eiropas valstu līderiem, kas deva priekšroku īsam apsveikumam un skaistiem novēlējumiem: “Veltīsim mūsu gaišās un labās domas Latvijai, lai tās nes mieru un drošību ikvienā sirdī, saticību un mīlestību ikvienā ģimenē! Būsim gudri un stipri, un mūsu valsts būs stipra!” Iedvesmojoši.

Līdzīgi īsi – tikai dažu teikumu uzrunā – savu tautu Jaungadā apsveica arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Tomēr viņa atgādināja, ka aizgājušajā gadā “uzticība un ticība dzimtenei ļāva mums sasniegt vēsturiskas pārmaiņas”, proti, “atbrīvoties no enerģētikas spiediena skavām” (ar to domāta sašķidrinātās gāzes termināļa uzcelšana Klaipēdā) un arī ieviest eiro, kas ir “mūsu iespēja augt un attīstīties kā modernai Eiropas valstij”.

Mums eiro jau ir gadu, bet sašķidrinātās gāzes termināļa nav. Un Jaungada apsveikumam nav noteikti jābūt tai reizei, kad Latvijas valsts augstākajai amatpersonai, piemēram, pavēstīt, vai pieņems Krievijas prezidenta Vladimira Putina ielūgumu apmeklēt 9.maija svinības Maskavā.

Grībauskaite un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess jau ir pateikuši, ka Maskavu 9.maijā neapmeklēs, tāpēc varēja par to nerunāt Vecgada vakarā. Lietuvas prezidente pat ir nodēvējusi Putina Krieviju par “teroristisku valsti”, bet Ilvess savā Jaungada uzrunā kārtējo reizi atgādināja, ka aizgājušajā gadā Eiropā “sabruka drošības situācija, kura bija pārdzīvojusi pat Auksto karu”, jo “valsts, kas ir mūsu tiešais kaimiņš, uzbruka vienam no saviem kaimiņiem”. Eiropa kopumā šo pārbaudījumu ir izturējusi, uzskata Ilvess, un Igaunija arī – “pašlaik mūsu drošība ir stiprāka nekā jebkad, pateicoties mūsu sadarbībai ar mūsu draugiem”.

Mūsu valsts vadītāju runās ne Latvijas kaimiņi, ne draugi tikpat kā nepavīdēja. Kaut gan prezidents uzsvēra, ka “mirklī pirms gadu mijas katram vārdam un katrai domai ir divkāršs spēks”, viņš tomēr neatklāja savas paša domas ne tikai par Putina ielūgumu, bet arī par citiem pārbaudījumiem Latvijas drošībai, kuri mums vēl būs jāiztur kā Krievijas kaimiņvalstij. Drošību viņš savā uzrunā pieminēja vienreiz – to, kas sirdī no labām domām.

Premjerministre Straujuma runāja mazliet plašāk un vēl poētiskāk, taču vārdu “drošība” savā uzrunā nelietoja ne reizi.

“2014. gads ir bijis vētrainiem notikumiem bagāts gan Latvijā, gan plašākā pasaulē,” viņa pastāstīja, taču neprecizēja, kas tad īsti vētrains, viņasprāt, noticis kaut vai Latvijā (Saeimas vēlēšanas, šķiet, būtu pieminēšanas vērts notikums), kur nu vēl plašajā pasaulē. Maksāsim nodokļus, iedvesmosimies no “puišiem no Apes”, kuri nodibinājuši savu mazo uzņēmumu, un, “ja es būtu zvejnieks, kas savā lomā atrod zelta zivtiņu…”.

Tas viss retoriski labi iederētos izpildvaras vadītājas svētku uzrunā, ja vien nebūtu faktiski vienīgais, kas viņai bija sakāms. Tomēr ar cerībām uz zelta zivtiņu vien šogad laikam gan būs par maz. Kā teica premjerministre, “nākotne dzimst šobrīd”, un Latvijas iedzīvotājiem droši vien gribētos nojaust, kādu to redz valdības vadītāja.

“2015.gadā mēs noteiksim Eiropas dienaskārtību,” Straujuma apgalvo. Tomēr viņas apņemšanās strādāt godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas un “caur konkrētiem darbiem” virzīt “šādu redzējumu – esam par modernu, ekonomikā aktīvu un cilvēkiem labskanīgu Eiropu” ir tik labskanīga, cik būtu arī pasakās ar laimīgām beigām. Realitātes konteksts un fons izpalika.

Dienaskārtības

Par ģimeni, labestību un gaišām domām, kas silda sirdis (kā arī par “dziļām patiesības, goda, taisnīguma” jūtām, kas daudziem varēja izklausīties ciniski) savā trīs minūšu uzrunā Krievijas pilsoņiem vēstīja arī Krievijas prezidents Putins. Un arī viņš par nākotni izteicās ļoti miglaini. Vienkārši jaunajā gadā būšot “mums kopā jāatrisina ne mazums uzdevumu” un “ir jāizpilda, jārealizē viss plānotais”.

Diezin vai Krievijas valdnieks var izplānot sev vēlamo naftas cenu, ko ielicis savas ekonomiskās politikas un sava politiskā režīma pamatos. Vecā gada pēdējā dienā tā nokrita līdz jaunam zemākajam līmenim, un visa gribētā īstenošanai, lai arī cik tas pašam šķistu kārojams, bet kaimiņvalstīm – draudīgs, viņam nākamgad vienkārši pietrūks naudas.

Taču kontekstu turpmāk darāmajam Putins dzelžaini ierāmēja nepārprotami konkrētu. Pērn Krievijas pilsoņu dzimtenes mīlestība esot “pilnā mērā” izpaudusies atbalstā “Krimas un Sevastopoles iedzīvotājiem, kad viņi stingri nolēma atgriezties dzimtajās mājās”, proti, kad Maskava anektēja šo Ukrainas teritorijas daļu. Tā palikšot “ļoti svarīga robežšķirtne” Krievijas vēsturē “uz visiem laikiem”.

Stingrākā atbilde uz Putina agresijas “uz visiem laikiem” Vecgada vakarā nāca no Vācijas kancleres Angelas Merkeles: “Eiropa nevar pieņemt un nepieņems šķietamās stipro tiesības pārkāpt starptautiskās tiesības.” Krievijas rīcība Ukrainā pērn parādījusi, ko nozīmē Eiropas kārtības pamatu un tautu pašnoteikšanās tiesību apšaubīšana, Merkele norādīja savā uzrunā un uzsvēra: “Eiropa ir izlēmusi nebūt sašķelta, bet vēl vairāk nekā jebkad iepriekš rīkoties kā vienots veselums, lai aizstāvētu savu miermīlīgo kārtību un savas vērtības.”

Noteikt Eiropas dienaskārtību nākamajā gadā nozīmēs ne tikai rīkot prezidentūras pasākumus un rūpēties par diplomātisko protokolu, bet arī stingri iestāties par principiem un vērtībām, kuras ir vienotās, brīvās Eiropas pamatos.

Nevajag garas runas, lai atgādinātu, ka šīs vērtības pašlaik ir vairāk apdraudētas nekā jebkad pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā. Kā to pateikt Jaungada uzrunā, ir politiķu gaumes jautājums. Taču vispār nepieminēt to, kas Latvijai un Eiropai pērn bija un arī šogad būs politiski svarīgākais, diezin vai bija gaumīgi. Jo, kā teica Straujuma, “mums pieder fiziskā Latvijas valsts” un gribam, lai tā ir stipra, kā to gribētu arī Bērziņš.