«Valdis tika uzmests»

Aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks atklāti un skarbi par Lembergu, partiju bosiem un Latvijas politiskās sistēmas absurdu.

Andris Vilks bijis finanšu ministrs kopš 2010.gada novembra – ilgāk nekā jebkurš cits demokrātiskās Latvijas vēsturē. Novedis līdz galam starptautisko aizdevuma programmu, spēlējis būtisku lomu eiro ieviešanā, pieredzējis, kā atkopjas gan Latvijas ekonomika, gan kredītreitingi, viņš tagad aiziet no politikas. Jau kopš vasaras “Ir” centās sarunāt ar viņu garāku interviju. Tagad, pēc vēlēšanām, viņš beidzot bija gatavs atklātai sarunai.

Kā jūs vērtējat vēlēšanu rezultātus?

Kā liels Latvijas patriots un pilsonis vērtēju pozitīvi. Cilvēki tomēr sasparojās un gāja vēlēt. Man bija tādas zināmas bažas. Man patika tieši šis aicinājums, nododot vēsti viens otram, ģimenēs, draugiem, ka jāiet. Tas Ukrainas, Krievijas faktors, Putina agresija [nozīmēja] ļoti daudz. Citādāk es domāju, ka tiešām būtu situācija, ka vēlētāju aktivitāte varētu būt zem 50%. Bija tāda neizpratne, vilšanās, un daudz melnās reklāmas, kas neviesa uzticību esošajām varas partijām un to darbiem. Tie darbi tika iztulkoti savādāk vai noniecināti. Līdz ar to es esmu gandarīts, ka bija pietiekami liels īpatsvars. Es pats arī rindā stāvēju. Tas man patīk.

Otrs – tas ir valstij labvēlīgs risinājums. Šāda vai tāda pēctecība tiks ievērota. Ir arī ļoti svarīgi, ka “Saskaņai” ir mazāk balsu. Sēdēšana destruktīvā opozīcijā noveda pie šāda rezultāta.

Bet es paredzu pietiekami smagas tālākās sarunas, jo proporcija starp trīs varas partijām nav tik atšķirīga kā iepriekš. Ņemot vērā Lemberga kunga aktīvo līdzdalību visos procesos, es domāju, ka šeit būs ļoti būtiska viņa loma, jaukšanās iekšā visā procesā.

Kādas briesmas rada viņa līdzdalība?

Es domāju, ka šajā gadījumā noteikti būs vēlme redzēt ZZS premjeru. “Vienotībai” tomēr ir dots pietiekami ilgs laiks, un ZZS [rezultāts] ir pietiekami tuvu [“Vienotībai”]. Man ir sajūta, ka gribēs kaut ko pamainīt.

Kurš tad varētu būt premjers? Lembergs pats?

Man grūti iedomāties. Tas būtu reāli interesants gadījums Latvijas vēsturē. Es nezinu, kā valdības darbs tiktu veidots. Starptautiskā dimensija izpaliktu. Būtu premjers, kurš strādā no sava kabineta. Tāds būtu mūsu premjers. Vai to Latvija var atļauties, es nezinu. Man ir iekšēja sajūta, ka būs vēlme “Vienotību” pastumt malā.

Vai kāds no pārējiem trim ZZS premjera amata kandidātiem – Vējonis, Augulis, Dūklavs – varētu būt premjers?

Tur nevar būt jautājums, būs vai nebūs? Viņiem būtu jābūt.

Jūsu vērtējumā, vai kāds no viņiem ir spējīgs ieņemt šo amatu?

Ir jāliek cilvēks, kas var Latvijai labi nest starptautisko dimensiju. Ir jābūt angļu valodai, jāorientējas visā jautājumu plūsmā un jābūt labai reputācijai. Grūti pateikt. Tam vislabāk pašlaik atbilst Vējonis. Viņš tomēr ilgāk ir bijis iesaistīts un arī pēdējā laikā darbojies tieši tādā starptautiskā dimensijā. Tomēr ZZS Lemberga ietekme ir ļoti liela, un ir ļoti grūti teikt, kā viņš liks [darīt]. Tas nav tāds salīdzinoši demokrātisks veids, kā citas varas partijas varētu šo jautājumu risināt, apspriest un strīdēties un tad atrast. Tur tomēr ir spēcīga hierarhija. Es pats visos šos gadus esmu redzējis Lemberga ietekmi uz šo partiju. Diemžēl, tā ir milzīga. Pie šāda rezultāta Lemberga kungs darīs visu, lai justos ļoti komfortabli. Lai varētu bazūnēt, ka tas ir viņa panākums, ka “Vienotība” ir sagrauta, kā viņš izteicies jau vakar no rīta [intervija notika pirmdien, 6.oktobrī – red.]. Kaut gan, ja godīgi, Reformu partija īstenībā nesaplūda ar “Vienotību”, tikai pāris cilvēku atnāca. Tā nav saplūšana, to tā nevar skatīt. Tāpēc es paredzu pasmagu to procesu, kā valdība tiks veidota. Būs kautiņš ne pa jokam tieši par vietām un ietekmes sfērām. Galvenais tomēr, lai vairāk vai mazāk, bet tomēr ir nosargāta stabilitāte un pēctecība. Es domāju, ka neviens neriskēs būt dīvains, ieskaitot arī fiskālajā disciplīnā.

Jūs nedomājat, ka ZZS ietekmes palielināšana varētu apdraudēt fiskālo disciplīnu?

Jā, tas tā ir. Par to man nav šaubu. Tikai – cik tālu aizies? Ja ZZS pārņem finanšu ministriju, es domāju, ka te būs krietni relaksētāka attieksme. Par to nav šaubu. Man grūtāk pateikt, kā Nacionālā apvienība rīkotos. Attiecībā uz fiskālo disciplīnu ir atšķirīgs rezultāts, vai premjers ir no “Vienotības” vai no ZZS. Man nav nekādu šaubu par to. Līdz šim viņi ir bijuši pietiekami populistiski daudzos gadījumos, es nedomāju, ka viņi pēkšņi mainīsies pēc vēlēšanām. Tas ir jautājums, par ko būtu jādomā sabiedrībai, prezidentam – vai Latvija sabojās reputāciju, kura ir tik grūti izcīnīta, uzlabota? Vai arī notur kaut cik godam. Man jau būtu gandarījums, ja Latvija turpinātu nākamā gada budžetu sastādīt un turpmāk virzītos… Es saprotu, ka nebūs iespējams pieturēties pie tiem mērķiem. Nebūs iespējams dažādu iemeslu dēļ, iekšējo, ārējo. Bet tomēr, lai saglabātu seju. Lai spēj pasniegt Eiropas Savienībai un pārējiem partneriem, kāpēc ir tādas nobīdes. Tās nedrīkst būs lielas. Tās nedrīkst būt tādas, kā tagad. Man ir lielas, pamatotas bažas, ka ZZS galvenais rādītājs būs deficīts 3% [no IKP]. Nevis 1%, bet 3%. To viņi pamatos [ar to], ka arī lielās valstis to neievēro, ka tas ir pieļaujams. Filozofija pilnīgi skaidra – deficīts ap 3%. To ir pilnīgi neiespējami akceptēt ne finanšu ministrijai, ne fiskālai padomei, ne Latvijas Bankai. Tur būs sekas.

Tātad ZZS varētu apdraudēt Latvijas fiskālo stabilitāti?

Jā, ir pietiekami liels drauds. Līdz šim tā komunikācija, mana pieredze četru gadu garumā, liecina par to. Var jau būt, ka pēkšņi notiek brīnumi, ja viņiem [nonāk] šī joma un viņi respektē šo fiskālo dimensiju, starptautisko reputāciju. Arī tādas lietas var notikt. Tas ir tā – kā Lembergs lems, tā būs. Viņam ir ļoti svarīgi pieturēties pie tādiem skaļiem panākumiem. Tūlīt un tagad kādās pozīcijās jāparāda, kurš ir saimnieks. Tas manī rada bažas. Es nemaz nerunāju par ES fondiem. Tas ir vēl viens lauciņš, kurā varēs visi sekot līdzi, [par to] būs ļoti liela interese. Neapšaubāmi, viņi ir arī bijuši pietiekami konstruktīvi un māk ar skaitļiem operēt, bet ar skaitļiem var aiziet tik tālu, ka tu vienmēr varēsi pierādīt, ka tur ir efektīvākā izaugsme un ieguldījumi. Tā viennozīmīgi ir joma, par kuru ZZS ir ļoti liela interese. Strukturālie fondi. Jūs redzējāt, kāda Latvijas karte izskatās pēc vēlēšanām, tā ir visa zaļā krāsā. Puse Latvijas ir tumši zaļa. Atcerieties, kā Tautas partija savā laikā izmantoja šos resursus. Būs vēlme, tas ir viennozīmīgi.

Tātad mēs pieredzēsim vēl Kombuļu lāzeršovus un siltināšanu ēkās, kas pēc tam ir jāslēdz ciet?

Domāju, ka nē. ZZS pieeja būs noteikti savādāka. Lielākās problēmas var rasties starp pašvaldībām, uz kurām virzās šī naudas plūsma, un uz kādiem uzņēmumiem. Tik prasti vairs nebūs. Drīzāk var iet pret Nacionālo attīstības plānu un tām pamatnostādnēm, kā mēs kā valsts redzam, kur būtu jāiegulda nauda, kā tam būtu jānotiek. Varētu būt mēģinājums to parevidēt. Kaut gan man ir liels gandarījums, kā mēs par programmām un par pamatnostādījumiem Eiropas Savienību jau esam informējuši un Eiropas Savienība nepieļaus kaut kādas lielas izmaiņas. Mēs esam nosargājuši tādu stabilitāti un valstisko redzējumu, nevis kaut kādu partejisku. Tur, manuprāt, iejaukties būs pagrūti, bet mēģinājumi noteikti būs. Tīri pragmatiski pavirzīt naudas plūsmas savādāk, nekā iepriekš mēs kā valsts un daudzi dažādi partneri esam nolēmuši.

Kopumā gan jāsaka – ir pozitīvās un negatīvās lietas, tomēr es domāju, ka pozitīvais vēlēšanu iznākumā ir krietni labāks, nekā tās potenciālās negācijas, kas var nākt valdības veidošanas sakarā vai fiskālās disciplīnas pārkāpumos. Man bija reālas bažas, jo “Saskaņai” varēja būt 30 [mandātu], Sudrabai varēja būt 20 [mandātu], un tad valsts būt reālā šokā. Tādā ziņā kā pilsonim man ir gandarījums par to, ka pamatus mēs nosargājām. Bet es gribu, lai tie pamati būtu tādi, kādi mums līdz šim bijuši, nevis, ka mēs pēkšņi tiekam pakļauti šauru personu loka diktātam.

Jūs runājat par to, ko vēlētos redzēt nākotnē. Vai jūs pats būtu gatavs turpināt darbu valdībā?

Nē, pilnīgi izslēgts. Nekādu saistību ar politiku.

Jūs aiziesiet arī no partijas?

Biedru naudu es droši vien maksāšu. Es būšu pasīvais biedrs. Runāšu ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es gribu runāt, ar tiem, kas man prasa padomu vai redzējumu. Bet nekādas politiskās iesaistes. Es būšu pasīvs. Es droši vien arī komentēšu. Man patīk ik pa laikam par šādām un tādām lietām parunāt. Bet nekāda aktīva politiskā darbība. Pilnīgi izslēgts. Man pietiek ar to visu.

Kas varētu būt cienīgs pēctecis finanšu ministra amatā?

Man un finanšu ministrijai būtu vislielākais gandarījums, ja “Vienotība” varētu tālāk pildīt šo amatu. “Vienotība” ir izpratusi, tas ir patlaban pats pragmatiskākais, valstiski domājošais spēks. Tur ir mazāks populisms un tas pieturās pie vadlīnijām.

Vai varat nosaukt kādu konkrētu cilvēku?

Es neesmu “Vienotības” valdē, nezinu pēdējās vēsmas. Es vislabprātāk redzētu, ka finanšu ministrs ir Andris Piebalgs un [Budžeta] komisiju Saeimā turpinātu vadīt Jānis Reirs. Tas būtu Latvijai pats labākais salikums. Vai tas izdosies? Andris Piebalgs ir bijis [valdībā]. Ja viņš negrib būt premjers, tad viņš prezidentūras [laikā] būtu izcils finanšu ministrijā. Šo darbu viņš lieliski pārzina, šeit tiek atstāta lieliska komanda. Te viss ir saprotams, viss ir prognozējams, visas jomas, sākot no VID, beidzot ar [Valsts] kasi. Te ir kārtīga sistēma, ir ļoti viegli ieiet. Te nav nekādu aizkulišu, nav nekādu nažu aiz muguras, nekā tamlīdzīga. Te viss ir saprotams. Tāpēc tā starptautiskā dimensija, ko varētu dot Andris Piebalgs, būtu izcila. Tas būtu gandarījums. Es domāju, ka Jānis Reirs varētu būt finanšu ministrs, bet es redzu viņu krietni labāk un spēcīgāk tur, kur viņš ir. Par pārējiem – man nav vispār nevienas kandidatūras bijušas. Algas dēļ ļoti šaubos, vai kādu varētu pārvilināt no privātā sektora vai citurienes. Otrs, mēs zinām, ka tagad uzstādījumi ir tādi – ja tu neizej cauri vēlēšanu dzirnakmeņiem, tad nedrīksti būtu ministrs. Tu principā neskaities politiķis. Ir saliktas dažāds barjeras.

Jūs nedomājat, ka tas ir pareizi – ka cilvēkam ir jāiziet caur vēlēšanām, lai kļūtu par ministru?

Zināmā mērā jā, bet ir atsevišķas pozīcijas… Ja cilvēkam ir ļoti augsta reputācija un lojalitāte valstij, es domāju, tas ir svarīgi. Bet politiskām partijām jau ir bail no tādiem cilvēkiem kā es. No ienācējiem, kuri var būt par sevi. Kuriem valsts būs pirmā vietā, partija otrā vietā. No tā jau ir bail.

Jūsu rīvēšanās ar “Vienotības” partijas spici ir bijusi sevišķi manāma pēdēja gada laikā. Pavasarī jūs publiski atzināt, ka Latvijai nodokļu ienākumi varētu nākamajos gados samazināties līdz 25% no IKP, kas būtu viens no zemākajiem līmeņiem ES un nesegtu visas prasības, kas sabiedrībai ir pret valdību un pret valsti, un ka tāpēc būtu jāsāk diskusija par iespējamu nodokļu palielinājumu. Vai vēl aizvien tā uzskatāt?

Redzot, kā Valsts ieņēmuma dienestam veidojās sadarbība ar uzņēmējiem, es redzu krietni lielāku uzņēmēju iesaistīšanos [centienos] kopējiem spēkiem mazināt ēnu ekonomiku. Es šeit saskatu krietni lielāku efektivitāti – dzīt uz augšu nodokļu ieņēmumus pret kopproduktu tieši legalizējot ekonomiku kopējiem spēkiem. Man tāda sajūta nebija ne pirms gada, ne pirms trijiem. Tāpēc uzņēmēji gribēja parakstīt šo stratēģiju. Es biju klāt iekšējās sarunās ar šīm organizācijām, es pilnīgi jūtu vēlmi sadarboties. Ja uzņēmēji sāk pārsviesties uz šādu domāšanu, izskaust savā jomā tos, kas kropļo konkurenci, un VID, pateicoties [ģenerāldirektores Ināras] Pētersones dinamismam un atvērtībai, ir kļuvis krietni spēcīgāks, efektīvāks, daudzsološāks, uz kuru varam vairāk likt cerības, tad tuvākajos gados tādā veidā vajadzētu pieiet. Atlikt šo ļoti sensitīvo lietu par nodokļu maiņu. Tad, ja nu galīgi kopīgiem spēkiem neizdodas ar «ēnām», tad mums nav citu variantu. Nevis ar 2015.gadu. Skaidrs, ka 2015.gadā nodokļi nemainīsies. Nedrīkstam. Uzņēmējiem jādod vismaz gads. Bet tad tālāk paskatāmies. Ja tur būs galīga stagnācija un mēs esam iestiguši, tad nav citu variantu. Pie tām funkciju finansēšanas nepieciešamībām būs jādomā vairāk par PVN vai par nekustamā īpašuma nodokli. Par citiem jau nē. Vai par darba spēka nodokli, ja mēs esam spiesti to lēnāk mazināt. Bet es uzskatu, ka [ēnu ekonomikas mazināšana] ir ļoti uzņēmēju interesēs. Kopīgiem spēkiem iet uz tām jomām, kur tie procenti paliek. Šeit ir trīs, maksimums pieci procenti no kopprodukta, ko mēs nākamajos gados varētu pielikt klāt, tas jau tas mums krietni palīdzētu.

Tātad kopš pavasara jūs pēc būtības esat mainījuši savu nostāju?

Es redzu, ka sadarbība ir uzlabojusies. Atceraties, pavasara beigās un vasarā bija ļoti intensīvs dialogs. Valsts uzņēmumu dienests principā nenozuda no [mediju] slejām. Tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc man bažas ir mazinājušās. Bet ja mēs gada laikā neredzam progresu, tad mums nekas cits neatliks, kā domāt, vai mazinām [valsts] funkcijas, vai kaut ko darām ar patēriņa nodokļiem.

Jūsu izteikšanās par iespēju, ka varētu būt nepieciešams paaugstināt nodokļus, maijā izsauca no [“Vienotības” priekšsēdētājas Solvitas] Āboltiņas asu pretreakciju, un drīz pēc tam jūs paziņojāt, ka nekandidēsit vēlēšanās. Vai jūs pastūma malā?

Nē. Man pašam bija pilnīgi skaidrs, ka es aizeju no politikas. Es saprotu, ka mana kandidēšana dotu “Vienotībai” papildus balsis, cilvēku novērtējums vairāk vai mazāk ir bijis pozitīvs, neskatoties uz to, man ir bijis jāpieņem daudz smagu lēmumu. Bet man ir iekšēji grūti maldināt cilvēkus. Es tomēr esmu tāds tiešs, man nav bijis tāds savtīgums. Kā es varu kandidēt vēlēšanās, ja es zinu, kad es pēc tam iešu prom? Es vienkārši to nevarētu izdarīt. Man noteikti būtu labs rezultāts un daudz plusiņu, bet ko es nākamā dienā teiktu? Ka es to nedaru? Es to lēmumu biju pieņēmis jau gandrīz pirms gada, ka es iešu projām. Tīri personisku iemeslu dēļ. Es saprotu, ka es neesmu politiķis. Arī ģimenes apstākļu dēļ. Es nevaru šajā vidē ilgāk būt pie tiem nosacījumiem. Vienubrīd es svārstījos, tiešām, es svārstījos decembrī, janvārī, februārī, kā tad īsti man rīkoties. Es vienkārši skatījos, kas notiek. Tā vide, un arī tie nepārtrauktie uzbraucieni man, kad es risinu tik valstiski svarīgu lietu attiecībā uz ministru algām. Par to tiek tā pasmiets.

Kopumā tas fons kļuva aizvien sliktāks, sliktāks, sliktāks. Es sapratu, ka mana domāšana ir tāda – es nesekoju visām partiju vadlīnijām, es esmu vairāk valstiski domājošs. Tā ir mana problēma. Valstij tas noteikti nav slikti, bet priekš partijas, acīmredzot, ir jāstāsta tīri partejiski uzstādījumi un jāpieturas pie tā un viss. Es esmu zināmā mērā brīvdomātājs, un tas radīja to fonu. Tie paši raksti [par iespējamo nodokļu paaugstināšanu], tur nebija nekas slikts, bet tie ietrāpījās pirms [Eiropas Parlamenta vēlēšanām]. Tā nebija mana doma, ka tie tiek publicēti tieši pirms EP vēlēšanām. Tad tie belzieni. Kopā sanāca, ka es sapratu…

Jūs nejutāt, ka tādu rakstu publicēšana tieši pirms EP vēlēšanām varētu izsaukt asu reakciju?

Es pats tajā laikā biju ASV. Es biju ļoti pārsteigts, ka ar visu laika zonas atšķirību mani sāka pēkšņi no rīta tracināt – ko es esmu izdarījis? Es nezināju, ka tas tieši tajā dienā notiek. Es teicu, ka es to tieši tajā dienā neesmu darījis, ka tur ir tas pats, ko es esmu teicis iepriekš. Pārmetumu man bija ļoti daudz.

Tieši no partijas?

No partijas, protams. Arī no sabiedrības. Pragmatiski domājoši analītiķi un eksperti tomēr to nenoliedz. Bija tādi, kuri teica, ka man nevajadzēja šajā brīdī runāt, bet, kā es saku, man absolūti nebija doma tieši tajā brīdī. [Nebija tā], ka es [par šo lietu nebūtu] izpaudies un ietu tieši pirms vēlēšanām kaut kādā klajā pretrunā.

Jūs diezgan bieži pieminat, ka pats vairāk domājat par valsti un partija to īsti neizprata. Jums bija asas vai neērtas attiecības ar partijas vadību?

Nu, nē, tā sadarbība bija salīdzinoši… Ja paskatās “Vienotības” programmu, es pats to esmu rakstījis [pirms 2010. un 2011.gada] vēlēšanām. Tagad es pēdējās nepiedalījos. Arī valdības deklarācijas [rakstīšanā] es netiku uzaicināts. Tur nav nekāds novirzes bijušas. Es neko nerunāju tādu, kas ir pretrunā, tikai brīžiem mani akcenti ir tālākejoši. Es skatos tālāk, varbūt mazāk populistiski par atsevišķām lietām. Tā varbūt ir tā lieta, ka man jābūt ir sausiņam. Maksimāli sausiņam. Tādu lozungu ir pilns, en-tie politiķi, en-tās partijas, gandrīz visās runā neko. Es un Ilze Viņķele, mēs esam divi cilvēki, kas varbūt krīt ārā, ik pa laikam vienu vai otru par to sit. Tāpēc, ka mēs atļaujamies brīvāk izteikties, tiešāk, un neslēpjamies aiz vispārpopulistiskām frāzēm. Tāpēc ik pa laikam dabūjām pērienus gan no savējiem, gan no sabiedrības. To es arī pilnīgi saprotu. [Tā tas ir] jebkurai partijai, te nav runa tikai par “Vienotību”. ZZS vai Nacionālajā apvienībā tieši tas pats būtu, tur vispār nepieļautu, ka kāds iznāk un pēkšņi brīvāk sāk interpretēt. Tas jau nevienam nepatīk. Vadība grib visu prognozējamu. Tā kā viņi redz, tā arī visam jābūt. Nekādas novirzes.

Vai tāpēc jūs nebijāt arī pirmais kandidāts uz finanšu ministra amata pēc Dombrovska valdības krišanas?

Tas bija pārsteigums. Tieši tajās dienās, kad Valdis nokrita, es braucu atpakaļ no «roadshow», sagatavojot Latvijas eiroobligāciju izlaidienu. Es tiku pārsteigts ceļā. Mana pirmā reakcija bija baigais šoks. Otrs, tad es sapratu… Tas eiro ieviešanas process [ir beidzies], es sapratu, ka man ir iespēja iziet ārā, tad vairs nav nekādu jautājumu. [Otra iespēja] ir palikt. [Domāju arī par] Finanšu ministrija, mūsu lieta ir ļoti svarīga valstij, visas tās tēmas, kuras mēs turam. Es teicu uzreiz, ka es piekrītu. Tad es redzēju, ka tomēr tieku apšaubīts. Tas ir tieši tas pats jautājums – ka partijas vadības domās nerespektēju tā, kā būtu jārespektē. Varbūt arī brīžiem neizpratne par to, ko es daru.

Neizpratne par ko?

Varbūt par pāris lietām. Man bija pilnīga pārliecība un vīzija, ka VID labākā vadītāja var būt Pētersone, un es ļoti biju pārsteigts, kāpēc viņa var nebūt. Es varbūt no savas puses nebiju pietiekami izskaidrojis, nebiju pamatojis. Varbūt man desmit reizes bija jāiet un jāstāsta. Man bija pārliecinoša vīzija. Tagad visi to saka, ka viņa ir cilvēks savā vietā.

Kāpēc bija šī pretestība?

Es nezinu. Es nevaru saprast. Man nav īsti skaidrs. Tie ir tie personāla jautājumi. Acīmredzot vadība jebkurā gadījumā, ne jau tikai šajā gadījumā, jebkuras partijas vadība grib redzēt savu vīziju par jebkuru pozīciju, par jebkuru amatu, par jebkuru programmu.

Vadība ir Āboltiņa, Kampars, Zaķis, Reirs?

Droši vien. Tā valde, kas ir. Tāpēc varbūt kopumā [viņu domas] sakrita, ka labāk ņemt prognozējamu cilvēku nekā cilvēku, kurš var ik pa laikam kaut ko izdomāt pats. Kaut gan manuprāt ar saviem darbiem es “Vienotībai” iegriezis neesmu. Viss tas, kas ir bijis, “Vienotībai” ir devis plusus. Es neredzu savā pusē kaut kādus sliktus darbus. Pat Metalurgu mēs paspējām palaist un tas ir izdarīts. Tikai [citiem ir] redzējums, ka to var savādāk padarīt. Es ilgtermiņā skatījos. Īstermiņā varbūt ir citi jautājumi.

Vai bez Pētersones bija kādas citas nesaprašanās?

Principā tādas nav īsti bijušas. Varbūt par šiem nodokļiem. Varbūt bija vēlme, lai es esmu valdē vai aktīvāk “Vienotības” darbā strādāju. Bet es ļoti noguru šajā darbā. Lai es vēl veltītu laiku politiskām lietām… Es tomēr pragmatiski strādāju, tas, kas notiek valdībā, ir pragmatisks darbs. Tas, kas notiek Saeimā un politisko partiju virtuvē, kuluāros, tur ir ļoti daudz intrigu. Valstiski tas pienesums ir krietni mazāks. Man vienkārši nav fiziski spēka un es negribu būt vēl vienā stresā. Lai es vēl ietu šīm virtuvēm cauri, atsēžot pēc savām stundām ministrijā un vēl ar šīm lietām nodarbotos. Tāpēc ir jāsaprot, kāpēc es nebiju aktīvs partijas darbā. Ne jau tāpēc, ka man neinteresē tās lietas.

Tā nav tikai “Vienotība”, tas skar visas partijas. Netiek novērtēts tas, ko dara izpildvara. Uz mums tiek uzkrauta visa atbildība, viss stress, un bieži vien es esmu ļoti pārsteigts par zemo informētību, par neieinteresētību Saeimas deputātu vidū. Es te dzirdēju, ka ministru krēsli ir silti un mīksti. Nē, tie ir ļoti cieti un auksti. Saeimā ir tie siltie un mīkstie krēsli. Tur [varētu] krietni vairāk izdarīt. Tur cilvēki ir krietni relaksētāki, [bet viņiem ir] tā pati samaksa, divi vai trīs mēneši gadā brīvi. Tas ir viens no jautājumiem, ar kuriem es pirmajos gados saskāros, tāpēc varbūt man attiecības ar partiju bija tādas. Es vienkārši redzu, kāds spiediens ir uz mani, uz Ilzi [Viņķeli], uz Valdi [Dombrovski], ka mēs esam pilnīgi «izrubījušies», un tai pat laikā tev vēl brīžam atļaujās pārmest, prasīt – ko, tu neesi strādājis? tu neesi izdarījis? Es vienkārši redzu, ka cilvēki neseko līdzi. Tai pat laikā, tā iespēja norādīt… Tas krājās un krājās un krājās. Tie pāris cilvēki, kas visu velk, viņiem vēl grūž virsū, un tie 90% vienkārši izbauda augļus, kurus tie pāris cilvēki atnes.

Vai daļa problēmas nav tā, ka ir nošķirta partijas un valdības vadība? Normālā Rietumeiropas valstī partijas vadītājs ir arī premjerministra amata kandidāts un strādā valdībā.

Tā ir lielākā Latvijas problēma, arī tāpēc es nevaru būt politikā. Baltijā, Skandināvijā, nekur apkārt es nezinu, ka politisko partiju līderi izvairās būt premjeri un ministri. Nekur tā nav. Mums ir absurds! Neviens nav, neviens netaisās būt. Kā tas tā var būt? Un tai pat laikā atļaujās mācīt, nepamatoti braukt virsū, presēt ministrus. Atkal – es runāju par visām partijām. Neviens netaisās [iet valdībā], ne Urbanovičs, ne Ušakovs, ne Brigmanis, ne Āboltiņa, ne Dzintars. Neviens netaisās būt premjers. Tas ir absurds. Tas ir absurds. Kā tu vari rādīt piemēru? Tad arī tie cilvēki Saeimā savādāk strādātu. Tagad ir tā – atrod brīvprātīgos pašnāvniekus, vai tādus, kuriem patīk. Es saprotu – es neesmu standarta cilvēks, bet ir cilvēki, kuriem patīk vara un būt populāriem, būt ministram. Bet ir tādi cilvēki, kā es, vēl viens otrs, kuri ir ievilkti tāpēc, ka citu nav.

Man Igaunija visvairāk patīk. Visi pamatposteņi pieder partiju vadītājiem. Skandināvijā tas pats. Kad ar viņiem tiecies, viņi to drēbi visu saprot, kas ir valdībā, kas parlamentā. Parlaments mums ir pārāk komfortabls. Ir pārāk mazskaitlīgi tie cilvēki, kuriem uzgrūsti neatrisinātie uzdevumi, šīs ambīcijas. Viss uz četrpadsmit cilvēkiem, tas milzīgais stress. Visas melnās kampaņas. Un partiju vadītāji vienkārši noskatās, kā viņu biedri noasiņo, ja tā var teikt. Es to negaidīju, man tas bija liels pārsteigums. Kā tā var būt? Biznesa vidē, kur es esmu bijis, tur tā nav. Valde strādā, tā uzņemas [atbildību] kā lēmējs un kā izpildvara, tas viss ir kopā. Tas ir nepiedodami, ka pie mums izvairās no tādiem ļoti atbildīgiem brīžiem. It sevišķi krīzes laikā. Krīzes laikā visiem vadošajiem politiķiem vajadzēja būt tajos amatos. Nedrīkst tā būt. Un izskatās, ka tagad nekas nemainīsies, pilnīgi nekas nemainīsies.

Vai mēs neesam savā ziņā atražojuši padomju sistēmu, kurā partija it kā visu uzraudzīja, un bija izpildvara, kurai bija viss jādara, bet kura bija zemākā līmenī?

Jā, tas tā ir. Tāpēc ir šīs galma intrigas, tāpēc cilvēki, kuriem partijās ir vara, mēģina to vienkārši stiprināt, veidot lojalitāti. Nezinu, kā šim jautājumam pāri tiksim. Sabiedrībai ir jāprasa – kāpēc tu, tās un tās partijas vadītāj, izvairies no šī darba? Kāpēc tu esi politikā? Labi, var nebūt premjers, bet tad piekrīti būt par vadošo ministru. Tāpēc mums ir tas nosacīto ministru – ierindnieku sarakstiņš, kuriem jābūt ministriem. Tur nav variantu, vai cilvēki grib vai negrib. Bet es domāju, ka tas nav godīgi. Nav godīgi pret vēlētāju, nav godīgi pret politisko sistēmu. Es gribētu redzētu tādu vadību kā Lielbritānijā, ASV, jebkur. Tas ir normāli. Nezinu, vai ir kāda valsts līdzīgi Latvijai, kur nevienas politiskās partijas vadītājs nav [valdībā]. Vai ir kāda? Žurnālistiem būtu jāpaskatās. Tas ir jautājums, kuram pārāk maz pievērš uzmanību.

Jūs minējāt, ka bijāt ļoti nepatīkami pārsteigts par Dombrovska valdības krišanu. Vai publiski paustais iemesls – ka tā bija politiskās atbildības uzņemšanās par Zolitūdes traģēdiju – ir īstais iemesls?

Nebūtu Zolitūde, būtu kas cits noticis. Galvenais iemesls bija dabūt ZZS valdībā. Krīze beidzās ātrāk un mēs izgājām straujāk ārā, un Lemberga lielā ietekme Latvijas politikā [nozīmēja, ka] ZZS vienkārši nevarēja būt opozīcijā. Tas bija galvenais iemesls. “Vienotībai” iekšienē daudziem cilvēkiem bija liela pretestība pret to. Un te radās iemesls…

Tad sanāk, ka Dombrovskis faktiski tika piespiests atkāpties.

(Nopūšas) Es nezinu visas tās nianses, bet es saku, ka Valdis tika uzmests. Mans personiskais viedoklis.

Kas viņu uzmeta?

Tā sistēma, kurai vajadzēja šo koalīciju. ZZS vajadzēja būt [valdībā] ar saviem darbiem, ar saviem ministriem šajā brīdī, kad ekonomikā ir izaugsme, kad nāk vēlēšanas. Valdis ir salīdzinoši mierīgs un godīgs cilvēks, bet viņš varēja lielāku traci taisīt. Es jau nesaku, ka nevarēja palielināt. Varēja atrast citus veidus, kādos ZZS iesaistīt. Bet, katrā ziņā, [Zolitūde] nebija pamats. Es nebiju tajā dienā Latvijā, bet, pazīstot Valdi… Valdis arī zināja, ka agri vai vēlu viņš savu darbu būs izdarījis un ies uz Eiropu, bet es uzskatu, ka šajā gadījumā tas bija tomēr necienīgi, negodīgi pret cilvēku, kurš tik daudz Latvijai izdarījis.

Vai jūs domājat, ka Āboltiņas kundze vai kāds cits no partijas bija iesaistīts uzmešanā?

Es domāju, ka tas ir kopīgs visas sistēmas lēmums. Es nevaru pateikt par cilvēkiem.

Kas ir sistēma?

Politisko partiju vadītāji un to pietuvinātie. To notikumu es to citādi nevaru izskaidrot. Atkāpšanās neko nepaātrina. Ja atkāpjas, tad jāatkāpjas ekonomikas ministram vai citiem ministriem, kas ar to saistīti. Var teikt, ka Valdim beigās bija grūti ar koalīciju strādāt. Jā, es piekrītu, ka bija aizvien grūtāk, bet tas nenozīmē, ka nevarēja atrast veidus, kā to tālāk saliedēt.

Reformisti arī izdarīja ļoti daudz, lai Valdim būtu jāaiziet projām.

Kādā veidā?

Daudzi viņu sākotnējie programatiskie uzstādījumi bija ļoti simpātiski, un pietiekami daudzi pozitīvie cilvēki arī ienāca, bet pēc tam viss izčabēja. Tie daži cilvēki, kas darīja labu darbu, bija mazākumā, un viņi vairs neko nevarēja izdarīt. Ja Reformu partija nebūtu šādā veidā izgāzusies, beigās amorfējusies, arī [valdība] būtu līdz beigām nostrādājusi, un rezultāts būtu arī bijis saturīgs. Viņi ļoti palīdzēja ar savu tādu… Mēs jau redzējām, kāds tas pēdējais mēnesis bija. Ļoti neviendabīgs, konfliktējošs. Ministru pozīcijas, neizpildītie darbi, kas krājās, krājās. Ja Reformu partija būtu tāda, kā sākumā ienāca, un tiešām turētos pie šiem uzstādījumiem, vismaz kādās jomās virzītos ar reformām un to mācētu pasniegt, un arī nebūtu dažādas intrigas, kas bija pa vidu, es domāju, ka būtu gājis krietni, krietni labāk. Esošā koalīcija būtu nostrādājusi līdz beigām. Nebūtu jāpaplašina ar ZZS. Es nesaku, ka ZZS ņemšana ir kaut kas negatīvs.

Es vienkārši uzskatu, ka problēma ir tieši lielajā Lemberga ietekmē, kura pārāk dominē šajā partijā, lai kā viņi to slēptu. Agri vai vēlu Lemberga kunga ietekme nebūs vairs tāda, un tad mēs paskatīsimies, kas īsti ir ZZS, kas ir Zaļā partija. Tas ir tikai laika jautājums. Man brīžiem žēl kolēģu, kas ir spiesti… Četru gadu laikā es esmu pārāk daudz atklausījies šo diktātu no Lemberga puses. Agri vai vēlu tur būs transformācijas. Es uzskatu, ka koalīcijai vajadzēja nostrādāt līdz pašām beigām. Vajadzēja. Nebija tik daudz palicis.

Daudzas no reformām, pie kurām ķērās Dombrovska valdība, nav novestas līdz galam – izglītībā, veselības aprūpē. Vai jaunā Saeima spēs šīs reformas realizēt? Vai “Vienotība” varēs būt vilcējs šādām reformām?

Tas būtu vispār ļoti, ļoti slikti, ja nākamajos četros gados nepavirzītos uz priekšu izglītība un veselība. Tas būtu vienkārši absurds. Manā skatījumā tur jāķeras [klāt jau] no paša sākuma. Ļoti problemātiski. Ja vēl izglītībā ir kaut kas pavirzījies uz priekšu, tur notiek vērtējumi un tur ir dati dažādi, tur, manuprāt, var ātrāk nonākt pie secinājuma, tur būs mazāk pretestības, tad veselībā ir reāli nogulēti tik daudz gadu. Tur vajadzīgs ir reāli revolucionārs [piegājiens]. Tas ir primārais, šīs divas jomas. Pārējās jomās, [kas saistītas ar] ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju, tur vairāk vai mazāk iestrādes ir pozitīvas. [Taču ir arī] tiesiskums. Izskatās, ka tagad dažādās konkurētspējas tabulās Latvija joprojām būs pēdējās vietās jomās, kas saistītas ar tiesu sistēmu. Lēnas, zināma korupcija, neizprotamība, likuma nepiemērošana. Tas ir vēl viens lauciņš, par kuru grūti pateikt, [vai] sabiedrība sarosīsies, bizness sarosīsies.

Jūs daudz runājat par ZZS, bet šī joma visu laiku ir bijusi Nacionālās apvienības pārraudzībā. Cik lielā mērā viņi ir atbildīgi par reformu trūkumu?

Ir vēlme šo ministriju kontrolēt un no tās neatteikties. Zināmā mērā piesegt. Tas notiek ar maksātnespējas administrāciju, šur tur vēl. Politika ir politika. Man pašam ienākot, man nebija nekādu savtīgu mērķu, tomēr ir cilvēki, kas darbojās savtīgu mērķu dēļ. Liela daļa. Ne visi. Ir ideālisti, ļoti labi, ka ideālistu ir pietiekami daudz, bet ir arī pietiekami daudz savtīgu cilvēku, kas zina, kāpēc viņi nāk uz politiku – lai kļūtu bagātāki, lai būtu pietuvināti varai. Tāpēc ir svarīgi kontrolēt zināmas jomas, savējiem nodrošināt labākus apstākļus. Tāpēc NA tomēr jūtas komfortabli. Mēs arī redzam, no kurienes nāk sponsori, kāda veida uzņēmēji, no kurām jomām kuras partijas sponsorē. Šeit ir ļoti liels jautājums – vai NA atdot šo posteni, kam atdot, un vai tie nākamie būs spējīgi. Mēs redzam, kāda pretestība bija Bordānam. [NA] principā novāca savējo, jo viņš bija aizgājis par tālu. Arī Štokenberga darbība, atceraties, tika diezgan ātri pārtraukta. Tāpēc ļoti grūti, ja kāds tur ienāks no citām partijām, jautājums ir – cik tālu aizies, vai atkal nebūs kaut kāda melnā kampaņa, un vai tas viss ātri nebeigsies.

Jāsaprot ir valstiskās intereses. Es pilnīgi saprotu – ir savtīgas intereses. Bet lai tas savtīgums nesāk bremzēt valstisko attīstību. Lai mums nav nepārtraukti tās investoru žēlabas, neienākušās investīcijas, un reitingi, kuros atrodamies pārāk zemās pozīcijās. Sešdesmitās, septiņdesmitās, simtās [vietas] par tieslietu sistēmu. Ir jāsaprot, cik tālu var iet savās ambīcijās. Gandrīz neviena valsts nav ideāla, izņemot varbūt skandināvus un varbūt [vēl kāda] no Rietumvalstīm, bet šeit, manuprāt, mēs pārāk ilgstoši esam iestagnējuši ar zināmu savtīgumu.

Par veselības aizsardzības sistēmas reformu. Vai, jūsuprāt, to varētu finansēt no sociālā budžeta?

Ja tas ir salīdzinoši maz – 0,5 līdz 1% – varētu tādā veidā iet uz priekšu, bet tā sistēma jau prasa aizvien lielāku un lielāku procentu. Līdz ar to, tas īsti nav atrisinājums. Tas, ka apdrošināšana jāpiesaista, tas ir viens no variantiem, kas ir jāatrod un jāizmanto. Privātie apdrošinātāji ir jāizmanto. Tas ir dīvaini, ka pusi no naudas mēs tāpat tērējam no savām kabatām, bet tas īsti nekur neparādās. Bet tomēr tas ir jautājums pamatbudžetam, jo iekasējamība ir svarīga. Tas ir [arī] tīri politiski – ja Veselības un Labklājības ministrijas [nav tās pašas partijas kontrolē], tad tur ir pilnīgi politisks konflikts. Kurš tad atdos savus resursus? Jo ir pilnīgi skaidrs, ka Labklājības [ministrija] gribēs domāt aizvien vairāk par lielāku, apjomīgāku pensiju indeksāciju, vai arī solīdāku uzkrājumu nodrošināšanu šajā fondā, un tas ir pretrunā ar [veselības aizsardzības finansēšanu no sociālā budžeta]. No savas naudas, protams, atteikties ir ļoti grūti. Ja abas divas šīs [ministrijas] – Labklājības un Veselības – nav vienas partijas [rokās], tad ļoti grūti iedomāties, ka tas varētu vispār tikt akceptēts. Nedomāju, ka tur pret mazu procentu būtu lieli iebildumi, bet pamatu pamatā tomēr vajadzēs skatīties uz pamatbudžetu.

Jūs minējāt, ka nākamajos gados deficīts varētu būt nedaudz lielāks nekā plānots. Kas būtu pieļaujamā robeža deficīta palielināšanai un kādiem mērķiem šī nauda būtu jāizmanto?

Ja es turpinātu strādāt, es saskatītu iespēju palielināt tikai aizsardzībai un veselībai, bet veselībai tā, ka mēs saprotam, kas ir pakalpojumu grozs, kā tas viss strādā un kas notiek kapitālsabiedrībās. Pārējās jomas būtu ļoti minimāli aiztiekamas. Man būtu grūti demontēt to valsts iegūto reputāciju, [kuras celšanai] es pats tik daudz esmu pielicis roku pa šiem gadiem no bezcerīgas situācijas. Ja mēs realizētu tagad visas jaunās politikas, tad deficīts [būtu] tuvu pie 3%, un tur ir lietas, kurām grūti teikt nē. Daudzas pareizas, pozitīvas lietas. Vienkārši atkal būs jāatgriežas pie tā pragmatiskā jautājuma – cik kopējiem spēkiem mēs varam mazināt ēnu ekonomiku ar likumdošanas bāzi un uzņēmēju palīdzību, un cik mēs varam pārlikt uz priekšu. Trešais jautājums – kas tad īsti notiek ģeopolitiski? Ja mums apkārt būtu stabila vide Rietumos un Austrumos, mēs diezgan droši varētu runāt un arī dažādas lietas arī pārlikt. Bet tagad ir atkal tik neskaidra situācija.

Izskatās, ka eirozonā būs ļoti lēna izaugsme. Es domāju, ka Krievijā nekas labs nebūs. Līdz ar to mūsu uzņēmējiem ir ļoti daudz jādomā tieši par tālajiem tirgiem, vai nu par NVS vai Āzijas valstīm. Jautājums ir, cik mēs varam to iekšzemes kopproduktu uzdzīt. Reāli mēs runājam, ka potenciāls ir 4%. Tagad mēs savās prognozēs jau ejam zem 3%. Tuvākajos gados koridors ir starp 2% un 5%. Nevajadzētu tagad iekalt kādas lietas. liekot izaugsmi uz kādiem 4 vai 5%. [Vajadzētu] tuvāk 2%. Ja mēs redzam, ka kādā gadā krasi mainās iespējas, teiksim, labāk [iekasējam], mēs tajā gadā teorētiski varētu vairāk piešķirt naudu. [Taču] šeit atkal ir Valsts kontrole, kuras kanoni nepieļauj nekādu novirzi. Kas ir iekalts, tā jābūt, nekāda fleksibilitāte, lai gan bieži vien ir izprotami argumenti, kāpēc tas ir noticis. Tur rokas ir sasietas. [Būtu] jābūt – ja cilvēki redz, ka ir godīga politika, tad elastībai būtu jābūt attaisnojamai. Es uzskatu, ka tas ir attaisnojams, jo jebkurās krīzēs arī privātajā biznesā, ja tu dari godīgi un izprotami izskaidro, tad interpretācijai dažādām procedūrām, regulācijām vajadzētu būt tādai, kas nenoliedz to, ko tu esi izdarījis. Mums pašlaik ir tā, ka tu nevari neko.

Eiropas Komisija pēdējā analīzē par Latviju stipri apšauba, vai varēsim iekļauties solītajā strukturālajā deficītā, ņemot vērā gaidāmo nodokļu likmju samazināšanu un prasības pēc papildus finansējuma.

Ja mēs neko tagad nedarītu, noraidītu jebkādas jaunās politikas, mēs šobrīd uz nākamo gadu iekļautos. Bet es nestādos priekšā, kā var vispār nobremzēt visu to milzīgo straumi, kas ir 550 vai cik tur miljoni eiro. Mēs esam ļoti tuvu. Tāpēc man tā lielā vēlme ir maksimāli atrast spēkus… Uz Finanšu ministriju būs ļoti liels spiediens, bet maksimāli atrast daudz sabiedrotos sabiedrībā, kuri kaut kādā brīdī saka – nē, apstājamies. Neejam pārāk tālu, pat ja mums ir vajadzīgas kaut kādas lietas.

Bet vai jūs varat nosaukt kaut kādu robežu?

Manā skatījumā šajā gadījumā 0,5% [no IKP] robeža būtu izprotama, ja tas tiek izskaidrots, kurās jomās mēs iedodam, kāda ir vide šajās jomās, vai mums tur ir bijušas strukturālas izmaiņas. Mēs nākam ārā no krīzes ar kaut kādām vēl nepadarītām lietām. Mēs pasakām, ka tas ir vēl uzkrājies krīzes smagums, kuru mēs kompensējam, un ģeopolitiskā nenoteiktība, kas mums liek [tā darīt]. Tad jā, ja tev ir argumenti un tu vari izstāstīt finanšu investoriem un Briselē to pamatot, tad ir saprotams. Man ir ļoti lielas bažas, ka gribēs pieturēties pie tiem 3%. Nevar viena pati “Vienotība” to noturēt. Visai koalīcijai – domāju, ka tās trīs partijas arī būs, nedomāju, ka būs klāt kāds jaunpienācējs – vienkārši ir jāatrod veids, kā saprast, ka tas ir svarīgi valstij. Es pat nerunāju tik daudz par potenciālajiem ieguvumiem parāda apkalpošanā, bet vienkārši par reputāciju. Prezidentūrā ieejoša valsts nevar būt ar kaut kādiem pamainītiem pamatiem. Bija jau pierasts pa pēdējiem gadiem, ka tāda konsekvence ir labi vērojama un mums tic. [Izmaiņas] jāmāk pamatot.

Jūs runājāt par lietām, ar kurām varētu pamatot deficīta pieaugumu, bet jūs neminējāt nevienlīdzības samazināšanu, par kuru jūs pēdējos gados esat daudz izteicies. Es gribēju paprasīt par šo politiku. Tā ir lieta, kuru jūs un Viņķeles kundze esat bieži pieminējuši, tomēr pieņemtie lēmumi ir faktiski nākuši vairāk par labu cilvēkiem ar vidējiem un augstiem ienākumiem. Vai ir kāds iemesls domāt, ka nākotnē būs citādi? Ka varētu pieņemt nodokļu izmaiņas, kas palīdz tieši cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem?

Es redzu, ka “Vienotībai” ir pienākusi klāt Nacionālā apvienība, kuri arī vairāk vai mazāk sāk saprast, ka par kaut kādu progresivitāti ir jārunā. Mani ļoti apbēdināja, ka pagājušajā gadā mēs bijām ļoti tuvu tam, ka mums būtu progresīvais neapliekamais minimums, bet atkal tīri dēļ populistiskiem mērķiem, lai labi izskatītos vēlētāju acīs, toreiz gan Zīle, gan visi pārējie, kas no Nacionālās apvienības piedalījās, teica nē – šo mēs nedarīsim. Kaut kad nākotnē – varbūt, bet tagad nē. Tā nākotne visu laiku tiek attālināta. Mēs bijām ļoti tuvu tam, ka tas tiktu ieviests. Dēļ tā krietni lielāks akcents tika likts uz kopējās likmes kritumu un atvieglojumiem par apgādāmajiem jeb tā saucamo ģimeņu atbalstu. Es domāju, ka tagad partijām ir [labāka] izpratne, bet atkal ir jautājums – vai tā ir pozīcija pirms vēlēšanām? Vai partijas reāli tā domā? Es domāju, ka par Viņķeli un “Vienotību” ir skaidrs. Mēs tur neko sevišķi mainījuši neesam un pie tā pieturēsimies. Par Nacionālo apvienību grūti pateikt. Ja tā būtu, tad būtu izcili. Tad uzreiz ir pietiekami liels balsu skaits, kas var to sākt lauzt. Bet atkal, skatoties uz to potenciāli mazo resursu, kas tam visam ir pieejams, grūti pateikt, kā tas viss reāli tiks dzīvē īstenots.

Bet ideja ir laba. Es domāju, ka tā īstenosies. Tas ir tikai laika jautājums. Tā varētu īstenoties mazākā apjomā un vēlāk, bet tā īstenosies. Es domāju, ka Latvija būs valsts, kas aiziet uz progresīvo neapliekamā minimuma sistēmu. Nākamajā vēlēšanu ciklā vēlētājs tam pievērsīs lielu uzmanību, gribēs redzēt sociālās nevienlīdzības mazinājumu, ienākumu nevienlīdzības mazinājumu. Tāpēc būs ar to jānāk. Ļoti svarīgi un par ko es esmu pateicīgs, ir tas, ka uzņēmēji ir sapratuši. Minimālās algas būtisks pieaugums. Tas ir tas, kas arī pacels cilvēkiem algas reģionos un jomās, kurās viņi jau sen ir pelnījuši minimālo algu. Vienkārši uzņēmējs ir to turējis tik zemu, cik atļauj likums. Otras, tas arī legalizēs «ēnas».

Vai tas neizspiedīs cilvēkus no darba tirgus, piemēram, kaut kur Latgalē, kur varbūt uzņēmējs nespēj samaksāt to palielināto minimālo algu?

Ja mēs tik daudzus gadus esam Eiropas Savienībā, ir jābūt tādam biznesam, kurā darbiniekam var maksāt 300 vai 350 eiro. Tam ir jānotiek. Tik daudz gadu ir pagājuši, un ja viņi var pateikt, ka to nevar samaksāt, tad jautājums ir – kāda ir efektivitāte tam darbam? Būs gadījumi, bet to būs maz. Deviņdesmit un vairāk procentu gadījumu tas ir izdarāms. Ir jau arī dažādas slodzes. Tu varbūt nevari samaksāt pilnu slodzi, tad maksā pusslodzi. Ir jāskatās līdzi, bet manā skatījumā valstī, kura ir Eiropas Savienībā vairāk nekā desmit gadu, biznesam ir jāspēj nopelnīt tā, lai darbinieks saņem – tagad būs 360 eiro. Kur tad mēs tālāk ejam? Tad nav jautājums, kā mēs varam vispār piedzīt ES vidējo līmeni. Nav variantu. Mēs zinām arī ēnu ekonomikas īpatsvaru un visu pārējo, tas ir sen pierādījies visās jomās. Ja mums būtu lielas minimālās algas, tad es saprastu, bet tas tomēr joprojām ir zems līmenis.

Vēlēšanās daudzas partijas nāca ar lozungu, ka jāpalīdz cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem, samazinot PVN likmi pārtikai. Finanšu ministrija ir vienmēr bijusi pret. Kāpēc?

Pārāk liela pozīcija, un tas nesasniegs to mērķauditoriju, kam tas būtu vajadzīgs. Mēs būtu tikai un vienīgi par to, ka ģimenes pabalstam un dažādiem pabalstiem ir jābūt individuāliem. Respektīvi, pakalpojumu sniedzējiem ir lieliski jāzina, kam viņi dod to pakalpojumu, un to saņem tiešām tie, kuriem tas ir vajadzīgs. Pārējie solidāri atsakās. Tad tie, kam vajag, var saņemt lielāku daļu. Tas neatrisinātais jautājums savulaik par astoņiem latiem ģimenes pabalstam… Ja ir zināms pašvaldībā… Mani vecāki dzīvo laukos, ir tak redzams, kurš tiešām ir vecs, slims un nevar [darbu] dabūt, un kuri ir slaisti, kuri nestrādā, lai gan apkārt darbi ir pieejami. Tad to var visu izvērtēt. Pagastā ir viss lieliski iespējams.

Es par savu apkārtni zinu, kuriem būtu jādod atbalsts, un kuriem kategoriski to nevar darīt. Vienkārši viņi izmanto sistēmu. Tieši tas pats ir šajā gadījumā. Cilvēkiem, kuriem ir problēmas, dodam, iespējams… Tā saucamās pārtikas paciņas, tās, kuras saņem, es pats esmu redzējis, kā tās tiek pret polšiem mainītas, visu, kā tas strādā. Tur arī var padomāt. Katrā ziņā pārtikas markas vai pārtikai iezīmēts naudas daudzums būtu viens no labākiem risinājumiem, kur izslēdz konkrētus produktus. Tad tie cilvēki arī saņem. Es domāju, tas ir labākais risinājums, krietni labāks nekā visiem [pārtikas produktiem] paņemt nost [PVN]. Turklāt man nav nekādu ilūziju – tirgotāji būtu būtiski ieguvēji no tā visa. Ne mūsu zemnieki, ne mūsu pārtikas pārstrādātāji nebūtu ieguvēji. Polija, Lietuva, Vācija un visi pārējie būtu stāvā sajūsmā, ka beidzot ir valsts, kur PVN ir zems. Tas cilvēkiem tikumus nemainītu. Lielie uzņēmumi nospiestu cenu vēl papildus uz leju. Šajā gadījumā tas labi skan, bet tas naudas apjoms, ko mēs no PVN neiekasētu, ir pārāk milzīgs. Paņemam daļu no tā un sadalām mērķtiecīgākos pabalstos. Nekas cits.

Vienošanās, kuru jūs parakstījāt ar uzņēmējiem par nodokļu politiku no 2015. līdz 2017.gadam, ir solīts «pilnveidot esošo mikrouzņēmumu nodokļu režīmu». Ko tas nozīmē?

Mēs uzskatām, ka šeit ir jāturpina vērtēt un analizēt situācija. Vārdu sakot, visiem iesācējiem likmei būtu jābūt zemai, tā kā ir. Kad uzņēmums tālāk izaug lielāks, tad viņam varētu būt cits režīms. Katrā ziņā, novērst eksistējošo uzņēmumu sadalīšanos mikrouzņēmumos, kas reāli rada izkropļojumus šai sistēmai. Tam jābūt uzņēmumam iesācējam un ģimenes uzņēmumu konceptam. Tas mums līdz šim bijis. Tikai par to, ne par ko citu. Es nevienu brīdi neesmu uzskatījis, ka tai likmei būtu jākāpj, bet mani arī dara bažīgu tas cilvēku apjoms, kas iestājās [šajā sistēmā], un ka tomēr tiek pārstrukturizēti uzņēmumi. No tā vajadzētu maksimāli izvairīties. Tam ir jābūt ilgtspējīgam. Droši vien tur būs segregācija. Viens posms un nākamais posms. Nevajadzētu būt nekādiem izņēmumiem. Trešais, [par ko] kādreiz var padomāt – ir daudzas Rietumvalstis, kurās ir konkrēta maksa. Tev ir kaut kāds bizness, tev ir restorāns vai kādi citi mazie [biznesi], tu vienkārši maksā gada summa un miers ar tevi. Taču tad abām pusēm jāuzticas. Tur nelien sīkumos. Ja tu esi sācis apjomu audzēt, tad ne pārāk iet ar administratīvo slogu virsū. Tas ir vēl viens koncepts, par kuru varētu padomāt. Tāds konkrēts fiksēts gada maksājums. Es domāju, ka tas [mikrouzņēmuma] koncepts strādā, dod savu rezultātu, bet nevajag [pieļaut], ka tas sāk ļaunprātīgi sevi atražot.

Vēl par ļaunprātību – Latvijā ir otrs augstākais PVN neiekasēšanas rādītājs visā Eiropas Savienībā un faktiskā nodokļu likme patēriņam ir starp zemākajām. Ko mēs darām nepareizi? Kā šo situāciju var mainīt?

Šim jautājumam ļoti daudz uzmanības pašlaik pievērš Ināra Pētersone, Valsts ieņēmumu dienests. Tieši par PVN neiekasēšanu, par plaisu. Tas ir jautājums, par kuru viņa diskutē ar uzņēmējiem. Kādā veidā mēs kopīgiem spēkiem mazinām to uzņēmēju [skaitu], kas negodprātīgi rīkojās. Tie paši kases aparāti. Mums nepārtraukti ir tik liela pretestība kaut kādiem modernizējumiem. Es saprotu, ka brīžiem pieaug izdevumi un administratīvais slogs, bet tas ir absurds, cik masīvi kases aparāti tiek izmantoti dubultai grāmatvedībai. Tas ir viens no veidiem, konkrēti [saistīts ar] PVN. Ir jāsaprot, ka mēs to nedarām tāpēc, lai kaut ko birokratizētu, bet [tāpēc, ka] tās ir jomās, kurās Latvijai ir būtiski zaudējumi. Atkal, uzņēmēju sadarbība ir ļoti būtiska. Ja viņi ļoti pretojās, tas nav iespējams. Bet nu, pamazām jau iet uz priekšu. Ar kavēšanos, kā jūs zināt, tā jaunā sistēma tikai nākamgad sāks strādāt. Atliekot, atliekot, atrodot iemeslus, ka tas ir dārgi, sarežģīti, priekš kam tas ir vajadzīgs. Mēs lieliski redzam, kā tas diemžēl tiek īstenots dzīvē, ir dažādas shēmas. Tie ir tie jautājumi, kas ir aktuāli. Aploksnes un PVN. Divas lietas. Jo vairāk vai mazāk pārējās jomās mēs redzam tos uzlabojumus.

Par nekustamā īpašuma nodokli. Mums arī tā līmenis ir ievērojami zemāks nekā citās ES valstīs. Kāpēc to nevar paaugstināt?

Pašvaldības ir kategoriski pret, sevišķi lielās. Mazās jau nē. Ja jūs paprasītu lauku pašvaldībām tālāk no Rīgas, tur jau nebūtu liela pretestība. Bet šeit visiem ir vajadzīgs labs vēlētāju noskaņojums. Valdis Dombrovskis saņem [nekustamā īpašuma] nodokļu atlaidi. Viņš saka, ka viņš var samaksāt, bet viņš saņēmis atkal kaut kādas tur atlaides. [Pašvaldībām vajadzīgs] lojāls, uzticīgs, pašvaldību ļoti cienošs vēlētājs, kuru pēc iespējas mazāk jātraucē ar kaut kādu nodokļu maksāšanu. Tas ir absurds. Pašvaldības domā par uzņēmuma ienākuma nodokļa un PVN daļas paņemšanu, kad re’ kur ir blakus esoša nauda. Respektīvi, populistiski piegājieni nobremzē šo sistēmu, kaut lieliski zinām, kā Rietumi eksistē. Rietumvalstis eksistē tikai tāpēc, ka ir pārdomāta nodokļu politika [attiecībā uz] nekustamo īpašumu, kas visu segregēs. Tas ir dzinulis un tas parāda, kur dzīvot un taisīt biznesu un [regulē] cilvēku migrāciju. Šeit tas tiek izkropļots pašā būtībā.

Diemžēl tas tā ir, mēs varam darīt, ko grib, bet mūs vienkārši, tā teikt, pasūta tālāk par tām lietām. Iespējams, ka 90% pašvaldību to darītu, bet šīs lielās, varenās, Pierīgas, it sevišķi Rīga un Jūrmala, ir pret. Arī maksimāli mēģina šo visu uzgrūst valstij, Zemes dienestam, lai mēs tiekam ar to galā, it kā tas nav viņu jautājums. Tas ir absurds. Tas ir absurds, tāpēc, ka no šī nodokļa mēs reāli iekasētu. Nevis mēs, bet pašvaldības. Tad mēs varētu bez problēmām mazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli, pašvaldības netaisītu traci.

Es domāju, ka tūlīt būs ultimāts no Lemberga puses [par IIN samazināšanu]. Kā viņš jau teica – atdodiet mums nozagto naudu. Tagad, būdams atkal pie varas valdībā, tas būs ultimāts. Es pilnīgi paredzu, tūlīt būs ultimāts. Nekāds nākamais budžets bez kaut kāda piecdesmit septiņdesmit miljonu kompensācijas pašvaldībām. Kaut gan pašvaldības šo te summu [vai pat] krietni lielāku iekasētu ar nekustamā īpašuma nodokli. Cilvēki saprastu, kas tas ir. Jo viņiem, savukārt, kristos darbaspēka nodokļi. Tie jau divus gadus kritās, nākamgad vēl krītas, un turpmāk kristos. Tas ir jautājums, kā tas tiek pasniegts. Populisma te ir ļoti daudz. Eksperti var runāt, ko grib, un piesaukt dažādas prakses. Tas vienkārši tiek ignorēts populistisku iemeslu dēļ.

Runājot par pašvaldībām, kā jūs redzat Rīgas pilsētas finanšu nākotni, ņemot vērā, ka katru gadu samazinās pilsētas uzkrātās naudas daudzums?

Gaidu lielas nepatikšanas Rīgas budžetā.

Kurā gadā?

Sākot ar kādu 2017., 2018. gadu mēs saskatīsim zināmas bažas. Tad būs atkal nākamais vēlēšanu cikls, tad paskatīsimies. Nauda tiek tērēta milzīgos apjomos, ļoti populistiski daudzās jomās. Jomās, kurās vajadzētu ne tik daudz. Mēs redzam tos pašus ieguldījumus slimnīcās, pašvaldību uzņēmumos, ļoti daudz plašos un skaļos svētkos, ļoti daudz pašvaldību ēku būvēšanai triecientempos. Tai pat laikā investori netiek īsti piesaistīti. Infrastruktūrā tā nauda būtu daudz noderīgāka. Ceļos un dažādos pārvados. Cilvēki tiek iemidzināti ar iepriekšējo gadu uzkrājumu tērēšanu un ar populistiskiem saukļiem. Tas iet labi, kamēr ir nauda. Protams, ja ekonomika aug straujāk, četri pieci procenti, tad tas attālinās, bet ja ekonomikas izaugsme ir zemāka… 

Es domāju, ka to naudu varēja izmantot krietni efektīvāk. Domājot par investīciju piesaisti un domājot par infrastruktūras sakārtošanu primāri, nevis par pasākumiem, kuri ļoti labi izskatās medijos un kam tiek pievērsta liela uzmanība. Es negribu piedzīvot situāciju, [kurā] Finanšu ministrija uzņemas atbildība par Rīgu. Es ļoti to negribētu. Mums pietiek ar Ādažiem. Mums tagad ar Ķekavu bija problēmas. Šīs ir lietas, kuras nevajadzētu pieļaut. Mums nav tādu resursu, mums nav tādu iespēju sākt pārraudzīt tik lielas pašvaldības. Tā ir problēma, lai vai kā tur tiek teikts. Tas, kas tagad notiek, tā ir tāda zināma šķietamība. Es saprotu, ir labi atjaunot transportu un daudz dotēt un daudz māju celt, bet visam ir jābūt savam mēram. Ir aiziets pārāk tālu, un neizskatās, ka grib atslābt.

Jūs esat bijis finanšu ministrs četrus gadus…

Atjaunotajā valstī visilgāk. Divdesmitajos gados varbūt kāds bija [ilgāk], bet atjaunotajā… Vispār, vai tik es neesmu visilgāk no visiem ministriem. Neesam izpētījuši.

Galvenos sasniegumus mēs zinām. Valsts ir izvesta no krīzes, ieviests eiro. Varbūt ir vēl kaut kas ļoti svarīgs, kas jums liekas pieminēšanas vērts?

Tieši Finanšu ministrijā? Es gribētu uzslavēt Valsts ieņēmumu dienestu. Es redzu iestādi, kura kļūst aizvien efektīvāka un motivētāka. Pārliecinātāka par to, ko dara. Šī iestāde iepriekšējos gados tika ļoti politiski sista un izmantota. Tas ir jautājums, kas man vienmēr likās ļoti aktuāls. Nejaukties iekšā. Nepieļaut nekādu politisko iejaukšanos. Ticēt cilvēkiem. Jūs paši zināt, daudz par to ir rakstīts, ka iepriekš iestāde strādāja politisko uzdevumu izpildīšanā, bezmaz vai sodīšanai.

Šajā sakarā – kāpēc Vaškevičs vēl aizvien ir valsts amatpersona?

Tas ir saistīts ar ļoti komplicēto, ačgārno un brīžiem stulbo valstisko regulējumu, kādā veidā var ierēdņus atbrīvot un pieņemt.

Aleksis Jarockis, Finanšu ministrijas preses sekretārs: Problēma ir tāda, ka nav notiesājoša sprieduma. Ja nav notiesājoša sprieduma, valsts iestāde viņu nevar atlaist, jo, ja gadījumā viņu attaisnos, Finanšu ministrijai būs jāmaksā kompensācija. Viņam ir aizliegts tuvoties Finanšu ministrijai, viņš nesaņem nekādu atalgojumu un viņam nav kabineta.

A.Vilks: Tas ir tieslietu jomā jautājums, kāpēc Vaškevičs tik ilgi spēlējas. Kāpēc? Kā tas ir pieļaujams? Tur tak, man liekas, visiem ir skaidrs, kas viņš par cilvēku. Kā tas vispār ir iespējams? Tas man arī [liek domāt] par to sistēmu, es redzu, ka daudzas lietas ļoti grūti [ir lauzt].

[Par sasniegumiem] – Valsts ieņēmuma dienests, un viss, kas ir saistīts ar ārējo reputāciju. Mēs ļoti augsti tiekam vērtēti finanšu investoru vidē, arī [Eiropas Savienības] ECOFIN [ES valstu finanšu ministru padomē – red.], Pasaule Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda kontekstā. Jebkur mums ir ļoti augsts vērtējums. To pazaudēt būtu pats stulbākais, ko var izdarīt. [Vēl ir sasniegums], ka es atstāju šo Finanšu ministrijas sistēmu ļoti sakārtotu un motivētu. Tāpēc es būtu ļoti vīlies, ja netiks risināts jautājums par ministru algām, kas automātiski ļauj noturēt labākos ierēdņus, izpildītājus visā šajā sistēmā. Ja tagad to neizdarīs… Es aizeju, es par sevi nerunāju. Es runāju nākamo ministru vārdā – Latvijai jābūt vismaz Baltijas līmenī, un motivācijas sistēmai ir jābūt vismaz tādai, lai mēs dabūjam kadrus no malas, nevis nepārtraukti zaudējam citiem. Citādi pēc prezidentūras Latvijas [valsts pārvalde] vienkārši izmirs. Cilvēki sapratīs, ka viņi ir [izpildījuši] savu misiju un pazudīs liela daļa. Tas ir absurds, lielākais populisms. Tas arī ir viens jautājumiem [saistīts ar] politiskajām partijām, kur man bija strikti pateikts no “Vienotības” – nerunā šitās lietas. Izbeidz. Es tāpat zināju, ka es aiziešu projām, bet man tas bija principiāls jautājums. Man apkārt ir cilvēki, kuriem arī tā motivācija ir jāuztur. Es gribu noturēt Valsts Kasē, VID, Finanšu ministrijā, visur es gribu noturēt cilvēkus, tos labākos, kas ir. Es jau pēdējo gadu vairs necīnījos par sevi, es vienkārši cīnījos par visiem kopumā. Kaut gan man tas ir personisks jautājums.

Vai ir vēl kaut kas, ko jūs būtu gribējis panākt, kas šajos gados neizdevās?

Es nedomāju, ka es vispār tik tālu aiziešu, ka izdosies to [visu izdarīt]. Stādieties priekšā, mani ielika šeit bez kaut kādas pieredzes, ar ļoti mazu atbalstu. Es šo esmu iznesis pateicoties apkārt esošajiem cilvēkiem, un tikai pēc tam partijai. Pateicoties [apkārt] esošajiem cilvēkiem ministrijā. Protams, Valdis mani brīžiem atbalstīja. Ilzei Viņķelei esmu ļoti, ļoti pateicīgs. Viņa ir nākamā Latvijas līdere. Viņa ir nākamā Latvijas līdere. Tas man ir pilnīgi skaidrs. Tie ir tie cilvēki, kas man palīdzēja, citādāk es tur būtu sabrucis no tā visa, ka tu esi tik grūtā situācijā un tev nav īsti… Es vienkārši strādāju. Kā es mācēju, tā es darīju.

Vai jau zināt, ko darīsiet pēc amata atstāšanas?

Ir pilnīgi skaidrs, ka es negribu būt politikā. Tie cilvēki, kas mani ir pamanījuši, gaida, kad es beigšu strādāt. Man nav konkrētu piedāvājumu, bet es gribu darbu, kas ir saistīts ar finanšu sektoru.

Latvijā?

Es nedomāju, ka man Latvijā ir kaut kas… Piedāvājumi Latvijā diez vai būs man tik pievilcīgi, kādi man no ārpuses nāks. Es gribu būt finanšu sektorā, starptautiskā jomā, tādā, kur es varētu arī kaut kādā veidā Latvijai palīdzēt, vismaz ar redzējumu vai investīciju piesaisti. Es šim reģionam tik un tā sekošu līdzi.

Tas būtu privātā sektorā vai starptautiskās institūcijās?

Pilnīgi vienalga. Man šobrīd tiešām ļoti svarīga ir alga. Man neinteresē amati, nosaukumi, vara. Man interesē, lai man ir darbs, kas patiktu, un alga. Es jau vairākās intervijās esmu teicis – es četrus gadus esmu domājis tikai par valsti. Man ir jādomā beidzot par ģimeni, par sevi, pārējiem apkārt, tuviniekiem. Es tik daudzas lietas neesmu izdarījis. Esmu iztērējis visu, kas man bijis ietaupīts. Tālāk vairs nav kur. Es nestādos priekšā, kā mana ģimene gaida šo brīdi, kad es būšu prom, kad es varēšu atkal būt cilvēks. Tāpēc man tiešām ir svarīga alga, tas nav saistīts ar statusu. Es saprotu, cik ir jānopelna par tādu darbu, kādu es varu [darīt]. Es nevaru pateikt, kāds darbs būs. Es noteikti izvēlēšos to, kas man būs pats patīkamākais, piemērotākais. Tur jau daudz dažādi. Es arī stresa līmeni skatos. Šie četri gadi ir bijuši tādi, ka man jāsaprot, ka es neko tamlīdzīgu negribētu atkārtot. Man vienmēr ir interesējusi starptautiskā dimensija un finanšu sektors. Kad es biju analītiķis bankā, es sekoju līdzi visam. Latvija – diezin vai. Mani neviens līdz šim nav uzrunājis, un diezin vai uzrunās. Bet nevar konkurēt ar starptautiskajiem piedāvājumiem, tas ir pilnīgi skaidrs. Tas nenozīmē, ka es nebūšu Latvijā vai neatgriezīšos. Viennozīmīgi atgriezīšos un varbūt varu kādas lietas darīt, kas ir ar valsti saistītas. Bet politika…

Mani interesē politika kopš pirmās klases, bet visā tajā iekšā esot… Smagākas jomas nav, es jums uzreiz pasaku. Nav [citas] tik [intrigu pilnas] un smagas vides, kurā nenovērtē, ko tu vari izdarīt. Tomēr pilnīgi saprotams, ka bez politikas nevar. Kādam valsts ir jāvada. Jācer, ka tie ir cilvēki, kas ir pietiekami stipri un godīgi. Tā ir mana lielākā vēlme. Tāpēc es turpināšu runāt un sadarboties ar tiem cilvēkiem, kas man ir tuvi un kuriem es ļoti ticu. Ja es redzu, ka viņiem ir būtiska ietekme Latvijā, tad es arī mēģināšu savu… nesavtīgi, man nav bijis nekāds savtīgs [mērķis].

Es neesmu paspējis paprasīt par “Liepājas metalurgu” un par “Citadeli”.

“Metalurgs”. Man ir gandarījums, ka ir noslēdzies šis darījums un “Metalurgs” strādās. Ukrainas uzņēmumam tā ir ļoti lieliska iespēja un platforma iziet no salīdzinoši sarežģītās Ukrainas vides ar saviem biznesiem uz Eiropu un pēc tam ražot izstrādājumus, kurus varēs izmantot arī Ukrainas atjaunotnē. Agri vai vēlu tur būs ļoti daudz, ko darīt. Tas, manuprāt, ir svarīgi, ka uzņēmums strādās, un ka varēs nodarbināt gandrīz tik pat daudz cilvēku, cik ir nodarbināts. Ļoti daudz. Tā ir laba ziņa. Ir izdarīts ļoti smags darbs. Un atkal tas pats – politiķi, cilvēki Saeimā bezatbildīgi nolemj lietas, pirkstiņus principā nepakustinot, un pēc tam stādieties priekšā, kāds te stress ir bijis cilvēkiem.

Kuras lietas?

Deputāti iedeva valsts garantijas. Tā deputātu atbildība ir kāda? Viņi ir pasargāti gandrīz pilnīgi no jebkā. Izdodas – ok. Neizdodas – viņiem nekādas atbildības par to nav. Pēc tam vēl tie paši deputāti, bezmaz to pašu partiju, sūta man jautājumus un vienkārši kaunina. Tas šoks, kas pēc tam bija uzgrūsts Finanšu ministrijai un Valsts kasei visu to risināt, bija tik smags, ka nedrīkst nekādā veidā dot nekāda veida garantijas privātajam sektoram. Aizmirstam, viss. Tāpēc man ir gandarījums, ka tas ir novests līdz galam.

“Citadele” nav mans fails [mapīte – red.], bet katrā ziņā “Citadelei” ļoti negatīvi nospēlēja divi faktori. Pirmais – tas, ka Eiropā ir tik daudz sliktu banku un tās lielās labās bankas nav gatavas kaut ko nopirkt. Respektīvi, banku cenas tikai krītas visā Eiropā. Mēs netrāpījāmies īstajā brīdī, un tas periods arī turpināsies. Otrs – kas notiek blakus Krievijā, Ukrainā. Līdz ar to zināmā mērā ieguldījumi Baltijā vairs nav varbūt tik atraktīvi kā likās pirms gada vai diviem. Te nespēlē nekādu lomu tas, ka mūsu ekonomika aug, ka esam [ekonomiskajam] ciklam priekšā, ka mums ir krietni sakārtotāka vide. Tās ģeopolitiskās bailes vai pieņēmumi un arī banku sektora diezgan neskaidrā kondīcija noveda pie tā, ka šis process radīja tik daudz jautājumu. Interese bija pietiekami liela pirms pāris gadiem no lielajām bankām. Tā absolūti nav mūsu “Citadeles” vaina, vai Latvijas ekonomikas vai politikas. Vienkārši sakrīt tik daudz lietu.

Bet es tomēr uzskatu, ka šeit investoru diversifikācija – ja ienāktu amerikāņu investori ar labu reputāciju – tas noteikti būtu pienesums. Es nedomāju, ka viņi grib bēgt prom pēc gada vai diviem. Nē. Neviens banku nepārdod, ja viņš nav labi nopelnījis. Vienā gadā vai divos to nevar izdarīt. Tāpat investori tur bankas Japānā, kas ir grūta vide, gan arī pašā Ēģiptē. Tātad par biznesa redzējumu man vispār nav šaubu. Es domāju, ka te būtu profesionāla komanda. Bankas reputācija laba. Jautājums drīzāk bija vēlēšanu kontekstā un varbūt par to cenu. Bet tā cena ir tādā, kāda tā tirgū ir. Es sekoju līdzi, kāda ir situācija visā Eiropā, un situācija ir bēdīga. Ja agrāk, pirms pieciem septiņiem gadiem tas nebija jautājums, tādu “Citadeli” paņemtu un tur būtu riktīga konkurence, tagad tādas “Citadeles” ir en-tajās valstīs, un ar tām ir kā ir. Tur nevar nepārtraukti atlikt. Eiropa ir vienkārši aizrijusies ar tām bankām un spiež tās pārdot par tādu naudu, kas ir vispār pieejama.

Premjerministre Straujuma minēja televīzijā, ka svarīga ir amerikāņu investoru spēja nodrošināt dolāru klīringu – starptautiskos pārskaitījumus dolāros.

Tas ir svarīgi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mums patlaban tikai viena banka nodrošina klīringu, tā ir “Deutsche Bank”. Nedrīkst tā būt. Ir jābūt vairākām bankām. Tas ir gan dēļ konkurences, gan dēļ pievilcības. Respektīvi, tas ir vajadzīgs. Amerika ir ļoti liels globālais finanšu spēlētājs, noteicošais, un dolārs nekur nepaliks. Dolārs tāpat figurēs. Mēs zinām, ka esam tāds finanšu centrs un tilts, kurā vienmēr būs dolāri un nerezidenti un būs dažādu valstu biznesa klātbūtne. Tāpēc ir svarīgi tieši stiprināt mūsu saites ar ASV, gan klīringa ziņā, arī reputācijas ziņa, un visu pārējo. Es rīt dodos uz Vašingtonu, un vienmēr mēs pārrunājām tās lietas – kā tad iet jūsu banku sistēmā? ar norēķiniem? ar transparenci un ar pārējām lietām? Mēs esam parakstījuši visus līgumus un mēs sadarbojamies, bet vienalga – tas, kas kādreiz ir bijis pirms en-tiem gadiem, ir uzlicis tādu zināmu ēnu. Reputāciju atjaunot ir krietni grūtāk. Protams, tie jautājumi [tiek uzdoti] mums ļoti labvēlīgā [veidā], bet vienalga – tāda šaubu ēniņa ik pa laikam ir. 

Amerika ir mūsu lielākā atbalstītājvalsts. Pie potenciālām ārpolitiskām problēmām amerikāņi mums ir pats reālākais atbalsts, nevis Eiropa, un jebkādas amerikāņu investīcijas ir tikai vēlamas. Tas īpatsvars tagad ir ļoti mazs – Amerikas investīcijām būtu jābūt pieci, pat vairāk procentu. Tas būtu izcili priekš Latvijas, nevis, ja būtu viens, divi procenti. Tur vispār nav jautājums.