Intervija ar Tartu universitātes profesoru Riho Altnurmi
Riho Altnurme ir Baznīcas vēstures profesors Tartu Universitātes Teoloģijas fakultātē. Kopš 2006.gada viņš ir arī šīs fakultātes dekāns. Viņa pētniecības intereses saistās ar reliģiju kā sabiedrības un kultūras daļu. Veicis daudz pētījumu par Igaunijas evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturi, īpaši par laika posmu pēc Otrā pasaules kara, ir arī vairāku starptautisku pētniecības projektu dalībnieks.
Īpaši iesaistīts Riho Altnurme ir bijis arī sadarbībā ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, kurā viņš darbojies kā viesprofesors un Teoloģijas un reliģijas zinātnes doktora studiju programmas direktors. Dzimis 1969. gadā, sieva Lea ir vadošā pētniece reliģijas antropoloģijā. Audzina divas meitas.
Tartu universitātes Teoloģijas fakultātes dekānu sastopam pusdienlaikā starp divām konferences, kas veltīta Tartu universitātes nākotnei, daļām.
Gribam no teoloģijas doktora un profesora Riho Altnurmes dzirdēt to, ko viņš var pavēstīt par sieviešu ordinācijas jautājumu. Apsēžamies ērtā kafejnīcā un jautājam par situāciju Igaunijas luteriskajā baznīcā. Profesors gan neesot tieši saistīts ar šo jautājumu, bet mums tas der – vēlamies uzklausīt kādu, kas ir izglītots profesionālis, bet nav tiešā veidā saistīts ar sieviešu ordinācijas problēmu. Esam uz „tu”, jo nācies sastapties teoloģijas fakultāšu sadarbības ietvaros.
Kāda šobrīd ir situācija Igaunijā sieviešu ordinācijas jautājumā?
Jau 20. – 30.gados Evaņģēliski luteriskajā baznīcā diskutēja par sieviešu ordināciju, kā sievietes var strādāt baznīcā. Kas būtu viņu uzdevums ? Bija tā, ka arvien vairāk un vairāk sievietes sāka studēt, Teoloģijas fakultātēs viņas mācījās par skolotājām, un dažas no viņām jau tad gatavojās kļūt vismaz par sludinātājām. Tas nebija pārāk nozīmīgs jautājums, tomēr toreiz jau par to vismaz teorētiski diskutēja. Dažreiz bija izteikti visai dīvaini argumenti pret sievietēm mācītājām, piemēram, ka sievietēm neesot piemērota balss sludināšanai. Tādi pretargumenti jau sastopami visur.
Praktiski sievietes tomēr nevarēja kļūt par mācītājām pirms Otrā pasaules kara. Pēc kara daudzās draudzēs trūka mācītāju, un tad padomju vara slēdza draudzes, kur nav mācītāja. Un tad dažkārt sievietes tika izvēlētas par sludinātājām. Konsistorija ierosināja un, ja nebija mācītāja, tad sievietes varēja kļūt par draudzes vadītājām.
Bija arī gadījumi, kad vīrieti mācītāju padomju vara bija apcietinājusi vai mācītājs bija devies bēgļu gaitās. Tad dažreiz mācītāju sievas uzņēmās rūpes par draudzēm. Tā diezgan drīz pēc kara jau sākās diskusija par sieviešu ordināciju, principiālā izšķiršanās par to, vai sievietes var kalpot draudzēs, tika izdarīta jau tūlīt pēc kara – sievietes var kalpot draudzē. Nav principiālas atšķirības starp vīrieti un sievieti. Sievietes turpināja studēt teoloģiju, atbilstoši teoloģijas studijām tajā laikā gandrīz nelegāli. Un tā bija iespējams, ka sievietes bija sagatavotas kļūt par mācītājām.
Kad notika pirmās sieviešu ordinācijas?
60. gados bija nopietna diskusija, dažādās baznīcas sapulcēs tika diskutēts par sieviešu ordināciju gan visas baznīcas, gan vietējā līmenī. Es domāju, ka pārsvarā tā bija baznīcas vadības izšķiršanās – mēs sekosim šāda veida teoloģijai un 1967.gadā tika ordinētas pirmās sievietes. Tajā laikā vispār nebija pārāk daudz mācītāju, mazāk nekā 100.
Cik patlaban ir sievietes mācītājas?
Kopš tā laika nav notikušas būtiskas pārmaiņas šajā jautājumā. Arī tad, kad beidzās padomju laiki, attieksme pret šo jautājumu nemainījās. Es nekad neesmu manījis, ka būtu bijušas nopietnas diskusijas par to, vai šis jautājums būtu atkal no jauna jāpārskata. Ne kā Latvijā, kur notika pārmaiņas. Jans Kivits jaunākais, kurš kļuva par arhibīskapu un kura tēvs bija pirmais, kas ordinēja sievietes mācītājas, izturējās ļoti atbalstoši sieviešu ordinācijas jautājumā.
Vai patlaban pastāv kāda spriedze baznīcā šajā jautājumā?
Pēc padomju laika baznīcā arvien skaidrāk parādījās dažādas teoloģijas tendences – liberālas un konservatīvas. Padomju laikā nebija tik skaidrs, kurš pie kuras grupas pieder, jo galvenais baznīcai tajā laikā bija izdzīvot naidīgā vidē, un tad jau neuzsver tik daudz savu atšķirīgo viedokli. Tagad atsevišķas grupas izdalās skaidrāk, dažādām grupām ir parādījušies mediju portāli.
Kas ir konservatīvs un liberāls Igaunijas baznīcā?
Sieviešu ordinācija noteikti nav bijis svarīgākais jautājums, kas iedalītu cilvēkus dažādās nometnēs. Ir konservatīvie baznīcā, kas ir par sieviešu ordināciju. Pagājušā gadā bija liela diskusija par homoseksualitāti. Tad daudzi teica – igauņi ir kaut kur vidū starp liberālo un konservatīvo.
Patiesībā tāds iedalījums nav visai skaidrs, jo vairāk ir tā, ka daži ir vienisprātis par vienu jautājumu, citi par citu, kas nav viennozīmīgi konservatīvs vai liberāls viedoklis. Vairāk atšķirības ir liturģiskajā ziņā. Ir kustība, kas seko vairāk katoliskajam liturģijā, un tad var būt arī t. s. melnie luterāņi, kas turas pie stingri luteriskas tradīcijas, valkā melnu talāru. Ir arī humāni kristieši, par kuriem pavisam konservatīvie saka: tie jau vairs nav kristieši.
Svarīgākais – tas viss ir baznīcas iekšienē, neviens nav izstājies no baznīcas, bet gan visi strādā kopā. Diezgan liela daļa šodienas mācītāju atnāca uz baznīcu 90.gados. Šī ir tā paaudze, kam tagad ir ap 40, viņi ieguva izglītību vai nu Tartu Teoloģijas fakultātē, vai Tallinas Teoloģijas institūtā, bet šodien viņi ir kļuvuši par “liberāļiem” vai “konservatīvajiem”, bet no abām mācību iestādēm ir nākuši gan liberāļi, gan konservatīvie.
Izskatās, ka diskusijas par dažādiem teoloģiskiem jautājumiem nav karstas?
Ir bijušas diskusijas, piemēram, šie humānistiskie kristieši ir bijuši diskusijas objekts, arī jautājums par homoseksualitāti ir bijis ļoti asi diskutēts, bet sieviešu ordinācija nav bijis šajā diskusijā svarīgs jautājums. Nav bijis neviena, kas teiktu: mums vajadzētu pārtraukt ordinēt sievietes. Daudzi konservatīvie arī nevēlas “revolūciju” šajā jautājumā. Ciktāl es zinu, tad diezgan daudz sieviešu mācītāju atbalsta konservatīvu nostāju dažādos jautājumos. Tātad šajā ziņā nav arī sadalījuma nometnēs.
Dažkārt ir ticis argumentēts, ka sieviešu ordinācija iznīcina Bībeles autoritāti.
Jā, Igaunijas baznīcā Bībeles autoritāte jau ir pilnībā iznīcināta un tur nekas nav pāri palicis. (Smejas)
Nuja, parasti tiek teikts, ja paņem vienu fragmentu un netulko burtiski, tad grauj visu Bībeles autoritāti kopumā.
Ir ļoti daudz Bībeles fragmentu, kas netiek tulkoti burtiski, kam nav nekāda sakara ar sieviešu ordināciju.
Kādi ir argumenti, kas Igaunijā tiek piesaukti pret sieviešu ordināciju?
Ja kāds argumentē pret to, tad tie ir parasti minētie argumenti – Jēzum nebija sievietes mācekles, sieviešu ordinācija sagrauj ekumeni ar katoļu un pareizticīgo baznīcu utt., arī tiek piesaukti Bībeles citāti.
Kā tiek izvēlēti mācītāji draudzē?
Vispirms ir konkurss, un draudze izvēl savu mācītāju. Kandidāti gan tiek atlasīti vispirms konsistorijā, un tad tā liek priekšā tos draudzei. Draudze izvēlas starp labākajiem.
Un sievietes tiek ievēlētas?
Jā, sievietes tiek ievēlētas. Patiesībā pat diezgan labprāt. Neesmu dzirdējis par problēmām šajā ziņā.
Kā tev šķiet, kāpēc Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca izvēlējās iet ceļu bez sieviešu ordinācijas?
Varbūt tur lielu lomu spēlē baznīcas konteksts – tas, ka Latvijā Evaņģēliski luteriskās baznīcas konteksts ir katoļu un pareizticīgo baznīca.
Turklāt baznīca seko arī sabiedrības standartiem. Baznīca būs konservatīva, ja arī sabiedrība ir konservatīva.
Pēc sarunas atvadāmies un braucam tālāk, lai tiktos vēl ar sievietēm, kas kalpo draudzēs, kas no savas puses apstiprinās, ka viņas ir akceptētas savā darbā. Ir viegli. Ne jau tikai tāpēc, ka Igaunijas luteriskā baznīca ordinē sievietes un mēs redzam mūsu sapņu piepildījumu ģeogrāfiski tik tuvu. Ne jau arī tāpēc, ka dažādi viedokļi baznīcā tiek uztverti kā kaut kas normāls.
Viegli ir tāpēc, ka vīrietes vai sieviete draudzes mācītāja amatā var nebūt centrāla problēma. Var nebūt pazīme, kas atšķir “īstu” un “neīstu” ticīgo.
Komentāri (34)