Programma tikai daļēji izpildīta

Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš sola turpināt demogrāfijas politiku un noliedz, ka partijā būtu nosliece uz autoritārismu

Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām Gaidis Bērziņš bija Nacionālās apvienības (NA) premjerministra kandidāts. Tagad šo godpilno nosaukumu pārņēmis Roberts Zīle. Tomēr šķiet, ka pēc vēlēšanām veidojamajā valdībā labākas izredzes ieņemt amatu izpildvarā ir nevis Eiroparlamentā nesen ievēlētajam Zīlem, bet gan NA līdzpriekšsēdētājam un vairākkārtējam tieslietu ministram Bērziņam. Tāpēc uz pirmsvēlēšanu interviju uzaicinājām tieši viņu.

Kāda būtu vēlamā koalīcija pēc vēlēšanām?

Mēs neesam slēpuši un arī publiski esam pauduši to, ka, ņemot vērā tās prognozes, kas patlaban ir, optimālā koalīcija būtu pašreizējā koalīcija. Protams, ir jautājums, kā šīs koalīcijas ietvaros sadalīsies ietekmes sfēras, atbildības sfēras. Jautājums ir par to, cik plaši konkrētais politiskais spēks būs pārstāvēts šajā koalīcijā.

“Saskaņa” jums vienmēr ir bijusi sarkanā līnija. Vai Sudraba arī jums ir sarkanā līnija?

Sudrabas kundze jeb šajā gadījumā Sudrabas kundzes pārstāvētā partija nav definējusi savu ideoloģisko redzējumu. Vismaz mums tas ir neskaidrs. Arī jautājums par partijas finansēšanu priekšvēlēšanu periodā, kas ir uzdots Sudrabas kundzei, manuprāt, nav radis pietiekami pārliecinošu atbildi. Arī mūsu biedros ir zināmas aizdomas, ka šī kampaņa ir vērsta uz to, lai pēcvēlēšanu periodā, iekļūstot Saeimā, Sudrabas kundze, iespējams, tuvinātos ar Saskaņas Centru.

Bet jūs nesakāt viņai nē. Kaut kādos apstākļos jūs varētu ar viņu veidot koalīciju?

Šobrīd mēs pat neesam vērtējuši to jautājumu, tāpēc ka ideoloģiskais redzējums mums nav skaidrs. Nedz viņa, nedz viņas vadītais politiskais spēks nav to definējuši, un mēs neredzam iespēju ar viņu šobrīd strādāt.

Un “Saskaņas centrs” paliek sarkanā līnija?

“Saskaņas centrs” paliek sarkanā līnija. Mēs, protams, varam tagad analizēt tos iemeslos, bet es domāju, ka tie visi ir zināmi. Tikai viena piebilde. Šeit pat nav runa par sarkano līniju, jo mums sarkanās līnijas tika vilktas ne tikai attiecībā uz “Saskaņas centru”, arī citi politiskie spēki šādas sarkanās līnijas vilka. Šeit ir jautājums par to, vai Latvijas politikā, lemšanā par Latvijas valsts nākotni ir pielaižams politiskais spēks, kuram ir šis sadarbības līgums ar Putina partiju un kura, šķiet, premjera kandidāts, nupat ir izteicies Maskavā, ka Putins ir – kā viņš teica? – labākā izvēle.

Urbanovičs mums teica, ka viņš būtu gatavs atteikties no sadarbības līguma, ja viņš iekļūtu valdībā. Tas mainītu jūsu nostāju?

Ziniet, atteikšanās no līguma vai neattiekšanās no līguma, tā ir tā ārējā ziņa, ko, iespējams, kāds mēģina pasniegt. Praktiskā rīcība ir, piemēram, atsevišķu “Saskaņas” deputātu kandidātu līdzdalība apšaubāma rakstura pasākumos, kur tiek runāts par tādiem jautājumiem, kas nebūt neiet kopā ar Latvijas valsts interesēm šī brīža situācijā.

Jūs runājat par Ušakova vizīti Maskavā?

Tai skaitā, un par atsevišķu biedru. Ja nemaldos, Kravcovas kundze joprojām ir Dolgopolova kunga palīdze, un par viņas aktivitātēm, es domāju, nav nekāds noslēpums.

Koalīcijas paplašināšana šajā Saeimā ar ZZS manāmi samazināja jūsu varas sviras koalīcijas iekšienē.

Es teiktu tieši pretēji.

Nu, pirms tam “Vienotība” jums pārmeta ultimātu izvirzīšanu, kas bija iespējams tāpēc, ka vairākums Saeimā bija atkarīgs no jums. Tagad tā vairs nav. Vai tas jums bija izdevīgi, ka koalīcija tika paplašināta?

Tas bija likumsakarīgi, ka koalīcija tika paplašināta. Es domāju, ka tas kopumā, no šībrīža viedokļa raugoties, ir pozitīvi. Protams, ka katram politiskam spēkam, kurš ir pārstāvēts koalīcijā, ir savs redzējums, sava programma, savas prioritātes, un mums šeit ir jāprot vienam otru respektēt un vienam ar otru sadzīvot.

Jūs sakāt, ka tas ir labi. Ik pa brīdim medijos izskan minējumi par jūsu partijas attiecībām ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Tam nav kaut kāda saistība? Jūs kopā nekoordinējat šīs lietas?

Nē, mums nav nekādu saistību ar Ventspils mēru un arī attiecīgi ar šo politisko partiju, izņemot šīs politiskās partijas pārstāvju dalība koalīcijas sanāksmēs.

Bet jūsu personiskās attiecības ar Lembergu. Jums ir kādas…

Man nav nekādu personisko attiecību.

Jūs neesat ar viņu tikušies pēdējā laikā?

Es tagad neatceros, kad es pēdējo reizi Lemberga kungu redzēju. Šķiet, ka tas bija vēl iepriekšējā valdībā, kad viņš nāca uz koalīcijas sēdēm.

Savukārt ar trešo koalīcijas partneri, “Vienotību”, šķiet, ka pēdējos gados Nacionālās apvienības attiecības ir manāmi saasinājušās. Savulaik bija pat runa par iespējamo apvienošanos vienā latviešu partijā, bija tādas diskusijas, tagad diezgan bieži dzird no jūsu partijas uzbrukumus “Vienotībai”. Kas ir mainījies?

Es negribētu teikt, ka ir bijusi runa par apvienošanos ar “Vienotību”, tāds apgalvojums varbūt nav īsti precīzs. Ir bijis aicinājums no mūsu puses latviskajiem spēkiem konsolidēties, un šī konsolidācija var notikt dažādās formās. Viena forma bija kā mums ar “Visu Latvijai!” un “Tēvzemei un Brīvībai”, šis apvienošanās veids. Cita forma ir izvirzot kopīgas prioritātes un mēģinot šīs prioritātes īstenot. Politikā, kā mēs zinām, arī tajās situācijās, kad ir atšķirīgi viedokļi, katrs politiķis vai politiskais spēks mēģina pastāvēt uz savām prioritātēm, mēģina tās īstenot, cik nu tas ir iespējams. Tas dažkārt arī rada citu koalīcijas partneru pretreakciju. Tā es to raksturotu šobrīd.

Tātad tā ir vienkārši normāla politiska cīņa.

Savā ziņā tā ir politiskās cīņas sastāvdaļa.

Jūs neuzskatāt, ka “Vienotība” būtu jums lielāks politiskais sāncensis nekā ZZS?

Mēs esam vērtējuši arī to vēlētāju daļu, kura mums nedaudz pārklājās. Mums ir kaut kāda vēlētāju daļa, tā saucamā nacionālā vēlētāju daļa, kura svārstās starp Nacionālo apvienību un “Vienotību”. Varbūt vienā gadījumā viņi ir gatavi nobalsot par NA, citā par “Vienotību”. Tā ir daļa, tas ir neapšaubāmi. Tāda pat daļa mums ir arī attiecībā uz ZZS elektorātu, un līdz ar to tajā laukumā, ja tā varētu teikt, tā grūstīšanās tieši par šo vēlētāju arī notiek.

Savukārt Rīgas domē, kur arī sākotnēji NA un “Vienotība” it kā bija vienotā frontē pret Ušakovu, pēdējā budžetu diskusiju laikā mēs redzējām, ka NA priekšlikumi tika pieņemti, “Vienotības” tika noraidīti. Vai tas gadījumā nevarētu būt saistīts ar to, ka jūsu kādreizējā biroja vadītāja Iveta Strautiņa tagad vada Ušakova kunga biroju un esot laba draudzene Baibai Brokai? Vai tas kaut kā neietekmē šīs attiecības?

Es domāju, ka nē. Droši vien, ka jājautā Brokas kundzei par to, kā viņa ir panākusi šo prioritāšu īstenošanu. Es pat drīzāk domāju, ka tā ir tāda apzināta un savā ziņā arī saprotama “Saskaņas” politika, mēģināt nospēlēt par labu vienam politiskam spēkam, kas ir opozīcijā, tādējādi savā ziņā varbūt saasinot attiecības starp šiem diviem opozīcijas spēkiem, padarot viņus arī vājākus.

Bet tad kāpēc jūs spēlējat līdzi, ja tā ir viņu spēle?

Jautājums šajā gadījumā bija par prioritātēm. Mēs saprotam, ka šajā domes sasaukumā spēsim izdarīt tik, cik mēs spēsim izdarīt. Ja mēs budžeta kontekstā panākam atsevišķas pozīcijas, kas mums ir svarīgas un kas mūsu vēlētājam ir svarīgas, tad… Katrā gadījumā, es domāju, ka mums šī sadarbība ar “Vienotības” frakciju Rīgas domē ir pietiekami laba. Šeit mēs atkal redzam savā ziņā to politisko spēli, bet šajā gadījumā mums bija svarīgi arī mēģināt īstenot šīs prioritātes.

Secinājums ir tāds, ka koalīcijā “Saskaņu” nē, bet balsot kopā par atsevišķiem jautājumiem jūs esat gatavi.

Šeit nevajadzētu jaukt divas lietas. Ja mēs runājam par koalīciju, mēs runājam gan par sadarbību Saeimā, īstenojot kopējo valdības politiku, gan par virkni citu jautājumu. [Taču] ir bijuši gadījumi, kad mēs tāpatās balsojam ļoti dažādi. Arī “Saskaņas centrs” balso Saeimā par mūsu virzītajiem jautājumiem, kas nav ideoloģiski, kas ir vairāk tādi saimnieciski un Latvijas sabiedrībai svarīgi kopumā.

Parunāsim par 11.Saeimu. Kas, jūsuprāt, ir galvenie NA sasniegumi šajā Saeimas sasaukumā?

Kā galveno es gribētu minēt tieši demogrāfijas jomu un NA sasniegumus šajā jautājumā. Jūs minējāt arī ultimātu vienā no budžeta pieņemšanas procesiem. Jā, tāds bija, bet tajā brīdī mēs likām uz svaru kausiem, vai mēs spēsim realizēt mūsu prioritātes, vismaz daļu. Tas bija signāls arī mūsu koalīcijas partneriem nedaudz vairāk mūsos ieklausīties. Manuprāt, mēs panācām pietiekami labu kompromisu, kas attiecās gan uz māmiņalgām, gan uz bērnu kopšanas vecāku pabalstiem, gan bērnu dārzu pieejamības veicināšanu, pie kam esam vienojušies arī iespēju robežās strādāt pie šī virziena arī nākamajā Saeimā.

Noteikti gribētu minēt Satversmes preambulas pieņemšanu. Vairāki mūsu deputāti bija ļoti aktīvi iesaistījušies gan darba grupās, kurās aktīvi strādāja kopā ar Egīlu Levitu, gan arī darba grupā, kas bija izveidota pie juridiskās komisijas, tad attiecīgi arī juridiskajā komisijā un Saeimā. Būtisks darbs ir ieguldīts. Tāpat jāmin ir pilsonības likuma grozījumu pieņemšana. Galvenais akcents tika likts tieši uz dubultpilsonības institūta paplašināšanu un ieviešanu dzīvē. Varbūt mums neizdevās sasniegt visu, ko mēs gribējām, tā tas diemžēl ir, bet tāpat būtu jāmin jautājums par lauksaimniecības iztirgošanu ārvalstniekiem. Mēs panācām ierobežojumus, bet mums ir plānots nākamajā Saeimā aktīvāk strādāt un virzīt idejas un iniciatīvas tieši par ierobežojumiem juridiskām personām. Mēs saskatām riskus, ka aiz šīm juridiskām personām var stāvēt arī ofšori ar, iespējams, Krievijas vai kādas trešās valsts kapitālu. 

Tas, ko mums ir daļēji izdevies panākt, un mēs noteikti turpināsim darbu, ir – uzturēšanās atļauju tirdzniecību pret nekustamo īpašumu ierobežošanu pilnībā. Jāsaka tā, ka šis ir bijis jautājums visas šīs Saeimas darba kārtībā no mūsu puses, un diemžēl, diemžēl – tas attiecas uz mūsu partneriem -, tas ceļš ir bijis ne visai rožains un rezultāts ir tikai šobrīd. Tas varēja droši vien būt daudz striktāks. Ukrainas notikumu kontekstā es ļoti ceru, ka arī mūsu koalīcijas partneri, iespējams, nākamajā Saeimā, apzināsies sekas, kas faktiski jau šobrīd var iestāties, ņemot vērā, ka mēs paši – šajā gadījumā, Saeimas vairākums – šādu rīcību esam pieļāvuši.

Kas būtu galvenās neveiksmes? Ko jūs neesat izdarījuši? Kas jums nav izdevies?

Es jau minēju. Tas pats jautājums par uzturēšanās atļaujām, tas ir tikai daļēji izpildīts, un daļēji nav izpildīts. Ļoti būtisks, principiāls jautājums ir jautājums par pāreju uz izglītību valsts valodā. Mēs panācām to, ka šīs koalīcijas līgumā tika iekļauts, ka koalīcija piekrīt, ka šī būs sava veida dāvana Latvijas valstij simtgadē, proti, ka no 2018.gada šis process varētu sākties. Diemžēl jautājums nav pavirzījies [tālāk] uz priekšu. Izglītības un zinātnes ministrija nav, cik man zināms, nekādas iniciatīvas šajā jautājumā virzījusi. Tas nenozīmē, ka mēs šo jautājumu atliksim. Mēs plānojam atgādināt koalīcijas partneriem, ka viņi paši ir vienojušies un piekrituši, ka šis jautājums būtu risināms no 2018.gada, paredzot grozījumus Izglītības likumā.

Pāriesim pie solījumiem un pie tā, ko esat iecerējuši izdarīt nākamajā Saeimā. Tā kā esat minējuši izglītību, sāksim ar to. Savā programmā jūs uzsverat, ka latviešu valodas kā mācību valodas ieviešana visās skolās ir integrācijas rīks. Vai tas nozīmē, ka būtu arī jāintegrē skolēni paši? Respektīvi, ka bērni no krievu ģimenēm iet skolā kopā ar bērniem no latviešu ģimenēm, un ka tiktu mērķtiecīgi ieviesta šāda integrācijas politika?

Droši vien var diskutēt par veidu, bet, ja mēs pavērtējam tos pētījumus, kas bijuši publiskajā telpā pieejami, mēs redzam, ka tie jaunās paaudzes pārstāvji, kas ir auguši, mācījušies latviskā vidē, lielākajai daļai ir cita uztvere par to, kas ir Latvijas valsts, par to, kāda ir Latvijas vēsture. To var saukt arī vienā vārdā patriotismu pret valsti, kurā viņi dzīvo, un cieņa pret pamatnāciju, kas šeit ir gadsimtiem ilgi dzīvojusi, kurai ir tiesības uz savu valsti. Es domāju, ka tas ir galvenais arguments. Protams, ir jāuzsver mazākumtautību tiesības uz izglītību, un mēs runājam par šiem atsevišķiem priekšmetiem. Šeit izglītības jomas speciālistiem vajadzētu rūpīgi vērtēt šos jautājumus, bet tie pamatargumenti ir tieši tādi, kādus es teicu.

Ja mēs skatāmies, kas var pārvarēt šķirtni starp dažādām kopienām, tās ir arī kopīgas pazīšanās, kas veidojas skolas laikā.

Protams, jā. Es gribētu arī vienā teikumā minēt, ka vēl viena aktuāla problēma ir jautājums par informatīvo karu un informatīvo telpu. Jaunietis, kuram ir dažādi draugi, gan latvieši, gan krievi, ar kuriem viņš komunicē valsts valodā, kurš pamatā skatās Latvijas sabiedrisko televīziju vai kādu citu televīziju un lasa latviešu presi, viņam uztvere par notiekošo būtu nedaudz cita nekā jaunietim, kurš varbūt vairāk skatās, piemēram, Krievijas televīziju, tāpēc ka viņam īsti labi neveicās ar valodu, ka viņam nav draugu latviešu sabiedrībā. Viņš varbūt nezina, kas īsti notiek.

Jums nav bažu, ka šī reforma varētu tikt izmantota no Krievijas puses, lai īstenotu to, ko Putins ir nosaucis par tautiešu aizstāvību, «krievu pasaules» aizstāvību?

Šajā situācijā es baidos, ja Putina kungs, negribās viņu tā saukt, gribēs īstenot to, ko viņš sauc par krievu tautiešu aizsardzību vai aizstāvību, viņš atradīs vienalga kādu iemeslu. Mums būtu tomēr jāskatās pašiem, jānosaka savas prioritātes ar skatu uz nākotni. Jo tās problēma, kas ir ar sabiedrības sašķeltību, pastāv, un viens no integrācijas veidiem ir integrācijas veids uz valsts valodas bāzes.

Jūs minējāt medijus, un 4000 zīmju programmā parādās arī punkts – radīt atbalsta sistēmu Latvijas medijiem. Ko tas nozīmē?

Šobrīd NA ir panākusi, ka vispār sāk runāt par mediju politiku kā tādu, kas Latvijā nav bijusi. Ir izveidota, cik es zinu, šī nodaļa kultūras ministrijā. Tas droši vien ir tikai darba sākums. Par konkrētiem pasākumiem vēl ir runāt pāragri, jo, cik es zinu, kultūras ministrija strādā šobrīd pie šiem pasākumiem, bet ir skaidrs, ka ar šiem pasākumiem būtu jārisina arī tās problēmas, kas mums šodien ir Latgalē ar informatīvo telpu. Iespējams, ir arī citi risinājumi, bet arī šajā griezumā mediji daudz ko varētu darīt.

Skatoties uz šo priekšlikumu, neviļus nākas atcerēties gadījumus, kad NA ir izmantojusi šādus vispārējus mērķus, lai atbalstītu ļoti konkrētus, sev pietuvinātus projektus. Var atgādināt filmu “Dvēseļu putenis” kam Saeima piešķīra lielu naudu. 27 000 eiro bez konkursa organizācijai “Ābeļzieds” par izglītības programmas izstrādi. Vai šī sistēma varētu tikt radīta, lai atbalstītu konkrētus, jums vēlamus medijus?

Nē, šāds mērķis nav. Šī sistēma ir domāta tieši tādā griezumā, kādā es minēju.

Kā nodrošinās, lai tā būtu politiski neitrāla?

Es gribētu teikt, ka jebkuram žurnālistam, neatkarīgi no tā, kas ir viņa avīzes vai portāla saimnieks, ir zināmi darbības principi, ētikas normas, un tie viņam ir jāievēro. Tas ir tas būtiskākais. Jāvadās ir pēc šiem principiem.

Taču naudas piešķiršana “Dvēseļu putenim” un “Ābeļziedam” liek uzdot jautājumu – vai būs kāda neatkarīga iestāde, kurā iesaistīti paši profesionāļi, kas šo naudu piešķirs? Vai arī tie būs politiķi, kā tas bija šajos gadījumos?

Naudu piešķir Saeima, balsojot attiecīgi par konkrētā gada vai vidējā termiņa budžetu. Tad ir runa par pozīcijām, kas ir šajā gadījumā. Bet tad ir droši vien pirms tam jautājums, kā šādas pozīcijas rodas. Varbūt es tik labi nepārzinu to sfēru, kā praktiski notiek šo jautājumu iniciēšana un virzība, bet es domāju, ka tur būtu jābūt neatkarīgai institūcijai, tos varētu saukt par ekspertiem, kas noteikti… Man kā Latvijas pilsonim, kā cilvēkam, kas skatās Latvijas televīziju, pietrūkst filmas latviešu valodā. Man to pietrūkst. Ja mēs paskatāmies, salīdzinot ar vēsturisko periodu, un ja atkal paskatāmies uz priekšu kontekstā ar Latvijas simtgadi, tad prasītos – es nezinu, cik mēs varam atļauties -, divas, trīs, varbūt četras filmas gadā. Tēmas, varbūt, nav saistītas nekādā ziņā ar politiķu izvēli, bet tām tomēr būtu jābūt sasaistītām ar Latvijas simtgadi un, iespējams, arī ar to, kas notiek šobrīd pasaulē. Pie tā būtu jāstrādā jomas ekspertiem.

Tātad, nenoliedzot, ka tāda filma principā varētu būt, prakse, kas bija ar “Dvēseļu puteni” – ka to apstiprina deputāti, vai arī, ka izglītības programmu izstrādā konkrēta, jau Saeimas budžeta likumā iestrādāta organizācija – jūs domājat, ka tā tomēr būtu jāmaina.

Es redzētu tomēr to praksi tā, kā es iezīmēju, kā tai vajadzētu izskatīties.

Vēl par programmu. «Iedzīvotāju ienākumu nodoklis satur progresīvo principu». Ko tas varētu nozīmēt?

Tas ir progresīvais princips attiecībā uz neapliekamo minimumu. Mums ir dažādi viedokļi partijā attiecībā uz progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet vairākums šobrīd redz tieši šo principu, kas ir saistīts ar neapliekamo minimumu. Tur var diskutēt, droši vien, par tiem soļiem, tur jāskatās kādas ir fiskālās telpas iespējas, droši vien vēl virkne jautājumu. Šis jautājums, mūsuprāt, būtu saistāms arī ar demogrāfijas jomu.

Kādā veidā?

Ar bērnu skaitu.

Jūs arī minat «zemākus izdevumus pārtikai ģimenes budžetos». Ņemot vērā diskusiju, kas izcēlusies šovasar, vai tas nozīmē, ka jūs pievienojaties “Saskaņai” un Sudrabas partijai un aicināt uz zemāku PVN pārtikai?

Tas nozīmē, ka mēs meklējam citus risinājumus. Tādi risinājumi dažviet pasaulē ir. Varbūt par tiem risinājuma veidiem var diskutēt, bet svarīgākais ir, ka tas iedzīvotājs, cilvēks, kuram tā pārtika ir nepieciešama, viņš to atbalstu dabū. Mums ir bažas, ka caur PVN samazināto likmi ražotāji, pārstrādātāji kaut kur pa vidu uz tā rēķina var kompensēt, piemēram, šobrīd Krievijas embargo radītos zaudējumus, un līdz ar to samazinātā PVN likme nesasniedz mērķi. Beigu beigās, ja mēs tā ļoti primitīvi skatāmies, tad no [zemāka PVN] iegūs arī cilvēks, kurš var atļauties samaksāt par maizi vai pienu vienalga kādu cenu. Tas mērķis tomēr ir palīdzēt konkrēti tam maznodrošinātajam cilvēkam, kuram tā palīdzība ir nepieciešama. Tur var diskutēt, droši vien mums arī būs plašāka diskusija par veidiem, iesaistot pašvaldības. Caur pašvaldībām varētu sniegt šo finansiālo atbalstu. Pašvaldībā zina, kas ir tie cilvēki, kas tur dzīvo, uzskaite ir zināma. Kā jau es teicu, svarīgi ir tas, ka tas sasniedz mērķi.

Daudzās programmās, arī jūsu, ir piesolītas dažādas nodokļu atlaides, dažādu pabalstu palielināšana un tā tālāk. Jūs minējāt fiskālo telpu. Kā šie solījumi var iekļauties fiskālajā telpā? Iedzīvotāju ienākuma nodokļu likmes jau tā ir plānots samazināt, finanšu ministrija prognozē, ka ienākumi no nodokļiem kā procents no IKP samazināsies. Kā visus tos solījumus varēs izpildīt?

Mūsu uzsvars ir likts uz nevienlīdzības mazināšanu tieši saistībā ar neapliekamā minimuma izmaiņām. Ir minēts arī šis progresivitātes princips. Tur varbūt nav ļoti liels fiskālais efekts, bet tomēr savā ziņā viņš noteikti ir. Tas ir tas veids, ko mēs redzam, kā varam palielināt naudas daudzumu iedzīvotāju maciņos. Kad mēs šo programmu rakstījām, tad vēl nebija finanšu ministrijas ziņas par to, ka viņi plāno palielināt minimālo mēnešalgu. Tādas ziņas vēl nebija. Un, cita starpā, mēs tikāmies arī ar finanšu ministriju un Latvijas banku. Cik mums ir iespējams saņemt šos datus, lai mēs varam objektīvi vērtēt, pamatā mēs izdarījām secinājumus, ka fiskālās telpas ietvaros mēs varētu domāt par šo neapliekamo minimumu. Man ir jautājumus, uz ko es neesmu vēl saņēmis atbildi, kā fiskālo telpu ietekmēs tieši minimālās algas celšanu, kas droši vien ir svarīgi. Ņemot vērā šo situāciju kopumā, un arī fiskālo telpu kopumā, tas ir jautājums, jā.

Pabalstu palielināšana, māmiņalgu paaugstināšana, neapliekamā minimuma paaugstināšana, virkne citu šo programmu, arī aizsardzības budžeta paaugstināšana. Kur ņemsim naudu, lai segtu visus šos vai nu papildus izdevumus vai neiegūtos ienākumus?

Runāsim tā. Mēs arī esam partijā diskutējuši par šo jautājumu. Saprotot, kādas ir šī brīža prioritātes, mūsu mērķis šobrīd būs īstenot pašas būtiskākās prioritātes. Mēs runājam par četru gadu periodu. Ja būs iespējams pēc, nezinu, diviem gadiem, piemēram, likt galdā vēl kādu jautājumu, kas ir mūsu programmā… Šobrīd, kā es minēju, mūsu prioritātes, divos vārdos, ir demogrāfija un drošība.

Es atvainojos, bet jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

Par avotiem.

Šīs programmas prasa papildus naudu. No kurienes tā varētu nākt?

Tātad minēšu vairākas pozīcijas. Nav nekāds noslēpums, un šos secinājumus mēs izdarījām pēc tikšanās ar finanšu ministriju un Latvijas Banku, ka ēnu ekonomika vēl joprojām ir potenciāls. Otra lieta – varbūt nav daudz, bet kapitāla pieauguma nodoklis. Precīzi tagad neatcerēšos no galvas, bet, kad mēs tikāmies augustā, finanšu ministrija mums atzina, ka šī gada ietvaros viņi ir iekasējuši kādus desmit, vienpadsmit miljonus eiro. Salīdzinot ar prognozēm, tas ir gandrīz nekas. Jūs varbūt arī esat dzirdējuši, ka publiskajā telpā šad un tad runā par vērienīgiem darījumiem, kur tiek pārdotas kompānijas, precīzāk, daļas vai akcijas par lielām naudas summām. Mēs, protams, nevaram pārliecināties, ka tas tā ir, bet, man šķiet, viens gadījums bija saistībā ar “SMSCredit” pārdošanu. 

Gāja runa par, šķiet, 100 miljonu eiro darījumu. Tad, tā vienkārši sakot, 10% vajadzētu ieripot valsts kasē. Ja pusgada periodā, precīzi nepateikšu, finanšu ministrija saka, ka viņi nevar izpildīt to prognozi, un viņi tajā periodā ir dabūjuši tos, nosacīti, desmit miljonus, tad rodas elementārs jautājums – vai no šādiem darījumiem tiek nomaksāts attiecīgais nodoklis? Te mēs tomēr redzam potenciālu. Finanšu ministrija un valsts ieņēmumu dienests ir nācis ar pasākumu kopumu, kuru viņi redz kā līdzekli jeb kā instrumentu mazināt ēnu ekonomiku. Nav noslēpums, ka arī pēdējie pētījumi, kas bija tai pašā būvniecības sektorā, liecina, ka būvniecības sektorā pamatā dominē minimālā mēnešalga. Es neesmu pārliecināts, ka tas tā ir.

Eiropas Komisija ir ieteikusi paaugstināt nekustamā īpašuma nodokli. Vai jūs atbalstītu šādu soli?

Es domāju, ka diferencēti. Mēs runājam, piemēram, par neapstrādātajām lauksaimniecības zemēm, ka tur noteikti varētu celt nodokli, tur to noteikti varētu darīt. Tas pats attiecās uz ekskluzīvajiem īpašumiem, mūsuprāt tas arī būtu risinājums.

Kas skaitās ekskluzīvs?

Te ir jautājums, ko mēs definējam kā ekskluzīvu īpašumu. Vai atskaites punkts ir kadastrālā vērtība vai kaut kāda tirgus vērtība, to noteikti var noteikt. Kadastrālā vērtība ir konkrēti fiksējama kā konkrētais skaitlis, konkrētie griesti. Tai pat laikā, mēs esam mēģinājuši virzīt šo ideju, bet neesam guvuši atbalstu. Mēs redzam, ka problēma pastāv tā saucamajās pašapdzīvotajās platības. Mēs runājam par Jūrmalas, daļēji arī Mežaparka iedzīvotājiem, kas varbūt ir mantojuši vai atguvuši denacionalizācijas ceļā īpašumus. Viņi tiek pakļauti šim pietiekami lielam nodokļu slogam šobrīd šajās vietās. Viens no risinājumiem ir ieviest tā saucamo atlikto principu. Proti, ja kāds dzīvo šajā īpašumā, – protams, būtu jādefinē, kas ir šīs personas -, viņi maksā [samazinātu] likmi – kaut kādu X mīnuss. Savukārt, ja viņi izdomā, ka pārdos to īpašumu, tad atsavināšanas brīdī viņiem ir jāsamaksā tā starpība. Maksā pircējs vai viņi paši, tās ir detaļas.

Jūsu žurnālam atsūtītajās prioritātēs tieslietās bija kaut kas, kas neparādās NA īsajā programmā: «īstenot ģimenisko vērtību stiprināšanu tieslietu sistēmā». Ko tas nozīmē?

Ko tas nozīmē? Mēs strādājam šobrīd pie viena, mūsuprāt, būtiska jautājuma – uzturlīdzekļu nemaksātāju reģistra. Šis iet, faktiski, zem šīs darbības. Tas ir tas galvenais uzdevums. Mēs to nepabeigsim šajā Saeimā, bet mums ir plāns, ka mēs varētu nākamā gada 1.janvārī plus mīnuss tehnisko risinājumu jau ieviest. Šis nemaksātāju reģistrs būtu publiski pieejams. Ja mēs palūkosimies, cik šie paši nemaksātāji ir parādā valsts budžetam, tur atkal, īstenībā, ir nauda. Vairāk nekā 100 miljonu eiro. Vairāk nekā 100 miljonu eiro. Līdz ar to, te arī ir atbilde uz jautājumu par naudas resursiem, kas būtu nepieciešami, piemēram, neapliekamā minimuma paaugstināšanu. Tā kā šī ir tā galvenā prioritāte, kas šeit ir.

Runa ir par alimentu nemaksātājiem?

Viņus tā kādreiz sauca. Civillikums nosaka uzturlīdzekļu nemaksātājus.

Ņemot vērā šos solījumus, kādas ministrijas jums būtu prioritāras nākamajā valdībā?

Mēs nekad neesam slēpuši, ka mūsu prioritāte ir izglītības joma, un mērķis – pāreja uz valsts valodu 2018.gadā. Mūsu prioritātes, neapšaubāmi, šobrīd ir tās ministrijas, kuras mēs arī vadām – kultūras ministrija, VARAM, tieslietu ministrija, bet mēs droši vien esam gatavi uzņemties arī citu ministriju vadīšanu.

Vai jūs domājat, ka ir reāli, ka Roberts Zīle varētu kļūt par premjeru?

Mēs esam ar Zīles kungu par šo jautājumu runājuši. Gadījumā, ja pastāvēs pēc vēlēšanām tāda iespēja, ka var iegūt atbalstu un, [ņemot vērā, ka] politikā nekad nevar prognozēt, tomēr tas mērķis būtu nākamajai valdībai strādāt ilgtermiņā, tad viņš ir gatavs uzņemties premjera amata pienākumus. Tikai tāpēc viņš ir piekritis kandidēt.

Viņš ir daudz laika pavadījis Briselē, viņš noteikti zina, ka Rietumeiropas tradīcija ir, ka premjera amata kandidāts ir partijas vadītājs. Iepriekšējās vēlēšanās, ja pareizi atceros, jūs bijāt premjera kandidāts. Kāpēc jūs nomainījāt? Jo Zīle pat nekandidē vēlēšanās.

Mums atbilstoši jaunās apvienotās politiskās partijas statūtiem, mēs pārņemam to modeli, kas ir… Faktiski, par to ir lemts divus gadus atpakaļ. Pārņemam to modeli, kas bija politisko partiju apvienībā. Kongress mums ir plānots pēc vēlēšanām, kad mēs pārejam uz vienu priekšsēdētāju. Faktiski, kā es teicu, tas jautājums bija saistīts ar to, ka divus gadus atpakaļ šāds lēmums bija pieņemts kongresā, līdz ar to nekādas izmaiņas nav notikušas.

Tad, kad būs viens priekšsēdētājs, viņš arī būs premjera amata kandidāts?

Tas būs pēc vēlēšanām. Droši vien tad kongresā mūsu biedri lems, kas būs priekšsēdētājs. Varbūt viņš arī būs premjera amata kandidāts.

Nākamgad būs valsts prezidenta vēlēšanas. Kas būs jūsu kandidāts?

Nekad neesam slēpuši, ka [Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egīlu] Levitu redzam kā savu potenciālo kandidātu. Viņam ir ļoti līdzīgs redzējums arī uz Latviju kā nacionālu valsti. Tas droši vien būs jautājums viņam, vai viņš kandidēs.

Vai jūs būtu gatavi atbalstīt Bērziņa kungu otram termiņam?

Mēs neesam par šo jautājumu runājuši. Kā es teicu, mūsu prioritāte ir, ka mēs varētu pierunāt Levita kungu un viņš saņemtu atbalstu. Tas būtu tas virziens, pie kā mēs strādātu.

Ir jautājums, kuru jūs nepieminējāt pie prioritātēm – maksātnespējas administratori. Pēdējā gada laikā tas ir bijis jautājums numur viens publiskajā telpā, runājot par Latvijas tieslietu sistēmu. Par to ir daudz diskutēts. Ir investori, kas šī iemesla dēļ atsakās no investīcijām Latvijā. Eiropas Komisija ir kritizējusi mūsu sistēmu. Vispārējs jautājums – vai ir pareizi, ka NA uzņemas atbildību par šo jomu un par šo reformu, ņemot vērā faktu, ka jūsu partija ar šo jomu ir saistīta. Jūs pats tajā esat strādājis, NA ģenerālsekretārs Lūša kungs tur ir strādājis, Brokas kundze ir bijusi saistīta ar šo jomu. Vai jums nevajadzētu atstādināt sevi no šīs jomas un ļaut kādam citam to reformēt?

Šobrīd šīs reformas ir uzsāktas un mēs esam apņēmības pilni tās pabeigt. Saeimā ir šis likumprojekts. Mēs gaidām, kad [Tautsaimniecības] komisijas vadītājs iekļaus šo jautājumu darba kārtībā, esmu arī viņu personīgi uzrunājis. Pirmajā lasījumā tas ir pieņemts, faktiski atliek otrais un trešais lasījums. Šobrīd manā izpratnē šīs reformas ir nepieciešamas. Sabiedrībās, kas seko šīm profesijām, ir viedoklis, ka tās ir nepieciešamas, un es ceru, ka tās tiks īstenotas.

Jūs atbalsta maksātnespējas administratoru pielīdzināšanu valsts amatpersonām?

Vienā vārdā – jā, es atbalstu.

Un arī to, ka maksātnespējas administratoru sertificēšana tiktu nodota valstij, par to vairs neatbildētu pati asociācija?

Vienā vārdā – atbalstu. Tur, protams, ir jābūt tādam jauktam mehānismam un jāsaista tas kopā ar kopējo… Nevarēs šīs personas saukt par tiesu varai piederīgām personām. Ja mēs tālāk skatāmies uz vienotu disciplināratbildību tiesu varai pietuvinātām personām, tas būtu jāskatās arī kopējā bildē.

Jūs domājat, ka šajā Saeimā varētu šo reformu pieņemt?

Es neredzu šķēršļus.

Divi NA ministri nav saņēmuši no Satversmes aizsardzības biroja pielaidi valsts noslēpumam. Vai tā nav partijas kļūda, ka jūs virzījāt cilvēkus, kuri pakļauti šādam riskam? Vai nevajadzēja pārbaudīt, vai viņi nevarētu nonākt šādā situācijā?

Man ir uzdevuši jautājumu, vai kaut kas ir mainījies pēdējā laikā attiecībā uz pielaižu izsniegšanas kārtību. Mana atbilde ir tāda – kopumā normatīvais regulējums nav mainījies, bet ir mainījusies kaut kāda iekšējā procedūra, ko mēs nezinām. Līdz ar to runāt par kaut kādām partijas spējām izvērtēt vienu vai otru kandidātu, tas nav īsti pamatoti. Ja mēs runājam, piemēram, par Brokas kundzi, viņas dzīves gājumā ir virkne darbu, ko viņa ir darījusi gan Latvijas valsts vārdā un interesēs, gan arī sadarbojoties ar Amerikas valdību atsevišķu projektu īstenošanu. Viņa ir pārstāvējusi Latviju vairākās starptautiskās organizācijās, kas, manuprāt, pats par sevi tomēr liecina par to, ka viņa atbilst šim amatam. Kādēļ mēs sūtām tādu pārstāvi? Tāds ir pretējais jautājums.

Vai viņai šajos amatos bija nepieciešama pielaide valsts noslēpumam? Tās tomēr ir dažādas lietas.

Šajos amatos viņai otrās kategorijas pielaide bija, starp citu. Tā kā daļēji šajos amatos viņai bija pielaide, runājot, piemēram, par šo darbu Gaisa satiksmē un pārstāvība vairākos aeronavigācijas starptautiskajos forumos. Tur viņai šī pielaide ir bijusi. Tas droši vien viņai pašai ir precīzi jāpaprasa par šiem projektiem, kur viņa ir strādājusi ar Amerikas valdību kopā. Es domāju, ka Amerikas valdība izvērtē šos pārstāvjus vai uzticamību šiem pārstāvjiem arī no savas puses.

Mums nesen žurnālā bija intervija ar SAB direktoru Maizīša kungu, kurā viņš teica, ka pielaide nav saistīta ar vainas atzīšanu, bet ar risku. Varbūt, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, šie riski tiek skatīti striktāk?

Te būtu jāvērtē samērīgums kopumā. Es varbūt abstrahēšos no Brokas kundzes un Naudiņa kunga gadījumiem, bet, manuprāt, trīs četru mēnešu gara vērtēšanas procedūra ir nesamērīga.

Maizīša kungs saka, ka tas atbilst instrukcijai.

Es nezinu, varbūt atbilst instrukcijai, es neesmu to instrukciju redzējis, tā ir noslepenota.

Bet jūs kā SAB pārraugs…

Es neesmu šobrīd SAB pārraugs. Brokas kundzes laikā šī institūcija tika pārņemta [premjerministra pārraudzībā]. Runājot par samērīgumu, no vienas puses ir trīs četru mēnešu termiņš. No otras puses ir Latvijas valsts drošība kopumā. Nebūsim naivi, mūsu nedraugi no ārpuses šādas situācijas arī ir gatavi izmantot ar norādi vai varbūt ar kaut ko citu. Tas nenāk par labu ne valsts tēlam, ne valsts drošībai. Būtu jāpadomā arī kontekstā ar mūsu prezidentūru nākamajā gadā. Man ir grūti iedomāties, kāda situācija varētu veidoties, ja, piemēram, pēc vēlēšanām trīs četrus mēnešus vērtē jauno ārlietu vai aizsardzības ministru un beigās izrādās, ka viņam nevar piešķirt pielaidi. Mēs esam prezidentūra, kā mēs izskatīsimies?

Tādā gadījumā vai jūs esat gatavi atbalstīt priekšlikumu, ka jāveic priekšpārbaudes, lai šāda situācija neizveidotos?

Jā, iespējams.

Otrs jautājums – vai tomēr nebūtu lielāks kaitējums Latvijai, ja izrādītos, ka cilvēkam ir sasteigtā kārtā piešķirta pielaide un tā iemesla dēļ mums pēc tam rodas vēl lielākas problēmas?

Te ir jautājums par samērīgumu. Man nav precīzas informācijas par drošības iestāžu pasākumiem, kādā veidā viņi vērtē šos potenciālos valsts pielaižu saņēmējus, bet tas ir jāskatās kontekstā ar šībrīža situāciju un Latvijas drošības aspektu kopumā.

“Visu Latvijai!” katru gadu rīko gājienu 15.maijā, atzīmējot dienu, ka Ulmanis gāza demokrātisko iekārtu Latvijā. Jūsu biedrs, tagad arī ministrs Romāns Naudiņš ir izteicis simpātijas pret Baltkrievijas diktatoru – ka Lukašenko esot demokrātiski ievēlēts prezidents. Vai tas neliecina, ka jūsu partijā vismaz daļai cilvēku ir noslieces uz autoritārismu?

Es domāju, ka tas par to neliecina. Neslēpšu, mums ir bijuši dažādi viedokļi par šo 15.maiju, bet, manuprāt, ar to mēs Nacionālajā apvienībā esam bagāti, ka mums ir dažādi viedokļi un mēs parasti spējam sabalansēt un atrast kopīgo, kas droši vien ir svarīgākais šajā gadījumā.

Tomēr tas, ka par ministru izvirzīts cilvēks ir paziņojis, ka…

Es vairāk runāju par 15.maiju šajā gadījumā. Ja runājam par Naudiņa kunga izteikumu, jā, mums valdes sēdes laikā un frakcijā ir bijusi diskusija par šo jautājumu, un mēs esam uzklausījuši Naudiņa kunga viedokli un redzējumu. Partijā ir dažādi viedokļi.

Jūsuprāt, Lukašenko ir diktators?

Mūsuprāt, mums tomēr ir jāvadās no kopējās Eiropas Savienības ārpolitikas attiecībā uz Baltkrieviju un jāatzīst, ka kopumā, vienā vārdā to tā droši vien nevar teikt, bet kopumā Lukašenko tiek atzīts par tādu, kuram ir šīs diktatoriskās iezīmes vai pazīmes valdīšanas stilā. Es personīgi varu piekrist tam. Šeit mums ar Naudiņa kungu ir atšķirīgi viedokļi. Kas attiecās uz ekonomiskas dabas jautājumiem, tad mēs zinām, ka arī Latvija ir mēģinājusi rast risinājumus, lai pēc iespējas mazāk ciestu mūsu uzņēmēji.

Par 15.maiju, kas ir partijas viedokli – vai bija pareizi, ka Ulmanis padzina Saeimu?

Partijas viedoklis… Mēs droši vien nevērtējam tādus vēsturiskus akceptus, tā būtu vairāk tāda vēsturnieku diskusija. No vienas puses mēs saprotam, ka tā saucamie Ulmaņa laiki cilvēkiem un, neslēpšu, arī maniem senčiem, asociējas ar dzīves līmeņa celšanu, ar latvisku Latviju, ar izglītību, ar eksportu un tā tālāk, kas cilvēkiem ir iegājusi kā pozitīvā ziņa. Es domāju, ka vairāk ir jāskatās šajā virzienā, mazāk ir jāskatās situācijā, kāda bija kopumā Eiropā. Mēs zinām, ka pamatā Eiropas valstīs valdīja līdzīgi režīmi. Faktiski mūsu biedru vairākuma viedoklis ir vairāk fokusēties uz tiem padarītajiem darbiem, ko Ulmanis kā valsts vadītājs spēja īstenot.

Somija saglabāja demokrātiju un somi bija gatavi cīnīties 1940.gadā, kamēr Baltijas valstīs, kurās notika apvērsumi, viens cilvēks izlēma pakļauties PSRS.

Es teiktu, ka tas ir vēsturnieku jautājums, izpētes jautājums. Iespējams, cik var secināt, lasot vēstures grāmatas, ir bijušas problēmas mūsu triju Baltijas valstu vadoņu atšķirīgajos viedokļos.

Runājot pat par Latvijas pilsoņiem, NA bieži uzsver tieši etnisko piederību, atšķirību starp naturalizētajiem pilsoņiem un citiem pilsoņiem. Ņemot vērā Krievijas ārpolitikas uzsvaru nevis uz pilsonību, bet uz izplūdušajiem jēdzieniem «krievu pasaule» un «tautieši», vai jūs arī neveiciniet dalījumu, kas faktiski nāk Putinam par labu?

Es jau faktiski teicu, ka mūsu mērķis ir skatīties ilgtermiņā. Tas, ka mums ir problēma sabiedrībā, tas ir nenoliedzami. Cik tā ir liela, par to var diskutēt. Mēs meklējam risinājumu, kā šo problēmu risināt. Pāreja uz izglītību valsts valodā, tas ir viens no risinājumiem. Te jāatkārtojas par Putina iespējamo rīcību. Diemžēl jāatzīst – ja viņš gribēs, tad viņš atradīs iemeslus.

Pēdējā laikā bieži diskutē par Krievijas «maigo varu». Parasti to saprot kā mediju ietekmi, taču ir arī cits piemērs – Krievijas Hokeja līga. Vai Rīgas “Dinamo” līdzdalība KHL ir Krievijas maigās varas piemērs?

Tas būs mans personīgais viedoklis, mēs partijā par šādiem jautājumiem neesam diskutējuši. Atbilde droši vien ir jā. Tas ir gan finansējuma aspektā, gan kopējā telpa, kas tiek veidota. Protams, no valsts viedokļa varbūt ir gandarījums, ka mūsu hokejisti ceļ savu spēles prasmi un labi nostartē Olimpiskajās spēlēs vai Pasaules čempionātā un tādējādi nes mūsu vārdu pasaulē, bet tajā pašā laikā tur ir riski.

Vai kaut kas būtu jādara šajā lietā?

Nu, tas, kā mēs zinām, ir privāts projekts. Valdība nevar aizliegt vienu vai otru komerciālu pasākumu.

Tomēr ir valsts uzņēmumi, kas velta diezgan ievērojamas summas tā atbalstam.

Es neatceros, vai Lipmana kungs to teica vai kāds cits – ka meklēt alternatīvus finansējuma veidus būtu jautājums, kas būtu darba kārtībā.

Vārdu sakot, “Latvijas dzelzceļš” varētu norobežoties no šī projekta.

Jā, varbūt jā.

Jānis Iesalnieks ir kļuvis par jūsu parlamentāro sekretāru. Viņš ir kontroversiāla persona, gan ar saviem izteikumiem par norvēģu labējo ekstrēmistu Breivīku, kura masu slepkavībā Iesalnieks pilnībā vainoja «multikulturālistus», gan ar savām kāškrusta piparkūkām. Vai šim cilvēkam vajadzētu pārstāvēt Latvijas valsti kā amatpersonai?

Jānis Iesalnieks pagājušajās vēlēšanās nestartēja, un zināmā mērā tas droši vien bija arī viņa pārdomu periods. Šobrīd es personīgi uzskatu, ka viņš ir audzis arī politikā. Viņa redzējums var patikt kādam, var nepatikt, bet viņa redzējums, manuprāt, ir skaidrs un saprotams. Kas attiecās uz tieslietu nozari, mēs esam pārrunājuši arī darbības sfēras, darbības laukus, kas ir viņa atbildības kompetencē. Tieslietu nozare ir viena lieta un politika droši vien, kas varbūt atšķiras dažkārt no citām nozarēm, ir cita lieta.

Bet kāpēc jūs viņu izvēlējāties? Viņam ir kāda pieredze šajā jomā?

Viņš ir jurists ar jurista izglītību. Viņš mums frakcijā ir bijis līdz šim frakcijas vecākais konsultants. Viņš gatavo pamatā visus likumprojektus, ko NA virzījusi koalīcijas sēdēs un tad Saeimā. Tātad pieredze viņam ir. Viņš ir, manuprāt, centīgs, savā ziņā pārstāv jauno paaudzi, un NA redzējums ir tāds, ka politikā ir jāiesaista jauni cilvēki. Viņi nerodas vienas dienas laikā, un viņi ir arī jāapmāca.

Var saprast, ka iepriekšējās vēlēšanās viņš nepiedalījās sakarā ar izteicieniem par Breivīku. Tomēr tās piparkūkas viņš cepa šajos Ziemassvētkos, salīdzinoši nesen.

Es jau teicu – kādam var patikt viņa izteikumi vai viena vai otra rīcība sociālajos tīklos, kādam var nepatikt. Tur gan nebija kāškrusti, man liekās, tur bija kaut kas cits. Es gan neredzēju.

Protams, mēs varam strīdēties, kura virzienā tie zari iet, tomēr mājiens ir diezgan nepārprotams. Tāda nevērīga izturēšanās pret simboliem, kas saistīti ar Hitlera Vāciju, var būt ļoti aizvainojoša.

Es neaicinātu šos simbolus skatīties caur Hitlera Vācijas prizmu. Virkne simbolu, kurus lieto NA, gan mūsu logo, gan dažādos pasākumos, kāds tos var mēģināt interpretēt pa savam, bet katram no tiem ir sava vēsturiskā izcelsme tieši latviešu tautas un latviešu kultūras griezumā.

Es tomēr mēģinu saprast šo lēmumu, jo daudzi cilvēki Iesalnieka iecelšanu par parlamentāro sekretāru uzskatītu par izaicinošu rīcību. Jūs neredzat, ka tā varētu būt problēma?

Kā jau es teicu, esam ar viņu pārrunājuši viņa kompetences jomu. Viņš ir, manuprāt, iejuties un aktīvi strādā šajā jomā. Man personīgi kā ministram nekādu komunikācijas problēmu ar viņu nav. Viņš pilda tos uzdevumus, kas viņam tiek doti un kas ir viņa kompetencē. Līdz ar to, es ceru, ka šāda sadarbība mums arī būs. Esmu pārliecināts.

Cik vietas jūs prognozējat NA nākamajā Saeimā?

Mēs esam definējuši, ka mūsu mērķis būtu iegūt 20 vietas.

Patlaban aptaujas neliecina, ka tas būtu iespējams.

Mēs zinām, ka ir atsevišķi gadījumi Latvijas politikā, un arī nesen Eiropas Parlamenta vēlēšanās lielu lomu nospēlēja reklāmas. NA diemžēl vai arī par laimi ir tas politiskais spēks, kuram šāda finansējuma šādām masveida kampaņām nav. Līdz ar to mēs katrs, gan kandidāti, gan biedri, kas ir iesaistīti šajā kampaņā, dara, ko var, lai informētu sabiedrību par to, ko mēs esam paveikuši un ko mēs plānojam veikt. Bet dažkārt to nevar salīdzināt ar kampaņveidīgām reklāmām, kurām tiek tērēti simtiem tūkstoši eiro.

20 būtu mērķis. Kas būtu rezultāts, par kuru jūs teiktu, ka neizdevās tik labi, kā bijām cerējuši?

Es varbūt nevarētu tādā skaitliskā izteiksmē. Es teiktu tā, kā es jau sākumā, atbildot uz jūsu jautājumu par to, kāda varētu būt koalīcija, par sadalījumu, es teiktu tā – jo vairāk, jo lielāka būs pārstāvība šāda veida koalīcijā, jo lielāka mums būs ietekme īstenot tās prioritātes, ko mēs esam iezīmējuši mūsu programmā.

Ar mazāk par desmit jūs būtu vīlušies?

Tas nebūtu tas, uz ko mēs šobrīd tiecamies.