Bērnu labad

Kara necilvēcīgums priekšplānā izvirza viscilvēciskākos jautājumus

Krievijas mežonīguma pārbiedēti daudzi cilvēki Latvijā vismaz pēdējā pusgada laikā, kopš Krievija Ukrainai bezkaunīgi atņēma Krimu, ir pamatoti satraukti par mūsu valsts nākotni. Lielā mērā tādēļ, ka ir uztraukušies par savu un savu bērnu turpmāko dzīvi. Ņemot vērā Latvijas atrašanās vietu un vēsturisko pieredzi, tādas sajūtas ir labi saprotamas un nav niecināmas. 

Cilvēki ir nobijušies, jo karš un nežēlīga lielvaras gribas uzspiešana ļoti tieši saistās ar ķermeniskām ciešanām, dzīves vides postījumiem, cilvēku bojāeju un kopumā ikdienišķās un pierastās dzīves iznīcināšanu. Ne viens vien Latvijā ir atzinis, ka Krievijas pašreizējās rīcības dēļ ir savā prātā pārcilājis domu pārdot visu, kas pārdodams, un pamest Latviju. Bēgt neatskatoties. Darīt to bērnu labad.

Lai cik attīstīta un gudrās ierīcēs balstīta arī būtu kara vešana mūsdienās, tā iznākums jau nav mainījies kopš cilvēces pirmā izcīnītā kara. Ciešanu radīšana cilvēkiem vienmēr ir bijis un būs kara iznākums. Tādēļ pretrunīgā kārtā sanāk, ka karš, lai cik mūsdienīgs tas būtu, mūs noved pie vienkāršākajiem dzīves pamata jeb cilvēkam būtiskākajiem jautājumiem. Tādiem, par ko mierlaiku ikdienā tik bieži nemaz neaizdomājamies. Tajā skaitā ir arī tik cilvēciski vienkāršs, bet reizē sarežģīts jautājums par to, ko mēs esam spējīgi izdarīt savu bērnu labā?

Kā lemjam

Ja raugāmies Latvijas vēsturē, tad pavisam nesenā pagātnē mēs varam atrast ļoti daudz vielas pārdomām par to, kādus lēmumus cilvēki ir pieņēmuši savu bērnu labad. Turklāt te nav runa par valsts līmenī pieņemtiem lēmumiem, bet gan par katra paša cilvēka lēmumiem lielajos laikmetu griežos.

Kā jau tas ir visu cilvēka darbību gadījumā, tādi lēmumi bieži vien ir pieņemti ne jau tikai saskaņā ar vēsa prāta apsvērumiem un pēc ilgām un rūpīgām pārdomām. Bieži vien paši neapjaušam, kā pieņemam lēmumus, un pēcāk tos apzināti vai neapzināti skaidrojam varbūt pavisam citādi, nekā tas patiesībā bija lēmuma pieņemšanas brīdī.

Kari, bēgļu gaitas, izvešanas un cita veida vardarbība pret cilvēku ne vienmēr dod iespēju pieņemt pārdomātus un līdz galam izsvērtus lēmumus. Un ko gan nozīmē līdz galam pārdomāt, ja tajā brīdī mēs tāpat nevaram uzminēt, kas notiks katrā gadījumā, ja iesim “taisni, pa labi vai pa kreisi”. Tikai pasakās iznākums ir jau rakstīts uz staba krustcelēs. Tāpat kā mēs nevaram paredzēt, vai mūsu bērni vēlāk tiešām būs pateicīgi par mūsu izdarīto izvēli, lemjot viņu vietā.

Ko darījām

Tomēr mēs varam ieskatīties katrs savas ģimenes un dzimtas pagātnē, draugu un kaimiņu atmiņu stāstos, kā arī plašsaziņas telpā dzirdētajos un redzētajos mūsu līdzcilvēku vēstījumos. Tie ir ļoti dažādi un ar daudzējādu mācību.

Varam atrast gan tādus, kur mātes ar bērniem labprātīgi devās uz Sibīriju, lai būtu kopā ar nometinājumā pēc ieslodzījuma dzīvojošo vīru un tēvu. Arī tādus, kur pēc tēvu apcietināšanas mātes bērniem steidza mainīt uzvārdus un pēc iespējas ātrāk no atmiņas izdzēst tēvu un vīru. Turklāt runa šajos gadījumos nav par kriminālnoziedzniekiem, bet gan politisku motīvu vajātiem cilvēkiem.

Mēs zinām arī tādus stāstus, kur vecāki paši nošķīra savus bērnus, lai izglābtu vismaz viņus no neizbēgamas bojāejas geto. Tāpat kā gadījumus, kad karā iesauktie tēvi mudināja ģimenes doties bēgļu gaitās uz rietumiem nojauzdami, ka tā var būt šķiršanās uz mūžu. Un arī tādus, kad aizvestais ģimenes tēvs tika uzticīgi gaidīts pusgadsimtu vienīgajā vietā, kur viņš varētu pārnākt, – savās dzimtajās mājās.

Cik cilvēku, tik stāstu un vērtējumu. Un ir pietiekami grūti šodien izšķirt, kurš jūtas laimīgāks – vai tas, kas pēc Sibīrijas izsūtījuma atgriezies, lai arī noplukušā un nabadzīgā padomju, bet tomēr savā dzimtajā Latvijā, vai tas, kurš uzaudzis rietumu labklājībā ar nebeidzamu smeldzi pēc zaudētās Latvijas, tomēr nav atradis mājupceļu.

Ko darīsim

Tomēr, tā kā rietumu pasaule, kuras pilntiesīga dalībniece tagad ir Latvija, ir guvusi mācību un stipri mainījusies XX gadsimta šausmu iespaidā, mūsu valstij un tās iedzīvotājiem nav pamata baidīties no mūsu vēstures pašu drūmāko lappušu atkārtošanās. Gan tādēļ, ka esam ES un NATO sastāvā, gan tādēļ, ka paši esam gudrāki, zinošāki un vēstures skaudrās mācības izskoloti. Mums ir demokrātiska, pašu izvēlēta vara un brīvas iespējas izteikties, saņemt patiesu informāciju.

Tas šodien būtiski atšķiras no 1939.gada Otrā pasaules kara priekšvarā, ar kuru nereti tiek salīdzināta pašreizējā noskaņa Eiropā. Tomēr cilvēciskā pamatdziņa – briesmu brīdī meklēt drošību – mūs šodien skar tikpat daudz kā toreiz. Cilvēka daba dziņu līmenī pati no sevis nemainās, ja vien cilvēks to neierobežo un necenšas mainīt ar saprāta palīdzību. Ar saprāta un pieredzes palīdzību.

Salīdzinot ar Otrā pasaules kara priekšvakaru un pašu karu, mēs tagad esam nesalīdzināmi labākā situācijā, jo, lai cik tas nežēlīgi skanētu, mēs tagad ļoti labi zinām, kas notiek, ja totalitāras un nežēlīgas varas priekšā tiek nolaistas rokas un meklēts drošākais patvērums par katru cenu. Mēs tagad arī labi zinām, ka ar labiem nodomiem var tiešām nobruģēt ceļu uz elli. Tad var sanākt arī tā, ka bērnu, mīļā miera un biezāka maizes rieciena labad pieņemts lēmums var galu galā nozīmēt šo pašu bērnu un vēl viņu bērnu nākotnes nonākšanu totalitārisma elles lokos. Tur, kur mieram un maizes riecienam vairs nav nekādas nozīmes.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste