Doņeckas centrā piekautā ukraiņu sieviete tika atbrīvota pēc ārzemju žurnālistu lūguma
“Viņa nogalina mūsu bērnus. Ienaidnieka aģente.” Fotogrāfija ar sievieti, kas ietīta Ukrainas karogā un piesieta pie staba Doņeckā, kaklā viņai uzkārts plakāts ar šādu uzrakstu aplidoja visu pasauli. Vecākai paaudzei tas atsauca atmiņā Otrā pasaules kara laika nacistu propagandas foto, kad nāvessodu izpildīja partizānu atbalstītājiem. Kas ir šī vienkāršā sieviete, kuru Ukrainas Neatkarības dienā tā pazemoja Donbasa separātisti?
Viņu sauc Irina Dovgaņa (52), ukrainiete, kosmetoloģe no Jasinovatajas mazpilsētiņas pie Doņeckas. Divu bērnu māte. Interviju ar Irinu nule publicējis “Radio Svoboda”.
“Radio Svoboda” arī atgādina, ka Irinu atbrīvot no separātistu gūsta un pazemojumiem palīdzēja ārzemju žurnālisti, pirmām kārtām Endrjū Krāmers no “New York Times” un Marks Franketi no “Sunday Times”.
Irinu Dovgaņu tā saucamās Doņeckas tautas republikas bataljons “Vostok” turējis ieslodzītu savās kazarmās, un viņu atbrīvoja bataljona komandieris Aleksandrs Hodakovskis pēc ārzemju žurnālistu lūguma. Tagad viņai izdevies pamest Krievijas separātistu kontrolēto teritoriju un izstāstīt savu stāstu par to, kas notika.
Radio žurnālistu vaicāta, Irina stāsta, kā dzīvojuši Jasinovatajas ļaudis, kurus mediji pārliecinājuši, ka ir laime dzīvot Donbasā, turklāt viņi “barojot visu Ukrainu un gandrīz vai visu pasauli”. Viņa stāsta, ka Donbasā cilvēki ir savdabīgi – “ja mēģini viņam kaut ko [citu] pastāstīt, viņš vienkārši neklausās”. Par propagandas ietekmi uz cilvēku prātiem Irina arī teic, ka cilvēki saklausījušies Krievijas TV solījumus, ka algas kļūs trīsreiz lielākas, pensijas – četras reizes, ka atnāks stiprais Putins un ieviesīs kārtību, nomainīs Ukrainas negodīgos politiķus. “Tas sākotnēji bija sabiedrības noskaņojums, nebija agresijas, stipras noslāņošanās,” saka Irina.
Taču vēlāk masu mediju īstenotās propagandas ietekmē sabiedrības viedokļu polarizācija pieņēmusies spēkā. Daudzi vienaldzīgie izveidojuši savu nostāju, jo nav bijis vairs iespējams palikt neitrālam.
Par spīti tam sabiedrība Jasinovatajā joprojām bijusi pietiekami vienaldzīga – tāda tā palikusi pat tad, kad uzzināts, ka vairāki pilsētiņas iedzīvotāji sagūstīti Doņeckā. “Kad es kliedzu, ka mazas reklāmas firmas īpašnieku, triju bērnu tēvu sagūstījuši Doņeckā, nevienam tas nebija interesanti. Tas bija pirms pusotra mēneša,” atceras Irina. “Cilvēki ir vienaldzīgi. Pat tie, kuri it kā atbalstīja Ukrainu, nebija gatavi kaut ko darīt vai cīnīties.”
Irinas ciešanu ceļš sākās, kad viņa pirms pusotra mēneša, aizvedusi bērnus pie radiniekiem uz kaimiņpilsētu, aiz uzspridzināta tilta ieraudzīja Ukrainas armijas karavīru daļu. Viņa piegājusi un iepazinusies, vēlāk vedusi karavīriem ēdienu un medikamentus, kas tiem bijuši vajadzīgi. Irina arī par to stāstījusi citiem pilsētiņā, tā gūstot atbalstu. Vēlāk Irinai jau palīdzējuši vairāki cilvēki – gādājuši segas, naudu, pārtiku, apģērbu Ukrainas karavīriem.
No Kijevas Irina caur Harkovu sagādājusi karavīriem kamuflāžas apģērbu, kā viņiem pietrūcis, tāpat viņa savākusi ap 16 000 Ukrainas grivnu (ap 1000 eiro) palīdzībai, kas ir daudz, jo cilvēki te nav bagāti.
Kad Irina šo apģērbu nogādājusi Ukrainas karavīriem, kuri bijuši jau pārvietoti citā vietā, viņa nofotografējusi, kā karavīri šķiro drēbes. Apstākļu sakritības dēļ, kā intervijā izteicās Irina, tika atrasts viņas planšetdators ar šīm fotogrāfijām, pēc tam uzlauzts viņas profils “Facebook”, kurā bija Irinas sarakste ar Doņeckas brīvprātīgajiem par palīdzību Ukrainas armijai. “Tas bija iemesls, lai mani piekautu un spīdzinātu, prasot nosaukt cilvēkus vārdus, kas palīdzēja karavīriem,” stāsta Irina.
“Mani saņēma ciet mājās. Es strādāju dārzā, un viņi mani tur Jasinovatajā saņēma ciet tādu, kā es stāvēju. Tas, ko redzējāt fotogrāfijās, ir tikai maza daļa to šausmu, kuras piedzīvoju, kad visu dienu lūdzos pēc nāves,” atceras Irina.
Irina no sākuma nav tikusi spīdzināta, bet tā kā viņa klusēja, bataljona “Vostok” kaujinieki viņu atdevuši osetīniem. “Tur mani sāka nopietni spīdzināt,” saka Irina.
Sākumā Irinai auss tuvumā šauts, kamēr viņa vairs nav dzirdējusi. Vēlāk viņai likts kliegt “Sieg Heil!” un viņa saukta par fašisti. Kad Irina nav kliegusi, viņai piedraudēts ar izvarošanu.
Pēc tam viņu ietinuši Ukrainas karogā un aizveduši uz Doņeckas centru. Irina teic, ka viņa nav bijusi piesieta pie staba, bet gan pati turējusies, lai nenokristu. Visu laiku uz viņu klieguši, sieviete nav drīkstējusi saliekt ceļgalus. Simtiem osetīnu algotņu gājuši garām ņirgājoties, bet briesmīgas bijušas arī sievietes.
Pasauli aplidoja foto, kurā redzams, kā viena sieviete sper Irinai ar kāju pa vēderu. Viņa nav bijusi vienīgā, saka Irina. Večiņas nākušas un ar savām koka kūjām situšas pa visām vietām, sākot no galvas, beidzot ar kājām. Kāda cita sieviete piebraukusi ar mašīnu un no bagāžnieka izņēmusi tomātus, ar kuriem sākusi smērēt Irinai seju, ar tomātu sulu aizlipinājusi acis.
“Nebija tik daudz bail no tiem, kuri sita, bet vairāk no tiem, kuri vienkārši pienāca klāt,” atceras Irina. “Apstājās kaut kādas mašīnas, izkāpa jauni puiši, sākumā fotografējās uz mana fona, pēc tam fotografējās arī meitenes. Neviens mani neaizstāvēja, neviens cilvēks.”
“New York Times” korespondents Endrjū Krāmers BBC stāsta, kā kopā ar kolēģiem izglābuši Irinu. Viņi mašīna braukuši pa Doņeckas centru un fotografējuši. Tad arī kopā ar fotogrāfu ieraudzījuši Irinu, ietītu Ukrainas karogā un raudošu. Sievieti situši garāmgājēji.
“Mēs aptuveni 15 minūtes stāvējām, fotografējām. Neviens viņu neaizstāvēja, bet situācija bija tāda – apkārt bruņoti cilvēki, kuri smējās un uzkurināja pūli. Mēs vērsāmies pie viena no vietējiem komandieriem, taču viņam nebija iespēju Irinu atbrīvot. Galu galā mūs pašus uz īsu brīdi aizturēja,”atceras Krēmers.
Pēc tam, kad Irinas piekaušanas fotogrāfijas tika publicētas “New York Times” interneta portālā, viņš kopā ar citiem ārvalstu žurnālistiem vērsies pie bataljona “Vostok” komandiera, kurš tad Irinu atbrīvojis tajā pašā dienā.
Cik ilgi Irina atradusies ieslodzījumā? Viņa domā, ka vismaz piecas dienas, skaits ir sajucis. Nakti viņa tikusi pieslēgta pagrabā pie radiatoriem. Pēc tam nākamajā dienā atkal pratināta, šoreiz to darījuši nevis osetīni, bet “Vostok” vīri.
Viņai prasīts par nekustamo īpašumu. Uz Irinas jautājumu, kāpēc viņiem jāzina par to, atbildēts, ka šajā mājā turpmāk dzīvos tie, kuri atbalsta Doņeckas tautas republiku un kuru dzīves vieta ir sagrauta apšaudēs. “Tad es sapratu, ka savā mājā vairs nekad nedzīvošu,” teic Irina.
Irina atteikusies ēst. Tad pēc kāda laika pēkšņi Irina izvesta no ieslodzījuma, un “Vostok” bataljona komandieris viņai atvainojies, ka tā noticis. Irinai licies, ka telpā atrodas arī žurnālisti.
“Es parakstījos, ka man nav nekādu materiālo pretenziju, ka man viss ir atdots. Es visu parakstīju,” saka Irina. “Jo pēkšņi manā priekšā pavīdēja dzīve. Es atvainojos, bet esmu vāja sieviete.”
Irina atceras, ka ārzemju žurnālisti viņu aizveduši uz viesnīcu, kur viņa varējusi nomazgāties, tad viņi gribējuši Irinu aizvest tālāk projām. Taču Irina gribējusi tikt mājās, kur palicis suns un kaķi. “Es ieraudzīju pilnībā izlaupītu māju – viss, kas tur bija kaut cik vērtīgs, bija prom. Izlaupītas bija arī manas mazās slēptuvītes. Tur bija strādājuši profesionāļi.”
Irinai tagad joprojām mieru nedod jautājums – viens no “Vostok” vīriem žurnālistu pavadībā viņu vedis ārpus DTR teritorijas, un tur – uz robežas – viņa, pirms sēdusies pie auto stūres, paspiedusi vīrieša pastiepto roku. Viņš Irinu apskāvis un teicis: “Irina, es jums tomēr vēlu labu.” Viņš mani apskāva un es nepretojos, saka Irina. Bet tad viņa ieraudzījusi, ka žurnālisti to fotografē. Tie bijuši DTR žurnālisti.
“Un šonakt man pēkšņi ienāca prātā, ka Krievija šīs fotogrāfijas publicēs. Es tagad lūdzu pateikt, ka esmu ļoti pateicīga šim “Vostok” vīram, jo viņš izglāba manus dzīvniekus, izveda mani, un man ir tiesības izteikt pateicību un viņu apskaut. Tā bija mana karstākā vēlēšanās,” saka Irina.
Visu interviju ar Irinu Dovgaņu lasiet šeit.
Komentāri (74)
Aivars Krauklis 02.09.2014. 17.06
“…Mēs varam ar krievu cilvēkiem runāt par kādām sadzīves lietām, un viņi būs sirsnīgi, atsaucīgi, izpalīdzīgi. To es vienmēr novērtēju. Bet lieta tāda, ka mēs nedrīkstam ar viņiem cilāt kādus nacionālās apziņas vai vēstures jautājumus, tad automātiski nonāksim konfliktā pat ar vislabāko cilvēku….” (Knuts Skujenieks: Krieviem ir impēriskā apziņa).
To pašu, tikai detalizētāk, vēl krievu laikā dzirdēju kāda cita latviešu politieslodzītā stāstā par piedzīvoto lēģeros. „Ā, iesēdināja ar pretpadomju pantu ? Mani arī, sveiks, še roka!… Ko, Latvijas neatkarība?! Pšol nā…, bļē…”
0
austrisv 02.09.2014. 16.30
Par šausmīgajiem krievu šovinistiem un viņu uzvedību nemaz nebrīnos, jo šodien man nācās piedzīvot idiotisku notikumu manā pilsētā, kur nebūt nav tik daudz krievu. iedomājieties, eju pa ietvi un man pa priekšu iet garā rindā vesels pulks bērndārznieku aizņemot visu ietvi. Aizmugurē pļāpājot iet divas audzinātājas un viena priekšgalā. Neviena nošim sievietēm neteica bērniem, lai ļauj pa maliņu aiziet garām. Tāpēc sacīju, lūdzu, maliņā, maliņā. Man viens apmēram 5 gadus vecs skuķis noteica skaļā balsī: latiška un sekoja apvainojumi, neteikšu kādi. Es izturēju un aizgāju garām mierīgi, bet sitiens pa sajūtām bija nepatīkams, un tas viss no bērna mutes, tad ko man domāt par pieaugušiem krieviem un šadu bērnu vecākiem.
uzskatu, ka krievi ir palikuši pavisam pretīgi savā uzvedībā, un, ja varētu arī šeit ieviestu savu nezvēru noteikumus. Bet gan viņi drīz saņems pēc nopelniem!
Atceros, ka pilsētas centrā ir vairāki latviešu bērnu dārzi un nekad no latviešu bērniem es neesmu saņēmusi nekādus apvainojumus. Gluži otrādi- audzinātāja svienmēr ir teikuša sbērniem lai palaiž cilvēkus garām.
Šo krievu bezkaunību neaizmirsīšu nekad!!!
15
sarmitelinde > austrisv 02.09.2014. 17.02
nē – tā nav. Žīdu šāvēji latvieši tādi paši nāves nesēji bija.
Krievi ir daudzskaitlīgāka nācija, tur nacionālisms ar šovinismu iet roku rokā utt. Bet man nav ilūziju par nacionālismu kā tādu.
Tas pats Raivis Dzintars – skrēja asinīm notriepies pliks, briesmīgā salā. Nu tik nacionālpatriotiski , ka gandrīz vai jāraud. Un kas notiek aiz stūra – sadzer kafiju ar krievu naciķiem,pieņem čečenu draudzības dāvanas, kuras var nosaukt arī par kukuļiem un kuras protams, jāatstrādā un izrāda absolūtu impotenci saeimā darbojoties.
Kā es saprotu – visi man tagad kritīs virsū, bet nedomāju padoties.
Vispār – nu noklausieties,ko stāsta Panasenkovs. Es viņa uzskatiem ļoti piekrītu.
0
sarmitelinde > austrisv 02.09.2014. 16.46
tāpat ir nācies piedzīvot kādus aizvainojumus, piemēram, LDZ kasēs Rīgā kasiere nerunāja un nesaprata latviski – pirms diviem gadiem tur pirku biļetes uz Pētergburgu. Ik pa laikam kaut kas tāds gadās,ka mani nespēj apkalpot latviski.
Tomēr nekādi nevaru piekrist,ka krievi ir sliktāki un latvieši labāki. Pilna IR komentāru telpa ar apdullušiem nacionāli pārbudinātiem tipiem, kuri savas tautas labā neko nav izdarījuši.
Necilvēcībai, ļauna zvēra niknumam, fanātismam nav nacionālo robežu.
Tā es domāju.
0
sarmitelinde > austrisv 02.09.2014. 17.21
Kurā vietā es tev stāstu par latviešiem kā vispasaules ļaunumu? Man savu teoriju vispār nav, ne jaunu , ne vecu. Vairāk varu tikai reflektēt.
Esam tik mazi, tik sīki, tik navarīgi, nespējīgi – nu uz kādu vispasaules ļaunumu esam spējīgi? Ja savu izmiršanu apturēt nespējam. Nu ko tu mīļā kā tāda maldu milda aizrunājies.
Atceries – kad bija karš Dienvidslāvijā. Man vēl tagad nav viedokļa vai vajadzēja Belgradu bombardēt vai nē, bet kas tur notika – turpat aiz robežas ES ….
0
Ieva Priedenfelde > austrisv 02.09.2014. 17.33
Ja tie bērni zinātu, ka tu no vienotības…. dabūtu uz pilnu klapi par veiksmes stāstu.
0
sarmitelinde > austrisv 03.09.2014. 09.59
nevajag dzērumā lasīt un rakstīt.
Es nekad nekur neesmu rakstījusi,ka žīdus šāva latviešu leģionāri.
Leģionārs un latvietis nav sinonīmi. Bet nu labi – kā saprotu – ne jau patiesība vai dsikusija tevi interesē.
0
sarmitelinde > austrisv 03.09.2014. 10.39
nekāds vēsturiski.
Bet padomju vēsturniekiem patīk melot un viņi latviešu leģionāriem pārmet, vai inkriminē žīdu šaušanu.
Ir tāda Andrieva Ezergaiļa grāmata par holokaustu Latvijā – tur ar dokumentiem tas ir pierādīts – leģionāri nebija žīdu šāvēji.
0
Jānis Derkusovs > austrisv 03.09.2014. 10.32
Kāds sakars leģionam ar žīdu šaušanu?
0
tuba76 > austrisv 03.09.2014. 13.24
Bet, Jūs jau manuprāt ļoti pareizi atzīmējāt, ka pieaugušie ir atbildīgi par bērnu uzvedību. Arī Jūs. Es Jums ieteiktu noskaidrot, kurš bērnudārzs tas bija un nosūtīt bērnudārza vadībai sūdzību par viņu audzēkņu uzvedību sabiedriskā vietā un pieprasīt, lai viņi atbildē norāda, kā viņi rīkosies, lai novērstu trūkumus savā pedagoģiskajā darbā. Var arī nosūtīt vēstuli vietējai avīzei piemēram – cik noprotu runa neiet par Rīgu. Nevajag visu uzreiz pagriezt uz starpnacionāliem konfliktiem – tie ir elementāri bērnu uzvedības jautājumi un pedagogu darba trūkumi.
Neklusējiet! Interneta komentāru slejās neko nevar izmainīt, lai kā putleristi necenstos :-)
0
nitrat > austrisv 02.09.2014. 21.50
SandraJ atkal nodod sevi kā Kremļa aģentu. Kārtējie meli par Latviešu leģionu. Melīga propaganda ir raksturīga vatņiku pazīme.
0
nitrat > austrisv 02.09.2014. 21.52
Un par Belgradu nav divu domu. Ko Miloševičs savārīja, to Miloševičs arī izstrēba. Tik pat labi varēji pajautāt, vai vajadzēja ieņemt Berlīni. Stulbs kas stulbs.
0
Ojārs > austrisv 02.09.2014. 17.13
Šo krievu bezkaunību neaizmirsīšu nekad!!!
———————-
tie nebija krievi, tie bija jaunie putinieši.
0
austrisv > austrisv 02.09.2014. 17.20
Nu tad vēl viens šodienas gadījums, ja neredzi atškirību starp latviešu un krievu bērniem!sandra!
Šodien gāju garām arī vienai latviešu skolai, no kuras lieli puiši bija sanākuši smēkēt ielas otrā pusē_ lielā barā!
esmu drosmīga , un teicu puišiem, ka smēkēt ir kaitīgi!!! iedomājies, neviens no lielajiem puišiem man nepateica nevienu bezkaunību, kaut vai tādu: kas tev par daļu utt! Viņi parunāja bet pilnīgi neko naidīgu un aizvainojošu! Lūk, kāda ir atškirība starp krieviem un latviešiem, ka ne lielā skrievu audzinātājas neprot un negrib bērniem teikt, ka pa ietvi ir jāiet tā lai pieaugušie tiek garām, jo pārāk jau aizņemtas ar savu lietu apspriešanu!
Mani neviens nepārliecinās, ka krievi ir kultūra stauta, jo viņu rīcība pēdējā laikā pierāda kaut ko citu, pie tam pārāk daudz negatīvā un slepkavošana, ja tu nedomā, ka viņi ir pārāki! Zinu, skaidri, kas ir kas un vēl joprojām dzīve to pierāda!
0
austrisv > austrisv 02.09.2014. 16.58
Atvaino sandra, bet man nekad neviens bērns nebija vēl atļavies pateikt bezkaunības skaļā balsī. acīmredzot tas viss notiek mājās, jo laikam taču arī bērnudārzs sākas 1. septembrī.
Man sen jau nav ilūziju, ka krievi ir kultūras tauta, bet tagad to zinu 100%. nekaunības no maza bērna mutes par latviešiem. atvaino, bet es nekad to neaizmirstu un šausmās domāju, kas pie mums te tagad dzīvo un kura tauta šos neliešus baro! Un tas notiek visā Eiropā, kad krievi tagad ir palikuši naglije, un tas vēl būtu mīksti teikts.
Tieši tas mani uztrauc, ka viņi te salīduši kā utis kažokā un tad vēl atļaujas tev uzspļaut.
varbūt labi, jo vismaz bērni neizliekas, kā Putins , piemēram! viss redzams un skaidri!
0
jmaklakovs > austrisv 02.09.2014. 17.09
SandraJ. O, kārtējā, teorijas par latviešiem, kā pasaules ļaunumu, piekritēja. Tātad, latvieši vainīgi Austrumukrainas iznīcināšanā tāpēc, ka … Bliez vaļā! Esi pirmā!
0
jmaklakovs > austrisv 02.09.2014. 16.51
SandraJ. Latviešu fanātisms izraisa smaidu, krievu fanātisms nogalina!
0
Nika 02.09.2014. 17.30
Barbari.
0