Karš ukraiņus padarījis par patriotiem (papild.)

Piezīmes no Ukrainas papildinātas ar vērojumu Dņipropetrovskā, 26.augusta rīts; Kijeva, 25.augusts

Ukrainas prezidents Petro Porošenko šodien dodas uz Minsku tikties ar Vladimiru Putinu un meklēt izlīgumu, miera līgumu vai vismaz pamieru.

Dņipropetrovska dzīvo savu dzīvi. Kaut Krievijas televīzija stāsta, ka Dņipropetrovska ir kara izpostīta, ka šeit tiek apspiesti krievi, ka plosās vismaz banderieši, ja ne fašisti, pilsēta atstāj mierīgas, tīras, labiekārtotas vietas iespaidu.

Vakarā pilsētā daudz jauniešu, mūzika. Satraukuma neredz. Ļaudis saka, ka gubernators esot viņus pasargājis no kara. Gubernators ir viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem Igors Kolomeiskis – pēc “Forbes” datiem, 3,5 miljardus „vērtais” baņķieris, futbola klubu īpašnieks, raktuvju, metālpārstrādes kombinātu un lielu rūpnīcu līdzīpašnieks, pasaules ietekmīgāko ebreju organizāciju valdes loceklis.

Dņipropetrovska uzņem lielāko daļu no Doņeckā ievainotajiem ukraiņu kareivjiem. Rīta pusē dzirdam sirēnas – aiztrauc vismaz piecu neatliekamās palīdzības mašīnu kolonna. No Doņeckas 240 km, no frontes līnijas – 160-200 kilometru. Pa vidu, protams, ir neatliekamās palīdzības hospitāļi, bet smagākos gadījumus ved šurp.

Pilsētā esot daudz bēgļu. Mums stāsta, ka Doņeckā separātisti bērnudārzā iekārtojuši artilērijas daļas, lai Ukrainas armija nevarētu tik vienkārši mēģināt Doņecku ieņemt.

Un vēl kāda iezīme – Ukrainā notiek karš. Mēs melojam paši sev, lietojot terminus „terorisms”, „separātisms”. Šeit notiek visīstākais karš.

Karš ir konsolidējis Ukrainu. 80% ukraiņu kļuvuši par savas valsts patriotiem. Dņipropetrovska ir krieviski runājoša pilsēta (šejienes ukraiņu valodu var saprast krieviski runājošs latvietis). Neticama ir pašreizējā konsolidēšanās ap valsts atribūtiku. Plīvo ukraiņu karogi. Sētas, tiltus krāso dzeltenā un gaišzilā krāsā. Vāc ziedojumus, lai palīdzētu bēgļiem. Stāsta, ka šeit Georga lentītes pielikšana pie krūts nozīmētu dabūt pa seju. Nav vairs „krieviski runājošo” un „ukrainiski runājošo”, ir ukraiņi, kas mīl un ciena savu valsti.

Pie cietušajiem blīvā straumē iet brīvprātīgie ne tikai palīdzēt kopšanā, bet arī runāties, morāli atbalstīt, izvest laukā, slimnīcās tiek rīkoti koncerti un mākslinieki lasa dzeju.

Šovakar vēl stāstīsim par Ukrainu, bet vakarpusē ceļš austrumu virzienā pretim frontes medicīnas iestādēm.

Ko Latvijas medicīna var palīdzēt Ukrainai?

Krievijas armija iebraukusi Ukrainā. Esam Kijevas neatkarīgās televīzijas tiešraidē, taču mūsu sarunu divreiz pārtrauc Ukrainas bruņoto spēku preses brīfingi. Ukraiņu valodu spējam saprast tikai tad, ja to lieto lēni, taču bruņoto spēku preses virsnieks ir satraukts un emocionāls, esam spiesti lūgt mums tulkot. Televīzijas diktore smaida, mierīgi apstāsta situāciju un turpina mūs iztaujāt par Latvijas un Ukrainas sadarbību veselības jomā.

Mūsu vizīte Ukrainā sākas pie brīnišķīgās Latvijas vēstnieces Ukrainā Argitas Daudzes, no turienes dodamies pie Ukrainas Veselības ministra Oleha Musija.

Ukrainā šodien brīvdiena, Olehs ir bez žaketes, smaidīgs un enerģisks, pats lej tēju un stāsta. Viņš ir anesteziologs, ilggadējs Ukrainas Ārstu biedrības prezidents, kurš vadīja Maidana medicīnas dienestu, dežurēja cauras diennaktis, sniedza pirmo palīdzību, organizēja evakuāciju, veicis savas desmit intubācijas, reanimācijas pasākumus tieši laukumā vai blakusošajā Ukrainas namā. Šādā brīdī mīnus divdesmit grādu temperatūrā apliets ar ūdeni no ūdensmetēja un gandrīz pārvērties ledus klucī. Jaunajā valdībā ir vienīgais ministrs, kas ir pilnīgi bezpartijisks, brīvs no politiskas ietekmes. Toties partijas viņam salikušas katra pa vietniekam – pirmais vietnieks atbildīgs par valsts iepirkumiem, otrais par korupcijas novēršanu, viens apkaro otru.

Ukrainā vēl joprojām visa militārā medicīna pakļauta kara ministrijai. Toties ievainotie nonāk kā civilās slimnīcās, tā kara hospitāļos. Dzelzceļniekus ārstē Dzelzceļa slimnīcās, jūrniekus – Jūras medicīnas centros, ogļračus – specializētās ogļrūpniecības slimnīcās. Četrpadsmit dažādi resori, kas konkurē savā starpā, bet visi kopā cieš no ekonomiskās krīzes.

Šķiet, lielākās problēmas karš Ukrainas austrumos rada ekonomikai – valsts resursi izsīkst un neviens nezina, kā Ukraina pārziemos bez energoresursiem un ierobežotu kurināmā daudzumu. Ministrs atzīst, ka vislielākās grūtības būs slimnīcu apkurē.

Lieta, ko ministrs nepasaka skaļi, bet ko var precīzi noprast – pašdarbība humānajā palīdzībā viņam rada tikai problēmas. Ministrs to skaļi nepasaka, bet arī Latvijas humānā palīdzība ar pārsienamajiem materiāliem no mūsu materiālajām rezervēm – septiņdesmito gadu PSRS pārsienamais materiāls Ukrainai bijis vajadzīgs kā zaķim stopsignāls. 

Kara apstākļos ir vienkārša loģika – vajadzīgas mēneša rezerves narkotiskajiem pretsāpju līdzekļiem, infūzu šķidrumiem, antibakteriāliem līdzekļiem, elpināšanas iekārtām un ārējās fiksācijas materiāliem, t.sk., pārsienamajam materiālam. 

Patiesībā tas pats attiecas arī uz Latviju – šāda rezerve ir vajadzīga arī Latvijai iespējamas katastrofas gadījumam, turklāt moderna. Protams, mierīgās Latvijas un karojošās Ukrainas mēneša rezerve ir atšķirīgi lielumi.

Ko Latvijas medicīna var palīdzēt Ukrainai? Kā prezidējošā valsts 2015.gadā sasaukt Eiropas konferenci par vienotu veselības aprūpes sistēmu, kurā piesaistīt Ukrainas, Moldovas, Gruzijas, Baltkrievijas medicīnisko domu. Palīdzēt Ukrainai nonākt Eiropas medicīnas līmenī nevis ar Latvijas materiālo rezervju humpalām, bet visas Eiropas iesaistīšanu Ukrainas traģēdijas seku likvidēšanā.

Un traģēdija ir. Esam atbraukuši uz Galveno militāro hospitāli Kijevas centrā. Redzam ievainotos no Doņeckas karadarbības zonas. Jauni puiši amputētām kājām. Virsnieki, kuru šautās brūces pārvērtušās osteomielītā. Puisi, kam lode iesprūdusi pieres dobumā. Ir diezgan dīvaini iet palātā ar 5-6 pacientiem, kas visi no kara, katrs ar savu dzīves stāstu, tagad piesieti gultai. Politraumas, kas vairumā gadījumu sastruto.

Rīt mūs gaida Dņepropetrovska – pilsēta, kuras slimnīcas uzņem lielāko daļu Donbasa karā ievainoto. Kijevā filmē Atis Klimovičs ar grupu, paralēli dosimies frontes virzienā.

Autori ir Renārs Putniņš, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs un Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents