Aina veselības aprūpē, ja pabāž galvu ārā no smiltīm

Jeb raksti uz papīra, ko gribi – no realitātes neizbēgt

Kamēr varas gaiteņos tiek meklēts cilvēks, kurš varētu līdz jaunajam Saeimas sasaukumam aizpildīt veselības ministra vakanci un veikt dažus komunikācijas manevrus, sakopjot „šmuci”, kas radusies nozarē dažas labas partijas politiskās mazspējas dēļ, savu aktualitāti nemazina jautājums par veselības aprūpes finansējumu. Turklāt ne tikai nākamā gada un t.s. vidēja termiņa budžetam līdz 2017.gadam, bet vēl ilgākam laika posmam, iezīmējot nopietnu ilgtspēju veselības jomā.

Premjerministre Laimdota Straujuma ir apsolījusi nozares ministrijai 2015.gadā pieaugumu 40 miljonu apmērā. Tā noteikti nav maza summa, ņemot vērā valsts kopējās iespējas, bet noteikti nav pietiekams un stratēģiski nozīmīgs atbalsts nozares vajadzībām.

Vēsturiski veselības jomai Latvijas valdības, kopš neatkarības atjaunošanas nav piešķīrušas adekvātu finansējumu. Lielā mērā, pateicoties Latvijas pirmajam premjeram, kurš veselības jomai nepieciešamo atlika prioritāšu tālākajā plauktā, vadoties pēc Staļina iedibinātā principa, ko veikli mantoja un realizēja arī attiecībā uz to Latviju, kam bija jākļūst par pilntiesīgu Eiropas valsti – „vračej narod prokormit” (ārstus pabaros tauta). Kopš tā laika katrs, kas uzņēmās vadīt veselības jomu, kļuva par Donu Kihotu, bet nozare pati par Sančo Pansu, kuri cīnās ar vējdzirnavām. Argumenti finansējuma nepalielināšanai – dzelžaini – kam atņemt, lai iedotu veselībai?

Līdz šim neviena valdība Latvijā nav pateikusi, ka apņemas sakārtot veselības aprūpes jomu, neviens premjers nav nācis ar paziņojumu, ka tā kļūs par prioritāti, jo veselības jomai ir būtiska loma tautsaimniecībā. Attieksme no valdībām ir bijusi vienāda – veselības aprūpe daudz “tērē” no kopējā valsts budžeta, minimumu (neatliekamo palīdzību un vēl dažus reveransus pacientiem) valsts nodrošina, „pateicības” un piepelnīšanās privātajā sektorā saglabā ārstu motivāciju strādāt, cilvēkiem pietiek naudas, lai segtu otrus 50% no nozarei nepieciešamā, citādi jau mūsu medicīnas pakalpojumu sistēma jau sen būtu sagruvusi.

Tā nu veiksmīgi veselības jomā esam aizairējušies līdz 2,8% no IKP (ES vidēji 7 – 9%) un 8% no budžeta izdevumiem (ES vidēji 15%), sasniedzot nākamajam gadam mazāk par 350 eiro uz vienu iedzīvotāju, kur Igaunijā un Lietuvā šis skaitlis tuvojas 800 eiro, bet ES vidēji 1200 eiro. Uz šī fona vairāk tērējam arī sociālajā jomā, maksājot invaliditātes pabalstus (2008.gadā invaliditātes pabalstos tika izmaksāti 209 miljoni latu, bet 2012.gadā tie jau ir 269 miljoni, kas iezīmē pieaugumu par gandrīz 30%) un darba nespējas lapas (2012.gadā darba nespējas dienu skaits Latvijā bija teju 8 miljoni dienu).

Pēc CSP datiem, pēdējo četru gadu laikā, t.i., no 2010.gada līdz 2013.gadam, darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par 5,9%, tai skaitā, pateicoties ne tikai emigrācijai, bet arī invaliditātes pieaugumam un negatīvajiem demogrāfijas rādītājiem attiecībā uz dzimstību un mirstību. Latvijā katrs ceturtais miris priekšlaicīgi, nesasniedzot 65 gadu vecumu un vidēji zaudējot 13 – 14 sava mūža gadus, kurus būtu strādājis un maksājis nodokļus (2012.gadā valsts kopā ir zaudējusi 98,6 tūkstošus potenciālo mūža gadu).

Saskaņā ar EK prognozi, līdz 2060.gadam darbspējas vecuma iedzīvotāju grupa saruks par 43,4% (salīdzinājumā ar 2010.gadu), savukārt iedzīvotāju skaits vecumā no 65 gadiem pieaugs par 52,4%. Šādu slodzi nekādi nevarēs izturēt esošais veselības aprūpes finansējums un pakalpojumu sniegšanas principi.

Latvijai nav nozīmīgāka tautsaimniecības resursa par darbaspēku. Tomēr nezinu, kādā veidā tiek nolemts veikt ekonomisko izrāvienu, neinvestējot darbaspēka veselības kvalitātē burtiski neko.

Veselības ministram arī būtu kategoriski jāiebilst pret jebkādiem centieniem tautsaimniecības izaugsmes vārdā palielināt pensionēšanās vecumu, ja pretī tam veselības aprūpes budžetā neienāk adekvāti resursi, lai saglabātu cilvēku darbaspējas.

Tas, kas pašreiz būtu sagaidāms no jebkura, kas ienāk veselības nozarē, vienalga uz cik ilgu laiku – beidzot jāsāk nopietns dialogs – kā, kad, cik, kam tiks palielināts finansējums veselības aprūpē. Jomas ministrijai būtu vairāk jāpievēršas ekonomiskās efektivitātes aprēķiniem un prognozēm, precīzi parādot, kā investīcijas veselības aprūpē nodrošinās resursu pieaugumu tautsaimniecībā (katrs zaudēts mūža gads ir izsakāms finansiālos zaudējumos un katrs iegūts mūža gads ir izsakāms naudas pieaugumā ekonomikā).

Jebkuru investoru cita starpā interesē veselības pakalpojumu pieejamība un kvalitāte, kā arī tas, cik daudz darba nespējas dienu var prognozēt. Un Latvijai te nav ar ko lepoties, līdz ar to – ir naivi gaidīt investīcijas ražošanā.

Nesen no ekspolitiķiem izskanējušais viedoklis, ka Latvijā strauji iesoļo maksas medicīna, ne medijos, ne nozarē nav raisījis skaļu rezonansi, lai gan tieši tas pašlaik notiek.

Veselības aprūpes nozare patiesi brēc pēc nopietnām reformām (bet visas reformas maksā naudu) un beidzot iezīmētas stratēģijas finansējuma palielināšanai, ja vien… liberālā politika pret citām jomām netiks īstenota arī veselības aprūpē, kur plānots, ka veselības aprūpes sistēmu stutēs pacients, bet tautsaimniecību galu galā vilks nodzīti „nenotikušie” pensionāri.

Autore ir Latvijas Ārstu biedrības prezidenta padomniece