Ko mūsu rīcība pasaka par mūsu sabiedrības vērtībām
Jēdzieni “ienākšana”, “aiziešana”, “pieredze” un vēl daži tamlīdzīgi Latvijā kaut kā īpaši saistās ar vēlēšanu laiku, vai tās būtu Saeimas, pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Vienmēr kāds “ienāk” politikā, kāds “aiziet” no politikas, tāpat mēs dzirdam par kāda īpašo un noderīgo “pieredzi” vai vēl kāda cita nepietiekamo “pieredzi”.
Tādiem vārdiem un jēdzieniem jau pašiem par sevi nav nekādas vainas. Atnākšana, aiziešana, atkal aiziešana un atkal atnākšana, vai pāriešana pie citiem ir kļuvusi par tik ierastu lietu Latvijas politikā, ka nevienu ar to īpaši vairs nepārsteigsi. Pat ja vēlēšanu laikā sabiedriskā saruna mazliet vairāk uzburbuļo par šīm tēmām, tad līdz ar vēlēšanu beigām šīs tēmas no aprites pazūd.
Taču, ja mēs lūkojamies ilgākā laika nogrieznī, tad jēdzieni, ap kuriem risinās sabiedriskā saruna, tomēr liecina ko vairāk par pašu sabiedrību un tās godātajām vērtībām. Tad tie arī nav atraujami no sabiedrības kopējās attīstības un labklājības, ko tā spēj sasniegt un baudīt. Tā kļūst par sava veida dzīvesziņu, ko mēs apzināti vai neapzināti nododam mantojumā nākamajām paaudzēm.
Ilgums politikā
Viens tāds piemērs, kas uzvedināja uz šīm pārdomām, ir visnotaļ cienījamais finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība), kurš nule kā paziņojis par aiziešanu no politikas rudenī, par iemeslu minot ne tikai pārāk mazo atalgojumu ministriem, bet arī savu “pietiekami ilgo darbošanos politikā”.
Ja paskatāmies A.Vilka dzīves gājumā, tad par Saeimas deputātu no “Vienotības” viņš ievēlēts 2010.gadā, kad arī kļuvis par finanšu ministru. Pirms tam no 2008.gada janvāra bijis Ministru prezidenta ārštata padomnieks. Ja A.Vilka politiskajai karjerai pieskaita darbošanās ārštatā laiku, tad viņa darbošanās politikā ir ilgusi sešus gadus, bet, ja raugās stingrāk, tad sanāk tikai četri gadi valdībā.
Šajā rakstā nevērtējot A.Vilka padarīto ministra amatā, tomēr jājautā, vai tiešām četri vai seši gadi ir kāda ļoti ievērojama pieredze un tiešām ilga darbošanās? Protams, ka var saprast lielo slodzi ministra amatā un tam sekojošo spēku izsīkumu, kā arī neapmierinātību ar atalgojumu, bet tad arī tie jāmin kā īstie iemesli.
Iespējams, ka A.Vilks neiedomājās, kā viņa teiktais izklausās no malas. Taču, ja mēs salīdzinām laiku, ko Latvijas politikā pavadījis viņš un kas, visticamāk, ir caurmēra laiks, ko vidēji pavada arī daudzi citi politiķi, ar, piemēram, laiku, ko mācībās pirms darba sākšanas pavada ārsti, tad A.Vilka teiktais nemaz neizskatās prātīgi.
Turklāt darbošanās politikā un sabiedrības pārvaldē ir tāda lieta, ko iepriekš nemaz nevar apgūt, tātad visas iemaņas un gudrības nākas apgūt jau procesā, tādēļ, lai kļūtu par tiešām pieredzējušu politikā, ar četriem gadiem laikam tomēr ir par maz. Te par attaisnojumu diezin vai kalpo arī arguments, ka Latvijā visas lietas pēdējo 20 gadu laikā notiek daudz straujāk nekā citās valstīs.
Skats no ārpuses
Otrs nesens piemērs šajā sakarā ir bijušais valdības vadītājs Valdis Dombrovskis (Vienotība). Latvijas mērogā viņš neapšaubāmi ir rekordists, jo valdību vadījis nepilnus piecus gadus. Arī laiks, ko viņš pavadīja šajā amatā, ir bijis pietiekami piesātināts un spriedzes pilns. Kopumā V.Dombrovska darbošanās politikā ir ilgusi 12 gadus, kopš “Jaunā laika” dibināšanas. Arī tas Latvijas mērogam ir ievērojams rādītājs.
Brīdī, kad V.Dombrovskis tika virzīts kā kandidāts Eiropas Komisijas prezidenta amatam, tātad jau darbam Eiropas līmenī, viņa atbalstītāji kā lielu trumpi minēja viņa ievērojamo pieredzi. Piekrītu, ka Latvijas mērogā tā ir ievērojama un neatkārtojama, bet vai tiešām Eiropas mērogā to var uzskatīt par tik ievērojamu un ilgstošu pieredzi?
Protams, ka abstraktā Eiropa nav nekāds rādītājs, pēc kura mums noteikti jāvadās, taču, ja tiešām jūtamies daļa no šīs telpas, tad mums sevi jāredz tās kopsakarībās. Tāpēc Eiropas kopsakarā 12 politikā un no tiem pieci valdības vadītāja amatā pavadīti gadi nav nekas ievērojams. Tepat mums blakus Zviedrijā ir premjeri, kas pavadījuši amatā un politikā daudz vairāk laika – Tage Erlanders ir rekordists ar 23 gadiem no 1946. līdz 1969.gadam. Arī daudzi patlaban amatos esošie citu Eiropas Savienības valstu vadītāji un politiķi ir politikā pavadījuši vairākus gadu desmitus, sākot tajā darboties vēl agrā jaunībā.
Ar iepriekš teikto es negribu teikt, ka V.Dombrovskis nebūtu labs kandidāts ES komisāra vai komisijas vadītāja amatam. Es tikai gribu norādīt uz to, ka mēs ne vienmēr spējam iedomāties, kā tas izskatās no malas un kādu iespaidu tas atstāj uz mūsu pašu sabiedrību.
Pašu vēsture
Negribu arī teikt, ka “Vienotības” politiķi ir vienīgie grēkāži, kuri nevar ilgi vienā vietā nosēdēt. Gan V.Dombrovska, gan A.Vilka piemērs tikai apliecina Latvijas dzīves īstenību pēdējo 25 gadu laikā, kopš Atmodas laika. Tajā laikā un vēl 90.gados tā bija pašsaprotama lieta, ka ir jānāk jaunai paaudzei un jauniem cilvēkiem politikā, lai nomainītos elite un dzīvē īstenotos pāreja no vienas sabiedriskās iekārtas uz citu.
Tolaik līdzīgas skarbas izmaiņas skāra ne tikai politiku, bet arī citas jomas. Vienlaikus tā bija arī normāla parādība, ka tolaik, kad atjaunotā valsts vēl tikai tīstījās arā no bērna autiņiem, cilvēki strauji ienāca vienā vai otrā jomā, ātri padarīja lielus darbus un tikpat strauji to pameta.
Tomēr liekas, ka pēc ceturtdaļgadsimta valstij un sabiedrībai būtu jābūt sasniegušai zināmu brieduma pakāpi, kad attīstība rit lēnāk un rimtāk, taču ar pacietību un pieredzes uzkrāšanu. Liekas, ka citās dzīves jomās tas vairāk vai mazāk tā arī darbojas.
Lai kļūtu par labu skolotāju, mūziķi, būvinženieri vai augstskolas profesoru, ir cītīgi un centīgi jāiziet cauri pietiekami ilgam mācību un darba procesam. Tāpat kā ārstiem vai labiem lietpratējiem savās nozarēs citās jomās. Galu galā pat vidusskolā ir jāpavada 12 gadi, pat ja skolēnam jau pirmajā klasē liekas, ka ar apgūto lasīšanu un rēķināšanu dzīvē varētu tīri labi iztikt.
Iepriekš rakstā pieminēju Eiropas daudzpieredzējušos politiķus, bet varam pat tik tālu nemeklēt. Lai paraugāmies kaut vai uz mūsu pašu Latvijas politiķiem, kuri izveidoja Latvijas valsti 1918.gadā un vadīja to līdz padomju okupācijai. Daudzi no viņiem bija politikā ienākuši 1905.gadā vai vēl pirms tam un turpināja darboties līdz pat 1940.gadam, un būtu to turpinājuši darīt vēl ilgāk, ja vien valsts netiktu iznīcināta. Lūk, to var tiešām saukt par pieredzi un ilgu un pacietīgu darbošanos politikā. Turklāt ne jau viņu atalgojums bija tik liels un tautas mīlestība un atzinība – tik milzīga.
Kādu paraugu rādām
Tikmēr mūsdienu politikā Latvijā nemitīgi meklējam jaunas sejas. Dažas atrodam, dažas pazaudējam, dažas ir gatavas strādāt tikai augstākajos un labāk redzamajos amatos, bet ne sūrajā darbā ikdienas politikas “maltuvē”.
Lai gan nedomāju, ka Latvijas sabiedrības esošo neveiksmju vai grūtību pamatā galvenokārt vainojami tikai un vienīgi politiķi, tomēr salīdzināsim politiku ar citām jomām. Vai mēs būtu apmierināti ar slimnīcas, skolas vai galdniekdarbnīcas darbu, ja tur lietpratēji mainītos ik pa četriem gadiem un īsti nespētu nedz paši uzkrāt vajadzīgās prasmes un pieredzi, nedz tās pienācīgi nodot pēctečiem un mācekļiem. Tad kādēļ tas tiek uzskatīts par pilnīgi normālu parādību politikā jeb sabiedrības pārvaldē?
Protams, ka ilga sēdēšana vienā vietā nevar būt pašmērķis, tomēr liekas, ka tāda skraidīšana šurpu turpu un “politikas” apgūšana dažos gados kādā brīdī kļūst par sabiedrības attīstības traucēkli, jo rada iespaidu, ka virsotnes ir sasniedzamas ātri un bez ilgstošas piepūles.
Tad nav jābrīnās, ka jaunajā paaudzē tik daudz cilvēku ir gatavi meklēt jau gatavos un citu cilvēku sarūpētos labumus citās ES valstīs, nevis pašiem radīt tos labumus ilgā un pacietīgā darbā tepat pašu mājās.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (44)