Starp varmāku un upuri nevar būt nekāda zelta vidusceļa
Tas dzirdēts itin bieži un droši vien vēl biežāk klusi norūkts pašiem pie sevis, komentējot kādu draugu, paziņu vai preses stāstu par kārtējo strīdus situāciju, kura mūs personīgi tā īsti varbūt nemaz neskar. Šo mūžseno patiesību atkārtosim skaļāk, ja attiecīgā diskusija ir saistīta ar kādu mums neērtu vai ne visai patīkamu tematu. Visi taču gribam dzīvot mierā, vienotībā un saskaņā ar apkārtējiem, kas droši vien tā īsti nebūtu iespējams, ja savu patieso viedokli skaļi darītu zināmu pie katras iespējas, turklāt tādā veidā, kurš samierināšanos ar alternatīva skatījuma pamatotību padara acīmredzami neiespējamu.
Klasisks piemērs ir pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā. Putina režīms neapšaubāmi ir iebrucis Ukrainā ar spēku un anektējusi daļu tās teritorijas, kā arī turpina klaji apdraudēt atlikušo. Paralēli mums ir iespēja vērot un arī pašiem piedalīties neskaitāmās diskusijās, kurās kāds to visu mēģina noliegt vai attaisnot. Tās, kuras ir publiskas, parasti nebeidzas ne ar ko – katrs paliek pie sava. Tās, kurās esam iesaistīti personīgi, parasti beigsies ar piedāvājumu vienoties vai faktisku pieņēmumu par to, ka “visi kaut kur ir vainīgi”, “neviens nav balts un pūkains”, “citi arī tā dara”, “tā nav mūsu darīšana” jeb, citiem vārdiem runājot – taisnība vienmēr ir kaut kur pa vidu.
Iespējams, ka tā tas ir kāda ģimenes strīda gadījumā, kad vīrs ar sievu plēšas par nevietā pateiktu vai vietā nepateiktu vārdu. Iespējams, taisnība ir pa vidu divu bērnu strīdā par savām rotaļlietām vai divu vienlīdz lielu un vienlīdz stūrgalvīgu tautu starpā par jūras robežu un tās apkārtnē dzīvojošajām ķilavām.
Taču šī “universālā patiesība” nevar darboties “strīdā” starp upuri un viņa varmāku.
Vai mēs, pie pilna prāta esot, ņemtos apgalvot, ka patiesība par nacistu koncentrācijas nometnēm varētu būt pa vidu starp Gēbelsa un tur spīdzinātu cilvēku teikto? Kāds varētu izskatīties tas gulaga tēmas vidusceļš, ja vienkārši ņemam un dalām ar divi Padomju Savienības un gulaga ieslodzīto viedokļu summu? Un vai mums te Latvijā vēl maz būtu vajadzīga jebkāda tiesu sistēma, ja upura un varmākas teikto mēs arī darbos sāktu vērtēt ar vienādības zīmi?
Ekstrēmi piemēri, taču atsevišķu cilvēku uzvedībā nekas daudz nav mainījies un Putina administrācijas rīcība to uzskatāmi parāda. Upurim tiek uzstājīgi pārmesta varmākas “leģitīmo” (t.i., zvaigznēs rakstīto) interešu nerespektēšana, kas nekavējoties jāsoda, izmantojot upura bezspēcīgo stāvokli. Paralēli tiek saražoti milzīgi meli par paša upura provokatīvo uzvedību. Vai neliekas kur bieži dzirdēts? Turklāt varmāka nemaz negaida, ka ticam visam – pietiktu ar mazu daļu “patiesības” un jo lielāki meli, jo lielāka iespēja, ka arī prātīgi ļaudis var noticēt tādas pastāvēšanai.
Starp varmāku un upuri nevar būt nekāda zelta vidusceļa. Spēcīgākajiem vienmēr būtu uz savu spēku jālūkojas kā uz milzu atbildību, nevis neierobežotu tiesību pamatu. Un mums tikmēr būtu jāatceras citas – vēl universālākas – patiesības. Piemēram, par to, ka nopietnas slimības netiek ārstētas ar ignorēšanas terapiju vai to, ka ļaunākās lietas notiek tieši labāko cilvēku vienkāršas bezdarbības rezultātā. Atzīsim, ka dzīves kritiskākajās situācijās dažkārt pa vidu ir nevis taisnība, bet mūsu nevēlēšanās iedziļināties, prasts slinkums un dažkārt pat gļēvums attīstīt un aizstāvēt savu viedokli. Kas ir nedaudz bēdīgi, ņemot vērā to, ka nākamie upura lomā varam būt mēs – neatkarīgi no mūsu vēlmes uz to lūkoties atvērtām, aizvērtām vai puspievērtām acīm.
Autors ir 11.Saeimas deputāts, Reformu partija
Komentāri (27)